Tas otrais plāns gan ir nosacīts, jo it visam Baiba pievieno brangu tiesu radošuma, un tad pasākumu rīkošana, muižas iekārtošana, dekorāciju veidošana un pat galda klāšana liekas kā otas vēzieni, prasmīgi izvēloties krāsas.

– Vai tavā ģimenē un dzimtā ir mākslinieki? No kurienes tev šīs dāvanas nāk?

– Manā ģimenē nav bijis mākslinieku ar lielu vārdu, bet esam diezgan mākslinieciski noskaņota dzimta, kurā daudzi ir bijuši vai šobrīd ir saistīti ar radošām nodarbēm.

Brālis Mārtiņš Kalns mācījās darboties ar koku, bet šobrīd strādā metālapstrādē, firmā, kura veido arī vides objektus.

Mana māsīca ir gleznu restauratore Liene Visendorfa. Māsīcas tētis, mans onkulis Ivars Opmanis bija Valmieras un Strenču pusē zināms fotogrāfs. Mana tēva māsas darbojās lietišķajā mākslā.

Mamma Daina jaunībā strādāja šūšanas cehā, vienmēr šuva un pāršuva kādas lietas. Tēvs Vilnis bija tehniski radošs cilvēks, mācījies radiotehniku, bet prata arī kaut ko uzgleznot – mājās ir viņa jaunībā radīta glezna.

Abas vecmāmiņas atceros kā rokdarbnieces. Tēta mamma jaunībā bija gribējusi profesionāli mācīties gleznošanu, jo labi zīmēja, bet vecāku ietekmē un nepieciešamībā izvēlējās praktiskāku nodarbi.

Bērnībā man vienmēr patika zīmēt.

Starp daudzām citām mīļām grāmatām man bija lielā “Latviešu glezniecības” grāmata, kuru varēju bieži pāršķirstīt, jo kaut kas tajā fascinēja.

Kā spilgts notikums atmiņā palicis pirmais Talsu novada muzeja apmeklējums – šķiet, tā bija Jāņa Anmaņa gleznu izstāde, gleznoti zirgi, ainavas, klusās dabas. Sajūta bija maģiska! Pie visām sienām gleznas, katru vari pētīt un ieraudzīt jaunu pasauli…

Vēlāk, kad mācījos Valdemārpils vidusskolas darbmācības klasē, arī finansiālā situācija lika būt radošiem. Neatkarīgās Latvijas sākuma posmā daudziem bija grūti apstākļi, kaut cilvēki idejiski bija pacilāti un patriotiski noskaņoti.

Bija laiks, kad pat autobuss uz skolu gāja tikai divreiz nedēļā, jo nebija degvielas un finanšu. Bija jāšuj arī apģērbs, lai būtu, ko vilkt mugurā, piemēram, uz pēdējo zvanu.

Kad man augstskolā bija jādodas plenērā, nebija naudas, par ko nopirkt krāsu kasti, tāpēc tēvs man tādu uzmeistaroja no vecas atvilktnes un aizkaru stangām.

Man bija ļoti oriģināla “krāsu kaste” gleznošanai plenērā!

Tēvs pats visu ko mācēja uzmeistarot un mācīja arī mani būt praktiskai, prast dažādus darbus.

Tāpēc, jā, man vienmēr šķitis, ka tas nāk no ģimenes, mēs visi tādi drusku radoši, un arī es to radošumu pa druskai esmu salasījusi.

– Kurš bija brīdis, kad pati sajuti: māksla ir mans ceļš?

– Lai arī man patika māksla, man nebija mērķis kļūt par mākslinieci. Izvēloties augstskolu, gribēju kļūt par juristi, bet netiku budžeta grupā. Maksas grupu nevarēju atļauties.

Lai tas gads neietu zudībā, iestājos Latvijas Kristīgās akadēmijas Bībeles mākslas nodaļā, jo tur uzņemšana notika vēlāk. Tikai pēc tam, pamazām apgūstot grafikas tehniku, sajutu to garšu – ka ir forši radīt, mēģināt kaut ko pateikt ar mākslas līdzekļiem.

Man patika mākslas pasaule, patika iet uz izstādēm, izzināt mākslas vēsturi, strādāt grafikas darbnīcā.

Jā, arī mākslas vēsture vai vēsture vispār mani vienmēr ir interesējusi. Varbūt tā ir tāda romantizēta interese kopš bērnības – vide vēsturiskos romānos, dāmas un kavalieri –, kas ir mudinājusi pētīt modes vēsturi, īpaši 19. gadsimtā.

Izvēlē par labu mākslai laikam jāsaka paldies arī manai grafikas pasniedzējai augstskolā māksliniecei, grafiķei Nelei Zirnītei, viņas personībai, viņas mākslai, viņas ofortu smalkumam, ideju filozofiskumam.

