Liepājā viesojās
izcilā dzejnieka Imanta Ziedoņa atraitne Ausma Kantāne un viņa dēls Rimants
Ziedonis, lai noskatītos Bērnu teātra izrādi “Brūno lāču pasaka”,
tiktos ar bērniem un vēlāk arī ar citiem liepājniekiem, lai runātu par
dzejnieka dzīvi un daiļradi.

Tā bija Bērnu teātra vadītājas Vitas
Pētersones iecere teātra 45. jubilejas gadā viesos uzaicināt Imanta Ziedoņa
tuviniekus. Ausma Kantāne un Rimants Ziedonis labprāt noskatījās izrādi “Brūno
lāču pasaka”, kuras pamatā ir divas Imanta Ziedoņa pasakas –
“Brūnā” un “Lāču”, un teica labus vārdus par to. Bet pati
svarīgākā bija Bērnu teātra kolektīva un viesu saruna par autoru, viņa dzīvi un
rakstniecību. Bērni, kuri bija vedināti palasīt vairāk I. Ziedoņa pasaku
un iepazīt viņu labāk, uzdeva daudz jautājumu. Viņus interesēja, kura bija paša
autora mīļākā krāsa, un izrādījās, ka tā ir violetā. Tāpat bērni vēlējās
noskaidrot, kura pasaka ir vismīļākā A. Kantānei, ko R. Ziedonis
iemācījies no sava tēva un vai kādreiz ir dabūjis pērienu. Uz šiem un citiem
vaicājumiem viesi labprāt atbildēja un bija priecīgi par bērnu interesi.
Dzejnieka dēls pastāstīja, ka pērienu nekad nav dabūjis, taču tēvs esot bijis
neganti stingrs un ka no I. Ziedoņa savas dzīves vācelē paņēmis darbīgumu
un vērīgumu pret apkārtni, dabu un cilvēkiem.

Bērnu teātra vadītāja bija priecīga
par sapņa piepildījumu, un neslēpa gandarījumu, sakot: “Man kā vadītājai
tas ir ļoti pacilājoši.” Un arī bērniem tā bijusi aizraujoša tikšanās, jo
visi, arī delveri, sēdējuši mirdzošām acīm.

Vēlāk pēcpusdienā ar A. Kantāni
un R. Ziedoni varēja tikties ikviens liepājnieks, taču interesentu bija
pavisam maz. Saruna notika gan par pasakām, to adresātu – kā bērnu, tā
pieaugušo – un ietverto dzīves filozofiju, gan par literatūru un tās mācīšanu
skolā. R. Ziedonis uzsvēra, ka skolā mazāk jāanalizē teksts, meklējot
tēlainās izteiksmes līdzekļus, bet vairāk jāmāca dzejas, literatūras izjūta.
“Lasi cauri kā matemātiķis un esi pazaudējis izjūtas,” viņš sacīja.
Bet A. Kantāne pakratīja pirkstu skolotāju virzienā, sakot, ka bērnam,
kurš, analizējot dzeju, piedāvā savu redzējumu, kas neatbilst skolotājas domām,
nedrīkst atbildēt, ka dzejnieks tā nav domājis. Varbūt dzejnieks pats nezina,
ko viņš ir domājis, kur nu vēl skolotāja, sacīja I. Ziedoņa atraitne un
norādīja, ka ar šo aizrādījumu tiek veicināta bērna nevēlēšanās un vēlāk
nespēja izteikt savu viedokli.