liepajniekiem.lv
– Dzimšanas diena tev interesantā datumā. Vai kāds vispār atceras apsveikt?
– Jā, kursabiedri vienmēr apsveic, tāpat mamma, māsas, tuvākie draugi. Vecākajai māsai dzimšanas diena ir 24. decembrī, un tad svinēšanu vajag ieplānot nedēļu agrāk vai vēlāk, jo visa tā nedēļa paiet Ziemassvētku noskaņā.
Jāņos ir līdzīgi. Parasti jau jāņuzāles sanes un visu atmosfēru sabūvē. Beigās pats aizmirstu par savu dzimšanas dienu, un ir jauki, kad kāds atgādina. Šogad man 30 gadu jubilejā bija liela torte.
– Izklausās, ka nāc no kuplas ģimenes, cik jūsu ir?
– Man ir divas māsas. Ģimene ir kuplāka,
bieži vien brālēni un māsīcas nav īpaši tuvi, bet mums ir ļoti tuvas attiecības kā brāļiem un māsām.
Radi dzīvo Vaidavā, netālu no Valmieras. No Liepājas retāk sanāk, bet kādreiz uz laukiem braucu katru nedēļas nogali.
– Tagad savu dzīvi esi pārcēlis uz Liepāju.
– Jaunākā māsa arī pārcelsies. Viņa precas ar manu kursabiedru Artūru Irbi. Mamma domā savas vecumdienas pavadīt šeit, meklē dzīvokli.
Vēl tikai vecāko māsu jāpierunā. Viņai gan Valmierā Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā ir ilgtermiņa līgums, bet desmit gadi jau ļoti ātri paskrien.
– Jā, kopš ar savu kursu esi Liepājas teātra štatā, jau paskrējušas trīs sezonas.
– Vai ne? Pagājušajā sezonā visu laiku bija darbs – no mēģa uz mēģi, no izrādes uz izrādi. Likās, ka ātri paskrien laiks.
Iepriekšējā sezonā man nebija tik daudz darāmā, šķiet, bija divi iestudējumi, izrādes arī divas trīs reizes nedēļā vai retāk.
Ar tādu bezdarbu šķita – vai, cik garlaicīgi! Un tomēr laiks pagāja. Nav zelta vidusceļa, laiks nežēlo.

– Jaunam aktierim garlaikošanās nenāk par labu, jo nevar sevi trenēt.
– Kad ir par daudz, tad ir par daudz. Ja atdodies vienai izrādei, strādā uz visiem simts. Nāk nākamā, gribētos, lai nav tik liela loma, bet nedrīkst atlaist spriedzi.
Iestudējums “Latviešu raķetes” ir ļoti dinamisks, tur ir daudz, ko darīt. Nākamā loma man bija izrādē “Tēvs klusums”, un tur ļoti ilgi jāstāv kājās kā kora dalībniekam. Vienubrīd sākām lūgt režisoram, lai, pirms nāk koristi, ļauj mums sēdēt.
Tādi sīkumi salasās, un palēnām nogursti, zaudē uzmanību.
Bet nedrīkst atlaist, arī mazu lomu ne.
Man šķiet, mazā lomā ir lielākas iespējas izdomāt savu tēlu, jo tas nav plaši aprakstīts materiālā.
– “Latviešu raķetēs” aktieriem slodze nudien kā sportistiem. Kā tu uzturi savu fizisko formu?
– Jā, pirmajā cēlienā ir bobsleja “nāves trase”, ielēcieni jātrenē, mēle no mutes krīt ārā. Domāju, ka mēs vēl jauni esam un nejūtam to. No malas varbūt izskatās iespaidīgi, bet varētu vēl enerģiskāk.
Uz svaru zāli nestaigāju. Pats darbojos, mājās cilāju hantelītes. Man joga patīk. Nevarētu teikt, ka esmu superlokans, bet viens no lokanākajiem gan.
– Ar divriteni sāki braukt, jo tā dara Liepājā, vai jau pirms tam?
– Vienmēr esmu braucis. Tas ir labākais cilvēku izgudrojums. Pirmo divriteni uzdāvināja dzimšanas dienā, kad man bija desmit gadu. Dzīvoju laukos, visi sīkie ganījām govis, un es savu jauno ričuku paņēmu līdzi uz ganībām.
Dienas beigās govis jādzen mājās. Man ienāca prātā ģeniāla ideja. Ir tādas trakās govis, kuras vienmēr piesien. Un es ķēdi piesēju pie divriteņa un dzinu to trako govi pāri visām pļavām uz mājām. Ritenītis izskrēja cauri mežiem un krūmiem, bija lupatās.
Un tā man divritenis bija tikai kādas divas nedēļas…
Mamma pateica, ka nekad vairs neko dārgu nedāvinās. Nākamais man bija BMX vidusskolas laikā, kad jau pats sāku strādāt un iekrāju.
– Kur strādāji vidusskolas gados?
– Biju bruģētājs, jumiķa palīgs, pļāvu zāli. Pēc vidusskolas beigšanas biju skatuves strādnieks Dailes teātrī. Studēju Kultūras koledžā par gaismotāju, un skatuvnieks man likās labs darbs gaismotājam.
Tur arī fizisko esmu dabūjis tādu, kāds pašlaik ir. Slikti atalgots darbs, bet es vienmēr teicu, ka nav jāiet uz sporta zāli un jāmaksā nauda.
– Šo faktu nezināju, ka teātrī ienāci no tehniskās puses.
– Vispār jau ienācu vidusskolas laikā. Elmārs Seņkovs Valmieras teātrī iestudēja “Raudupieti”, viņam vajadzēja vidusskolēnus. Tā bija pirmā izrāde, kurā piedalījos. Biju puisis, loma bez teksta. Ēdu kartupeļus, palīdzēju pārbīdīt rekvizītus.
Tad iepazinu teātri, cilvēkus, sapratu, kā iestudē izrādes, kā aktieri strādā.
Elīna Vāne tik foršs cilvēks, bet pēkšņi izrādē pārslēdzas. Es vēl kā bērns nesapratu – tikko bija forši, bet tagad riktīgi raud un pārdzīvo. Man sāp sirds, bet viņa spēlē, tas nav pa īstam. Es nevaru saslēgt, kā tas ir?
Tā arī ieinteresēja aktiera profesija.
– Kāpēc uzreiz negāji uz aktieriem?
– Gāju… Netiku. Pirms otrreiz stājos aktieros, jau strādāju lielā kompānijā, kas būvē skatuves pasākumiem. Tur labi maksāja. Tā dzīve arī apstājās.
Bija draudzene, dzīvojām Rīgā, liels, labs dzīvoklis. Tad draudzene man saka – aktieriem ir uzņemšana! Teicu – nē, jo es jau mēģināju, man pietika.
Viņa sazvanīja manu mammu. Un manai mammai nav iespējams atteikt.
Esmu daudz domājis, kā būtu bijis, ja paliktu par skatuves meistaru. Visticamāk, ka braukātu ar piekto bembi, džipiņu. Nezinu, vai būtu laimīgs.
– Tagad esi laimīgs?
– Laime jau top no mazajām lietiņām. Un mazo lietiņu ir pilna pasaule, un man tās ir.
Varu teikt, ka esmu laimīgs.
Bet manai profesijai tas nav īpaši izdevīgi. Turu sevi noteiktā līmenī, kur vēl neignorēju depresiju, privātās lauzto siržu lietas nedzēšu ārā un nededzinu, jo tas viss noder.
– Ja esi pārāk laimīgs, vairs nesaproti tos, kas nelaimīgi?
– Tieši tā! Tad it kā visu dari pareizi, bet lauzies un nevari saprast, kas nav pareizi, ja pats tā nejūties.
Profesionāls aktieris varbūt teiktu, ka tās ir pupu mizas, jo tu esi tu, esi cilvēks. Kad uzej uz skatuves dēļiem, vari nomest savu “es”, atpūsties no tā un ielīst kādā citā, būt tāds, kāds pats nekad nebūtu.
Man gribas pieslēgties lomai tā, ka katru reizi tiešām jūtu un pārdzīvoju. Bieži tā nav, īpaši, kad izrāde tiek spēlēta jau desmito reizi, sajūtas slēpjas, rutīna pārņem.
Tiesa, “Gaišajās naktīs” tādu rutīnu ir grūti iegūt. Tur ir teksts, bet iztrūkst partnerības, izstrādātu mizanscēnu, kur jau zinu – ā, tagad partneris vada ainu. Šajā iestudējumā visu laiku ainu vadu es.
Vajag noturēt uzmanību, es skatos uz cilvēkiem, vai viņus tas interesē. Es jūtu katru, kurš novēršas, nožāvājas vai man nepiekrīt. Tādā izrādē nolaidība nevar veidoties.

– Izrādes sagatavošana nebija tāda kā parasti. Kā juties, kad pirmo reizi aizgāji uz cietumu?
– Zini, es tiešām domāju – ai, nu kas tur tāds! Biju pirms tam izdomājis, ko es darītu, ja mani ieliktu cietumā uz tik un tik gadiem vai vieninieku kamerā, kur 15 diennaktis ir maksimālais sods.
Iegāju tur uz divdesmit minūtēm. Nekā tur nav, dēļu gulta, ciets krēsls, tualete. Smird pēc sasmakušiem sviedriem un sūdiem. Un tā tur sēdi.
Droši vien pumpētos, domātu par ķermeni, lai garlaicīgi nepaliek. Un tas arī viss – tikai tu un ķermenis. Sapratu, ka var ņemt līdzi literatūru. Visticamāk, izlasīsi to grāmatu pirmajā dienā.
Sajukšana prātā palēnām piezogas.
Neteikšu, ka iespaidi traumatiski, bet paliekoši.
Filmās rāda, kā ASV cietumos cilvēki kopā staigā, ēd, kaujas. Liepājā tā nav, visi sēž savās kamerās un uz maiņām iet pastaigāties.
– Taču Andra lomai šīs sajūtas palīdzēja?
– Protams. Arī tiem, kas no “Latviešu raķetēm” tika nobraukt ar bobsleja kamanām, tas noderēja.
Man, Valtam Skujam un Kasparam Kārkliņam tai laikā bija Ziemassvētku koncerts. Tā gribējās, riktīgi gribējās…
– Nobraucienu nācās radīt savā prātā.
– Jā, tik, cik video redzēju un pats ar ragaviņām esmu braucis. Tas ātrums ir mežonīgs. Viņi brauca par kādiem 30 procentiem lēnāk, jo tas ir bīstami, bet puiši teica, ka galvu nevar noturēt.
– Režisoriem katram savs darba stils un pieeja. Vai tu viņiem uzticies un paļaujies?
– Režisoriem arī ir labās un sliktās dienas. Taču lai vai kāds ir režisors un ko tu par viņu būtu dzirdējis, obligāti jāuzticas.
Ir bijis tā, ka nedēļu līdz pirmizrādei jūti, ka kaut kas nav. Režisors arī redz, ka nav. Visi sanāk, padomā, katrs izmet kādu ideju. Kaut kas der, forši, aiziet! Un izrādās, ka tā ir izrādes atslēga.
Tiem, kas apvainojas un iet prom, piemēram, “Latviešu raķetēs” pie Regnāra Vaivara nomainījās aktieri, tagad varbūt liekas – stulbi, ka es tur lecos vai čīkstēju…
Pacietība, saliedēts darbs ir svarīgi.
Režisors var būt, kāds ir, bet beigās visiem vajag izrādi. Galvenais ir darbs.
– Vai, strādājot pie “Grimmiem” un “Grieķiem”, Elmārs Seņķovs tevi atcerējās no Valmieras “Raudupietes”?
– Nē. Es vispār biju ļoti apvainojies. Šis ir tas cilvēks, iespējams, kura dēļ es kļuvu par aktieri, bet viņš mani visos mēģinājumos par Arti sauc. Beigās jau neapvainojos, tā notiek.
– Pagājusī sezona nebija viegla to pārmaiņu dēļ, kuras rosināja aktieri. Kāds tev bija nestabilais laiks, līdz radās skaidrība par jauno teātra vadību?
– Tas bija tik riebīgi un grūti. Tā kā ar vecāku šķiršanos. Tev ir mīļi gan mamma, gan tētis, un tagad jāizlemj, pie kā dzīvosi.
Tomēr Herberts Laukšteins kopā ar Zandu Gūtmani izveidoja to visu, kāpēc mēs vispār te varējām mācīties.
Es arī jutos kā ģimenē, jo mēs četrus gadus mācījāmies kopā, Herberts bija kursa tētis, Dmitrijs Petrenko – vecākais brālis.
Taču es saprotu savus kolēģus, kuri teātrī strādā jau vairāk nekā desmit gadus, viņu neapmierinātību. Tiek runāts aiz muguras, cik slikts ir direktors, vecmodīgi strādā, notiek parakstu vākšana.
Es arī šādā vidē negatīvi uzlādējos.
Tomēr domāju, ka notika tā, kā vajadzēja notikt. Esmu runājis ar aktieri, kurš Liepājas teātrī jau nestrādāja, kad es te atnācu, viņš stāstīja, kāpēc aizgāja un kāpēc daudzi gribēja iet prom.
Jo vadība nenāca pretī, nevarēja sarunāt brīvdienas. It kā nedēļa ir brīva, bet nevari laukos sauļoties, jo – ja nu kāds saslimst.
Tagad ir nerakstīts likums – ja domā kaut kur doties, ir jāpasaka, kur un uz cik ilgu laiku. Nav tik traki, vienkārši vadībai ir jāzina, cik ātri vari atbraukt, ja kāds saslimst. Tāds darbs.
Viss jau būtu kārtībā, ja par to labāk maksātu. Lai gan es par tādām lietām nesūdzos, domāju tikai par profesiju un pašizaugsmi. Tad jau nauda vienmēr sekundāra.
Protams, vēlāk, kad būs sieva, bērni, tas var kļūt primāri. Bet līdz tam vēl ir laiks.
– Kāda būs nākamā sezona, būs, ko darīt?
– Jā! Sezona sāksies ar “Annas Frankas dienasgrāmatām”, iestudēs Laura Groza. Nezinu, kā viņa strādā, jo iestudējumā “Teātris” ar mums nodarbojās horeogrāfe Liene Grava.
Vēl man būs Mazās zāles izrāde “51 objekts”, iestudēs Endīne Bērziņa. Viņas izrāde “Es arī te, kas man jādara” no Valmieras vasaras teātra festivāla, kur spēlēju es un Hugo Puriņš, arī ir nominēta “Spēlmaņu naktij”.
Vizītkarte
Kārlis Artejevs
- Dzimis 1994. gada 23. jūnijā Valmierā.
- Liepājas Universitātes aktieru kursa absolvents.
- 2023./2024. gada “Spēlmaņu nakts” nominācija “Gada jaunais skatuves mākslinieks”.
- Aizraušanās – braukšana ar velosipēdu gar jūru, joga, peintbols, lāzertags un klinšu kāpšanas siena.
- Sapņo dziedāt korī.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.