“Es varētu par “Adeli” runāt četrus gadus. Tā, kā es to rakstīju. Es tā nedarīšu, jo izstāstīt 328 lappuses nav iespējams,” sava jaunā romāna atvēršanā bibliotēkā “Libris” teica Sandra Vensko. 

Autori un klātesošos aizkustināja uzvedums, ar kuru sākās jaunās grāmatas atvēršanas svētki. Bibliotēkā “Libris” rakstnieces laba drauga daudzu gadu garumā Valda Skujiņa vadībā skanēja tikai pašas Sandras rakstītais un teiktais daiļdarbos, intervijās, sociālajos tīklos. Arī daži jaunā romāna fragmenti. “Grūti tā sēdēt, klausīties un domāt – nē, tas nav mans teksts. Bet tas bija tikai mans teksts,” samulsusi atzina Sandra. “Pagājuši vismaz desmit gadi, kopš sāku ar lielo prozu nodarboties. Sapratu, ka dzejā nevaru pateikt, dzejas moments iet pāri malām.”

Pēc iepriekšējā romāna “Maigā okupācija” literāte gribējusi uzrakstīt par mūsu likteņiem: “Par to, kā dzīvojam, kāda ir sievietes vieta šodienas Latvijā. Sapratu, ka nevaru uzrakstīt bez iešanas cauri visiem tiem gaņģiem, ko ir gājusi mana dzimta un cilvēki, kurus pazīstu.” 

S. Vensko norādīja, ka rakstoši cilvēki jau zinot, ka visgrūtāk ir savaldīt tēlus. “Viņi iet katrs uz savu pusi, ir laimīgi un nelaimīgi, un tad pēkšņi jāņem duncītis un viņi jānogalina, tur neko nevar darīt. Šajā grāmatā bija jānogalina Adelei ļoti tuvi cilvēki. Šī ir otrā grāmata, kad es rakstot esmu raudājusi.

Pašlaik dzīvojot Vācijā, Sandrai bijis ļoti svarīgi savu jauno grāmatu atvērt Liepājā. “Rakstot bija jāpasaka, ka esam brīnišķīga zeme un valsts, ka mums ir tādas bagātības, kādu daudziem nav,” teica autore. Viņa cer, ka šī ir grāmata sievietēm, no kuras katra lasītāja varēs kaut mazliet paņemt sev, un varbūt paņemtais palīdzēs. Arī vīriešiem, iespējams, jo “grāmata ir par viņiem, sieviešu tur nemaz tik daudz nav”. 

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 4. februāra numurā.

#kvards-20190204-10#

11Skatīt galeriju