Ko savai dzīvei noderīgu mūsdienu cilvēks izlasītu grāmatās, kurās ar etnogrāfa aizrautību fiksēti Kurzemes ļaudis, notikumi un paražas?

Nīgrandes vēstures klētī, kur glabājas pagastā visvērtīgākās liecības par Janševska dzīvi un darbu, satieku vietējās pedagoģes un Janševska vārda daudzinātājas Zentu Klaipu un Anitu Kļavu.

Abas teic, ka no Nīgrandes muižas kalpos izaugušā literāta varu aizgūt spītu turēties pretī laikmeta diktētai kārtībai un dzīves aukām, mācīties patiesu tēvzemes un dabas mīlestību. Un redzēt, kā dzīvi uz augšu izmaina alkas pēc zināšanām.

Tās Nīgrandes pagasta ļaudīm esot, izrādās, no laikiem, kad Janševskis vēl nebija piedzimis un tikai daži latvieši puspasauli apstaigājuši, lai piekļūtu grāmatu gudrībām.

Liels tēlojums par tautas savādībām

Februāris Nīgrandē paiet Jēkaba Janševska 160. jubilejas zīmē. Afišas gan vēsta par diviem jubilāriem – skolotājam Andrejam Spāģim šomēnes paliktu 205 gadi.

Janševskis piedzima, kad leģendārais skolotājs bija pārcēlies uz dzīvi citur. Taču palika progresīva vide, kurā kalpi, ieskaitot Jēkaba vecākus, apzinājās izglītības lietderību arī lauku cilvēkiem.

Spāģi no Cīravas augstākās pakāpes skolotāju skolas uz Nīgrandi atveda barons Georgs fon Dortēzens.

Citi vācu muižnieki viņu uzskatīja par aplam jocīgu, jo tērējis naudu un laiku, lai bauri iemācītos lasīt un rakstīt.

Nīgrandes pusē grāmata daudziem kalpiem, arī nekad neskolotajam Janševska tēvam, bija vērtīga manta.

Ne vienā vien avotā minēts, ka tieši tēvs mazo Jēkabu ievadījis rakstniecībā, jo ļāvis “pielipt” pie Manceļa sprediķu krājuma. To tēvs Ievvalds nopircis par trim rubļiem, kaut alga bijusi četri, pieci rubļi gadā.

Andreja Spāģa ietekmētajam kalpam “piestāvēja” savu vienīgo dzīvo atvasi izskolot vietējā skolā un pēc tam aizsūtīt uz proģimnāziju Valtaiķos.

Tur Jēkabs iepazinās ar Šekspīru, Gēti, krievu literatūras dižgariem, izmēģināja spēkus tulkošanā un noķēra ideju “rakstīt kādu lielu tēlojumu par mūsu tautas dzīvi ar visām viņas savādībām un īpatnībām, un te man vispirmām kārtām stāvēja acu priekšā tie varenie darba ļaudis un citi visai tipiskie cilvēki, kurus biju pazinis dzimtenes kalpu starpā un kuru darbi, vārdi un visa izturēšanās tā bija saistījusi manu vērību. Pēc manām domām, šie cilvēki un viņu dzīve nedrīkstēja tā iet līdz ar viņu nāvi zudībā, tos vajadzēja rādīt arī plašākām aprindām un nākošajām paaudzēm”.

Romānā “Dzimtene” iemūžināti Nīgrandes un Nīcas cilvēki un vietas, ideja par darbu auklēta 40 gadu.

Grāmata izdota 1925. gadā, trīs gadus vēlāk klajā nāca vēl viens veltījums Kurzemei – romāns divās daļās “Bandavā”, gadu vēlāk – kritiķu vislabāk novērtētais darbs “Mežvidus ļaudis”.

Mūsdienās interese par Jēkaba Janševska darbiem ir izteikti lokāla.

Nīgrandnieki rakstnieka apaļas un pusapaļas jubilejas plaši atzīmējuši pēdējos 40 gadus.

Zenta Klaipa lepojas, ka pirms katriem svētkiem daudz izdarīts, lai papildinātu, sakārtotu un izpētītu materiālus par jubilāra dzīvi un daiļradi, tāpēc šodien liek roku uz sirds: lielums ir izdarīts.

Vēl viņa gandarīta, ka rakstnieka piemiņas saglabāšana nav individuāls, bet kolektīvs darbs.

Ar kādreizējo bibliotekāri Māru Ēberliņu reiz aizbrauca līdz Rakstniecības muzejam, lai iegūtu dokumentu kopijas, rokrakstu paraugus un jaunus faktus.

Zvēra darbu iespēja Nīgrandes vēstures klēts bijusī vadītāja Maija Zaļuma, turklāt viņa ārzemēs atrada rakstnieka pēdējos pēctečus, un nu krātuve lepojas ar oriģināliem dokumentiem un lietām, kādu nav nevienā nacionālajā muzejā.

Katra Jēkaba Janševska jubileja saliedē vietējos skolotājus, bibliotekārus, novadpētniekus un domubiedrus no citām jomām, tāpēc svētki sanāk saturiski daudzpusīgi un organizatoriski labi.

