Es brīdi paeju nost – lai zalktis lien savu ceļu,
Pasmagais maizes klaips sirdi silda un dzeļ kā akots no vārpas.
Atkal un atkal paeju nost – lai varētu upe būt, lai krasts;
Kaut kā man pietrūkst, kaut kā par daudz – vai zaļa zāle vai asfalta traka,
Kas tālumā uzsauc, uzvirmo atspulga karsto tostu.

Es gribu izravēt laiku – nedz to, kā man pietrūkst, kas manī par daudz, (par skumju varbūt,) ne jau tā, ne jau tā, brāl… Es tikai pakāpjos…
Pie nažasmens bailēm seju var saskrāpēt rasa.
Es paeju nost no sirds, un skatos – graffiti debesīs asaro…

Labāk nesaki man to visu šovakar, lai paliek par gaismas striķīti zalktis, pa asfalta kūstošo lavu noberzta vāts, un tā maize… vai to es stāstu kādam, nē, es sapņoju savu atspulgu, ko viegli smīnot noauju nost. Dzeltena zīda blūze man, kirzeņos sasvīdušas kājas un …(brīdi viņš skrien savu mīnas atrauto roku auklēdams kā bērnu, tad saļimst – autors A. Kabakovs)
Es satiku mazu zēnu ar putnu saujā, bija daži kritušie, daži sašķeltiem stilbiem, kāds sauca pēc gaisa plaušās, vēl un vēl bija izbirušas tankistiem sudraba diedziņos iešūtās pogas, vīnogas sašķīda pret baltiem porcelāna zobiem, daži marodieri norāva pa krustiņam, zalktis pacēla galvu un es brīdi vēl zelēju gumiju, kad lidmašīna virs dzelteno īrisu pļavām saira smalkos, zeltainos putekļos…

SANDRA VENSKO
[email protected]

_____________________________

Ikviens, kuram ir vēlme dalīties savās emocijās, aicināts rakstīt un sūtīt savus darbus uz e-pastu [email protected].