Henčam ir 16, viņa brālim Bobijam – 13 gadi. Pusaudži dzīvo vieni ar savu suni Talibanu, jo viņu māte vēl grib būt jauna un laimīga. Kādu dienu puišu dzīvē ienāk meitene vārdā Dženifera. Izrāde top Liepājas teātra mazajā zālē, tās pirmizrāde paredzēta 1. oktobrī.

Vieta, režisors un izrāde par jauniešiem, kurus atveido jaunie aktieri, sasaucas ar Liepājas kursa diplomdarbu ”Cietsirdīgās spēles”. ”Tā ir režisora tēma,” atzīst Kārlis Ērglis, ”viņam sanāk runāt par jauniešiem un viņiem aktuālām problēmām.” Madara Viļčuka gan saka, ka izrādes esot ļoti atšķirīgas.

”Atceros, Kajs ”Cietsirdīgajās spēlēs” uzdeva jautājumu. ”Kas notika, kāpēc mēs tādi kļuvām?” Ticu, ka cilvēki nepiedzimst ļauni, agresīvi, noziedznieki, monstri, krāpnieki. Kaut kādā veidā viņi par tādiem kļūst.

Teātris ir viens no veidiem, kā atbildēt uz jautājumu, ko sabiedrība, vecāki, konkrēti cilvēki, iespējams, dara nepareizi,”

stāsta D. Petrenko.

Lugas varoņus nevar iedalīt labos un ļaunos, uzsver M. Viļčuka. ”Ir labas dienas, un ir slikti brīži, kad nepatīc pats sev un citiem. Dženija ir meitene ar traumatisku pieredzi, kura cenšas pasaulē saskatīt labo, kultivēt to sevī un citos,” par savu varoni saka aktrise.

”Bobijs ir uz robežas starp tīni, kurš jau kaut ko vairāk sāk saprast par dzīvi un vērtībām, un bērnu, vairāk vēl bērna prātā,” savu lomu raksturo K. Ērglis. ”Viņš ir, maigi sakot, aktīvs bērns ar ļoti attīstītu iztēli. Bobija stāsts ir par uzticēšanos, par pieaugšanu.” ”Bobijam nāksies pieaugt,” precizē zēnu mammas Megijas atveidotāja Laura Jeruma.

Aktrisei Megija ir pirmā mammas loma. ”Viņai ļoti jaunai piedzimuši bērni, pati nav paguvusi izaugt, izbaudīt dzīvi. Sievietei ir savas ambīcijas un sapņi, dēliem pievērš mazāk uzmanības. Viņai ir arī atkarību problēmas. Tomēr māte vēl mēģina glābt attiecības ar dēliem. Daudz kas tiek pārmantots no paaudzes paaudzē, un to, kas pašiem nav iedots, nevar iedot arī bērniem,” atzīmē L. Jeruma. Izrādes mērķauditorija, viņasprāt, nav tikai jaunieši.

”Ja vecāki atnāks kopā ar saviem jauniešiem, tad pēc tam būs, par ko domāt un diskutēt – par lietām, kurām ikdienā varbūt nav laika vai kautrējamies,”

viņa iesaka.

Henču, lielo brāli, spēlē Valts Skuja. ”Viss slikti, dzīve sūkā,” viņš pauž puiša attieksmi. ”Tā radusies no apstākļiem, kuros viņš piespiedu kārtā ir ielikts jau no paša sākuma. Tagad Henča ir kopā ar savu brāli, atstāts viens, un visiem tas ir pie vienas vietas.”

Un vēl izrādē neredzami klātesošs ir suns. ”Man liekas, ka pamestais suns, nikns un ļauns, jo nav saņēmis mīlestību, atgādina par nemīlēto, nesaprasto un izstumto cilvēku problēmu. Ja bērnus var neievērot, tad suni nevar, jo tam nav iemācīts, ka jāklusē. Suns rej un kož, ja kaut kas nepatīk. Tas ir neērts atgādinājums par to, ka ļaunums nesākas pats no sevis. Ir viegli vainot vienu ļauno, bet mēs paši piedalāmies ļaunuma izveidošanā un uzturēšanā.

Ņemot vērā lugā aplūkotās tēmas un valodas lietojumu, izrādei noteikts vecuma ierobežojums 16+.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.