Sešu sievu parlaments

Ik jubilejā, kā arī citos Nīgrandes pagastam nozīmīgos brīžos no “Dzimtenes” lappusēm izkāpj sešu sievu parlaments – Tēvine, Pēterene, Evartene un vēl trīs mutīgas un špāsīgas Cīrulenes muižas kalpu sievas, kas i vilku no meža izrunās, i glāzē ūdens vētru sacels.

Šajā jubilejā viņas reizē ciemiņiem izgrozījās pa Janševska smalki aprakstīto Jēkaupenes gadatirgu.

“Vecenes pa vidu visiem priekšnesumiems kādu joku pataisīja. Agrākos laikos esmu bijusi gan Tēvine, gan Evartene – kā vajag, un drāneli katru reizi kā citādāk uzsienu,”

smaida Anita Kļava un momentā iejūtas lomā, “ū! kas to ļaužu, re, mūsu sievas ar atvažojušas un kā iztaisījušās! Vī, dieniņ – ar plikām galvām! Ne kauna, ne goda, tā kā māsiņas no Lejaskroga… Nu tik jānoiet pie mācītāja izstāstīt…”

Viņu un Zentu Klaipu “Dzimtenē” visvairāk saista apvidvārdi un vecvārdi. Kādu šad un tad sadzirdot vecās paaudzes nīgrandieku valodā, kāds itin dzīvelīgs pašu mājās.

Anita Kļava stāsta: “Mana mamma bija ienācēja no Rudbāržu puses, taču šejieniešu vārdus diezgan bieži lietoja, tāpēc izaugu, zinot to nozīmi. Mammas vīra māte vai viņas māsa bija kalpojusi Nīgrandes muižā par spīzmani jeb atslēgu glabātāju un mammai daudzus muižas stāstus izstāstīja, tā viņa tai valodā ieklausījās.

Kad mamma uz mani palika dusmīga, teica: “Plaune tāda!”

Citā reizē uzsauca: “Nav, ko pa gultu tik vēlu vataļāties, celies augšā!” Mūsu mājās palodze vienmēr saukta par bēģeli, es aizvien tā saku, un mazbērns brīnās…”

“Lai gan “Dzimteni” brīžiem nudien grūti lasīt, jo autors ieslīgst prātuļojumos un ir juceklīgs, romānu vērts izlasīt kaut vai valodas dēļ,” iesaka Zenta Klaipa, “Nīgrandes pagasta Kalnu bibliotēkas lasītāju klubiņā “Lubenieki” no romāna izrakstījām visus šodien nelietotos vārdus un meklējām to nozīmi.

Darīšana liela, bet rezultāts – grūti nākusi kripata.

Pat literatūrzinātniecei un valodniecei Janīnai Kursītei-Pakulei negāja vieglāk, viņa 2010. gadā atbrauca uz Nīgrandi, lai atrastu “Dzimtenē” minētu apvidvārdu nozīmi. Aptaujāja daudzus, bet uzzināja maz.”

Zenta Klaipa izjūt pienākumu nepieļaut rakstnieka vārda izbalēšanu.

Viņš Nīgrandei nozīmē tikpat, cik gleznotājs Janis Rozentāls Saldus pagastam, komandieris Jukums Vācietis Saldus novada Jaunlutriņu pagastam un tēlniece Lea Davidova-Medene Saldus novada Novadnieku pagastam.

Interesanti

Dialogs “Dzimtenes” garā

Nīgrandnieces Anitas Kļavas sacerēta pusaudžu saruna ar pagastā fiksētiem apvidvārdiem un vecvārdiem

Didzis: “Simona! Vai tu zini, kas ir krausis?”

Simona: “Tā ir bumbiere.”

Didzis: “Bet ķezbere?”

Simona: “Tas ir ķiršu koks.”

Didzis: “Glome?”

Simona: “Tā ir plūme!”

Didzis: “Nu, bet šos gan tu nezināsi – dilba!”

Simona: “Apakšdelms.”

Didzis: “Bēģele?”

Simona: “Palodze.”

Didzis: “Ķizināt?”

Simona: “Kaitināt.”

Didzis: “Dabūsi pa kramu.”

Simona: “Dabūsi pa galvu.”

Didzis: “Tauņa tāda.”

Simona: “Pļāpa tāda.”

Didzis: “Tev ir rusas acis, bet man brīnum ķeraini mati.”

Simona: “Tu teici, ka man esot brūnas acis, bet tev brīnum kupli, lokaini mati.”

Didzis: “Klausies, Simon, kā tu to visu zini?”

Simona: “Kā nezināšu! Es taču palasīju to pašu grāmatu, ko tu, Jēkaba Janševska “Dzimteni”! Un man jāsaka, ka tu esi diezgan sprauns un denkts puiškāns, bet, kas to lai zina, ka tik vēlēk nekļūsti par mantgūbi vai vēl trakāk – par ģiruli!”

Didzis: “Ar tu, pārtiķena merģele! Šitādas tārmasas par mani laist! Vai zini, es jau sāku sirsties!”

Simona: “Es esot pārdroša meitene, šo par mantrausi un vai dzērāju nākotnē dēvēdama. Šis jau paliekot dusmīgs. Lai Dievs nedod!”

Publikācijas sagatavošanu atbalstījuši: