Ligita Kupčus-Apēna
"Liepājas Vēstules"
Vēl viņa raksta grāmatas. Idejas, tēli, kas spieto pa galvu, laužas uz āru, un gribot negribot jāliek uz papīra, tā viņa smaidot skaidro. Rakstīšana ir absolūta nepieciešamība, un laiku tai izdodas atrast arī esot straujajā notikumu ritumā, strādājot par žurnālisti televīzijā.
– Kurp biji devusies šogad atvaļinājumā?
– Uz Lietuvu, Kuršu kāpu. Tas ir ierasts maršruts, kurā palaikam der pabāzt degunu. Man vispār Lietuva ir ļoti mīļa. Tur vienmēr sajūta kā mājās, jo ir tepat. Pirms tam biju Polijā. Mums tuvās ārzemes.
Mani interesē vēsture, tāpēc bija jāapskatās, kur Ādolfs Hitlers savulaik slēpies, kā viņam tur viss bijis. Tad vēl Štuthofas koncentrācijas nometne bija obligāti apmeklējamo vietu sarakstā, tāpēc ka ir versija manā dzimtas vēsturē, ka mans vecvectēvs tur kādu laiku uzturējies.
Ceļojumi ir tādi vēsturiski izzinošie. Vienmēr ir vēstures piesitiens – ir jāredz kāda pils vai muiža, vai cietoksnis, vai cīņu vieta, partizānu bunkurs.
– Ko tev nozīmē došanās ceļā?
– Pirmkārt, tā ir galvas izvēdināšana. Varbūt apvāršņa paplašināšana, izklaide, atpūta. Ceļošana ir man asinīs.
Manā dzimtā ir cilvēki, kas triekušies apkārt pa pasauli tieši tādēļ, ka ir sajūta – tas ir jāredz, ka ir ceļš zem kājām.
Tāpēc man ļoti patīk Imanta Ziedoņa ”Leišmalīte”, ”Kurzemīte”. Aptuveni tādā stilā: tu ej un skaties, ir ceļš zem kājām.
Tagad man ir atvaļinājums, un noķēru to sajūtu, kā ir, kad tu min pedāļus, zem velosipēda riepām šņirkst grantēts ceļš, blakus ir baltiem putekļiem klātās ceļmalas puķes, ir Latvijas vasara, ir smaržas. Nu, tik forši!
– Bet tev asinīs ir arī rakstīšana.
– Tā sanāk, jā. Ģenētiskais mantojums. Mans vectēvs Arvīds Briedis arī ir ilgus gadus strādājis par žurnālistu, publicistu padomju laikā dažādās avīzēs daudzviet Latvijā, jo vairākas reizes viņš mainījis dzīvesvietu. Varētu pieņemt, ka no viņa.
Bet tajā pašā laikā zinu, ka arī viņa tēvs ir mēģinājis veidot kaut kādus aprakstus, dzīvesstāstu. Ja skatās citus dzimtas atzarus, tad arī tur cilvēki mēģinājuši rakstīt. Mans tēvs raksta dzejoļus savam priekam.
– Šķiet, ka to, ko savā ceļā piedzīvo, ieraugi, sastopi, tu ieliec arī savās gramatās.
– Jā, tā varētu būt. Man šķiet, ka tas ir neizbēgami. Jo tas, ko redzi, uzzini, tevī nogulsnējas. Tad kādā brīdī – apzināti vai neapzināti – nāk ārā.
Pēdējā grāmatā vairākas muižas kopā salipinātas. Kaut kādi vēstures stāsti, fantāzijas, mazliet dzimtas stāsts iedvesmu ir devis. Viss kopā.
– Pastāsti par savu jaunāko grāmatu ”Melno ogu vainadziņš”.
– Viena muiža, kurā risinās divi notikumi paralēli. Lasītājs var sekot līdzi notikumiem mūsdienās un notikumiem vācu okupācijas laikā, kad muižā ierīkots hospitālis, kur tiek slēpti cilvēki, un tas viss beidzas diezgan bēdīgi.
Ir gan mīlestība, gan karš fonā, jo turpat netālu ir sākusies bombardēšana Karostā – vācieši nāk virsū. Tas viss tur tā savijies.
– Grāmata ir iekļuvusi lasītāko topā. Kā jūties?
– Atceros, kad iznāca mana pirmā grāmata ”Skolas spoks”, tad tā sajūta bija: vou, ir grāmata, tā ir taustāma, visi to lasa, tā ir grāmatnīcu plauktos, un tas tik ir kaut kas! Tagad ir citādāk. Ir iznākusi mana trešā grāmata, nav vairs pirmreizības sajūtas.
Vēl kas – grāmata pie lasītāja nāk diezgan ilgi. Tā ir uzrakstīta, iesniegta izdevniecībai, un kāds laiks jau pagājis, kamēr tā iznāk. Domās jau dzīvoju citā darbā, rakstu kaut ko citu. Tas vairs nav tas. Emocionāli grāmatu jau esmu palaidusi prom.
Bet ir, protams, patīkami redzēt, ka tā ieņem vietu topos, ka cilvēkiem patīk, ka ir labas atsauksmes. Kad aizeju uz kādu bibliotēku un redzu, cik ļoti ir nodriskāta mana pirmā grāmata, tas ir forši! Tātad to lasa. Un tas ir pats labākais. Iegādāties to vairs nevar, jo pasens izdevums.
– Izdot vēlreiz – tāda plāna nav?
– Tas jau nav tikai no manis atkarīgs. Cilvēki, kas strādā izdevniecībās, primāri uz to skatās kā uz biznesu. Es arī saprotu, kādēļ nefinansēja manu otro grāmatu ”Liepājas spoku stāsti”. Tas ir lokāli, tā ir Liepāja ar saviem spoku stāstiem. Ja tu dzīvo Ludzā, vai tevi tas interesēs? Varbūt, bet visdrīzāk jau ne. Līdz ar to man pateica, ka finansiāli nav izdevīgi.
Bet, tā kā grāmata bija uzrakstīta un man bija sajūta, ka šādai grāmatai ir jābūt, iespītējos un nolēmu izdot pati, jo likās, tik daudziem cilvēkiem patīk spoku stāsti, tik daudzi cilvēki stāsta leģendas par to, kas noticis. Kā to var neapkopot grāmatā?
Tagad man ir laba sajūta, jo esmu dzirdējusi labas atsauksmes, nesen cilvēki zvanīja un jautāja, kur var nopirkt. Tā kā nav gluži velti, tikai sevis dēļ.
Vēl dažiem tas ir bijis vajadzīgs.
– Kāpēc tev svarīgi izlikt uz papīra to, kas galvā?
– Man rakstīšana ir bijusi dabiska nepieciešamība, tikko kā iemācījos rakstīt. Bērnībā biju baigais grāmattārps. Tad kādā brīdī radās sajūta: re, kā, ir tāds stāsts, bet es varu uzrakstīt citādāk. Es varu izstāstīt savu stāstu. Pilnīgi dabiski, organiski, ka ir jāraksta.
Tēli, domas, sižetu līnijas, idejas spieto pa galvu. Un, lai no tā tiktu vaļā, ir jāuzliek uz papīra. Tā tas vienmēr ir bijis, gadiem ilgi.
Varētu jau rakstīt tikai atvilktnei, uzraksti un nobāz kaut kur. Bet tad varbūt iedomība pārliecina, ka nav nemaz tik slikti, varētu parādīt vēl kādam.
Grāmata arī dod sajūtu, ka tu esi radījis kaut ko paliekošu. Strādājot ziņās, saproti – tas ir vienas dienas produkts. Tu kaut ko uztaisi, esi tajā ieguldījis nervus, darbu, pārej mājās, esi nostrādājies kā ēzelis. Labi, ir gandarījums, sižetu labi novērtē, bet nākamajā dienā tas nevienam nav vajadzīgs. Tā ir veca ziņa, gaistoša, aizgājusi, tas jau ir pagātnē.
Tāpēc varbūt ir šī sajūta, ka gribas ko paliekošu radīt. Grāmatas varu izlikt uz galda. Varbūt tā ir cilvēka iedomība – paskat, esmu tik svarīgs, lai aiz sevis kaut ko atstātu.
– Kādā intervijā esi teikusi, ka vārds ”rakstniece” tev liek justies neērti.
– Jā, man joprojām nepatīk. Es neesmu rakstniece, es esmu televīzijas žurnāliste, ziņu reportiere, kura palaikam uzraksta grāmatu. Tā varētu definēt.