Pēc augstskolas beigšanas, strādājot turpat augstskolā, biju viņas asistente. Tā man bija iespēja ilgāk no viņas mācīties, būt blakus, vērot radošos procesus, piedalīties viņas projektos “Atvērtās darbnīcas”, tā gūstot arī pirmās pedagoģiskās iemaņas.

Viņa iedrošināja mani piedalīties izstādēs, atbalstīja ar padomiem. Viņai ir būtiskākā loma manā izvēlē turpināt ceļu mākslā un pārliecībā, ka es kaut ko spēju.

– Grafika ir vēl specifiskāka mākslas joma, kurā vajadzīgas papildu zināšanas un prasmes, citādas nekā gleznošanai.

– Tā jau šķiet, ka grafika ir specifiskāka, lai gan katrai jomai ir sava tehnoloģiskā puse, kas jāpārzina. Bet mana izvēle par labu grafikai notika kaut kā pati no sevis.

Jau no bērnības man paticis zīmēt vienkārši ar zīmuli. Kaut kas manā uztverē simpatizē melnbaltajai, pelēktoņu krāsu pasaulei.

Man ļoti patīk melnbaltā fotogrāfija.

Varbūt lomu spēlēja arī salīdzinājums, paškritika, ka man gleznojot darbi nesanāca tik koši un krāsaini kā citiem. Man šķita, ka nevaru dabūt no krāsām ārā to intensitāti. Vienmēr sanāca kaut kā pieklusināti, kaut kā pietrūka…

Bet smalki ķibināties es varēju, man patika arī eksperimenti, nezināmais, kā krāsu slāņi atklājas novilkumā uz papīra, ka var izmantot tik dažādus materiālus – metālu, linoleju, kartonu, lai veidotu klišeju, no kuras veidot novilkumus. Oforta tehnikas smalkums un iespējas man bija jaunatklājums.

Vēl aizvien ir daudz grafiķu, kuru darbus varu tikai apbrīnot. Tie sajūsmina un pārsteidz, ka ar tik vienkāršu izteiksmes līdzekli kā līnija var pateikt tik daudz.

Atceros, ka uz augstskolu bija atbraucis zviedru mākslinieks Jans Ēriks Johansons, kurš Baltijas valstu neatkarībai bija veltījis vairākus darbus. Viņš daudzus darbus veidoja tikai ar zīmuli un dzēšgumiju, liela formāta darbus, bet tie atstāja paliekošu iespaidu uz mani, gan idejiski, gan vizuāli.

Man pašai vēl ir tik daudz iespēju augt, pilnveidoties!

– Kas tev kā grafiķei bijuši lielākie gandarījuma brīži?

– Laikam jau gandarījums bija par manu personālizstādi “Populācija” Talsu novada muzejā 2023. gadā. To veidot rosināja Guna Millersone, un būtisks bija arī viņas kā profesionālas mākslinieces pozitīvais vērtējums šai izstādei.

Protams, ir bijušas arī citas izstādes un gandarījums par konkrētiem darbiem, tostarp no cikla “Klusi dzīvā daba” vai “Ziema”, bet personālizstāde laikam palīdzēja noformulēt, kas šobrīd ir galvenā tēma manā mākslā, zinātniski – demekoloģija vai populāciju ekoloģija, cilvēka populācijas un dabas mijiedarbība.

Daba mani iedvesmo.

Dzīvojot laukos, redzu gan tās skaistumu, gan aspektus, kā cilvēces darbība ietekmē dabu. Notiek neatgriezeniski procesi, un ir atgriezeniskā saite – ja dabai nodarām pāri, tā sāk traucēt mūs. Spānijas kailgliemeži, tie paši latvāņi…

Cilvēkam nepārtraukti būtu jāuzdod jautājums, kā veicināt attīstību, bet saglabāt dabu kā resursu, nenodarot tai pāri. Vai mēs gribam cīnīties ar sekām, kas būs vai kas jau ir iestājušās?

– Zinu, ka Tiņģeres muiža prasa no tevis ļoti daudz, bet tomēr – ja nāktu impulss, pamudinājums jaunai personālizstādei, kādu tu to vislabprātāk veidotu? Ar kādiem darbiem, tematiku, vēstījumu?

– Jā, šobrīd mazāk laika veltu grafikai, bet domas un idejas galvā rosās.

Laikam jau tēma, ko šobrīd gribu turpināt, ir “Latvānija” – cikls, kura pirmie darbi bija apskatāmi Talsu Krūmu mākslas grupas izstādē Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā.

Nezinu, vai tas izaugs līdz personālizstādes apjomam, bet pāris nākamie darbi ir man prātā.

Publikācijas sagatavošanu atbalstījuši: