Pirmo reizi Liepājā aplūkojama Ikonogrāfu biedrības autoru darbu izstāde
”Esam pārstāvēti gandrīz visi, esam Latvijas Kristīgās akadēmijas absolventi. Strādājam, veidojam izstādes gan Latvijā, gan ārvalstīs,” pastāsta māksliniece Anna Zandberga-Šenke, bijusī liepājniece. Darbu ir aptuveni 50, no kuriem puse radīta tieši izstādei ”Ikonas” Liepājas muzejā.
Ligita Kupčus-Apēna
"Kurzemes Vārds"
A. Zandberga-Šenke atgādina, ka ikonu glezniecība ir māksla, kas balstīta gadsimtiem ilgi veidotos kanonos, kuri nosaka ikonas tēla veidošanu, radīšanu un gleznošanu. ”Ar to tā ir interesanta, ka nemainās cauri gadsimtiem. Pie sākotnējiem kanoniem arī mākslinieki pieturas, mainās tikai nianses,” viņa saka. Taču tā ir dzīva glezniecības tradīcija, kas turpina piedzīvot savu attīstību un izmaiņas arī šodien.
”Sākotnēji ikonas bija pavisam vienkāršas, bet, piemēram, baroka laikā kļuva ļoti ornamentālas, greznas, it kā pat aizsedzot sākotnējo ideju par to, kas vispār ir ikona. Bija tik daudz elementu, ka vairs neredz pirmtēlu. Doma jau ir aicināt lūgties. Bet ne to dēlīti, bet tēlu vai notikumu, kas tajā attēlots.” Māksliniece smaidot teic, ka ir pati izgājusi cauri ”ornamentu trakumam, kad gribas visu izcakot”, tā, lai ir grezni, bet tagad gan vairāk saista ikonu pirmsākumi.
Radot ikonu, tajā tiek ieguldīts liels un rūpīgs darbs, daudz pacietības, kā arī autora radošais gars, apliecina A. Zandberga-Šenke. Viņa strādā vienā no senākajām gleznošanas tehnikām, olas temperas glezniecībā – olas dzeltenums kalpo par saistvielu sausajiem pigmentiem. Ikonas top uz dažādām virsmām, bet koka dēļi kopš seniem laikiem ir zināms kā vislabākais un izturīgākais ikonu pamats.
“Tā ir sajūtu māksla,” par ikonu glezniecību teic A. Zandberga-Šenke. ”Dabā cilvēki neizskatās gluži tā kā ikonās. Galvenā doma – punkts, kur koncentrējas uzmanība, ir manā sirdī,” viņa pastāsta. ”Ikona uz mani raugās vai es raugos uz ikonu šādā perspektīvā. Sateces punkts ir manā sirdī.” Kāds darbs skatītājam var patikt vairāk, kāds – mazāk. ”Tas ir normāli. Mums, māksliniekiem, dažkārt pašiem nepatīk savi darbi. Redzot, kas ir izdarīts, saproti, ko varēja labāk, kur savādāk. Ir gadījies studiju laikā nomazgāt nost gatavu ikonu. Priesteris teica, ka tā nedrīkst darīt. Viena mana ikona ir baznīcā Igaunijā, joprojām nevaru uz to skatīties. Vairākas reizes priesterim esmu teikusi, ka to paņemšu, vidusdaļu izgriezīšu, pārtaisīšu, bet viņš neļauj. Tā nu ikona tur stāv un kalpo.”
”Cilvēkiem tas ir vajadzīgs, baznīcai tas ir vajadzīgs – nest šo mākslu ārā, pie cilvēkiem, stāstīt un rādīt to,” uzskata A. Zandberga-Šenke, tādēļ Ikonogrāfu biedrība, kas dibināta 2012. gadā un kuras mērķis ir apvienot ikonu un svētbilžu autorus Latvijā un ārpus tās, ar saviem amata noslēpumiem dalās ikonu gleznošanas nodarbībās, lekcijās, meistarklasēs. Viņiem ir svarīgi apliecināt ikonas unikālo nozīmi Pareizticīgajā baznīcā un pasaules kultūras mantojumā. Lai Liepājā muzeja apmeklētāji varētu lasīt ikonās ietverto, gadsimtiem seno simbolu vēstījumu, ir pieejami arī paskaidrojoši materiāli.
A. Zandberga-Šenke atzīmē, ka senās ikonas agrāk vai vēlāk beidz savu dzīvi – tās vai nu pazūd grūtos laikos, vai tiek saglabātas baznīcās, un arī tad ne visās. Tādēļ ir jaunie ikonu gleznotāji, kuri tās veido, saskaņā ar izdzīvojušajiem paraugiem un turpinot lielo darbu.
Ikonogrāfu biedrības mākslinieku darbi atrodas gan baznīcās, gan privātās kolekcijās visā pasaulē. Liepājā izstādes ”Ikonas” mākslinieku sastāvu veido biedrības kodols un pieaicināti profesionālie un jaunie ikonogrāfi: Agnese Vasiļevska, Evija Rudzīte, Karīna Tambovska, Natālija Stratanoviča u.c. Tāpat aplūkojami ikonu gleznotājas Oļesjas Āboliņas un Kristīnes Korjakinas, mozaīku mākslinieces un dizaineres Irinas Krilo darbi.
Izstāde ”Ikonas” Liepājas muzeja anfilādē aplūkojama līdz 27. februārim.