Rita mazliet atgaiņājas no apzīmējuma ūdenstorņa saimniece, bet kā gan citādi dēvēt apsviedīgo sievieti košā kleitā, kura paspēj būt visur, visu noorganizēt un pirms Jāņiem ar vīra atbalstu pat izrotātu siena zārdu uzsliet.

– Kā tas notika, ka sākāt strādāt Karostas ūdenstornī?

– Pirms pieciem gadiem bija brīnišķīga iespēja nākt šeit strādāt par dežuranti. Kāpēc ne?

Man ir bail no augstuma, domāju, kā nu tagad tornī kāpaļāšu, kas būs uz tām briesmīgajām trepēm? Mēs kopā šeit bijām četri cilvēki.

– Darbs sākās reizē ar mākslinieku rezidenci?

– Nē, viss sākās pavisam vienkārši. Man ir trīs bērni. Kur vēl labāk, ja var strādāt dežūrdarbā – gan būt mājās, gan arī pelnīt iztikai.

Gadu nostrādāju par dežuranti, un tad bija viens no pirmajiem pasākumiem ūdenstornī, ko vadīja Karostas cietuma gide Sarmīte. Cik kolosāla iespēja – vadīt ekskursijas, cik forši, ka nāk cilvēki!

Kādā sarunā priekšniekam teicu, ka man ļoti patika pasākums tornī. Pagāja dažas dienas, un viņš man piedāvāja vadīt ekskursijas.

Man bija bail, neesmu cilvēks, kas var stāties publikas priekšā.

Teicu, ka trakajiem pieder pasaule un ir jāpamēģina. Vienmēr var pateikt nē, ja nepatīk.

Pirmās ekskursijas bija klusākas, pieteikties varēja tikai caur “Liepājas ūdeni”. Sāku vadīt ekskursijas skolēniem sūkņu stacijā Ventas ielā. Tā tas arī aizgāja.

– Taču tagad šeit nav citu gidu?

– Pienāca brīdis, kad kļuva skaidrs, ka ūdenstorņa uzturēšana ir dārgs prieks, tas pats sevi neatpelna. Man piedāvāja šeit palikt vienai pašai. Atkal – kāpēc ne?

Tornis vienmēr bijis mīļš. Tās ir manas otrās mājas. Brīžiem saku, ka varbūt pirmās.

– Kā ir vienai pašai palikt tādā lielā, vecā ēkā?

– Man draugi arī prasīja, vai nav bail palikt tornī pa nakti, kad bija dežūras. Te nav nekā tāda, lai arī ēka ir milzīga. Spoku mums nav. Varbūt vajag izdomāt, lai interesantāk (smejas).

Man patīk teikt, ka viss ir līdzsvarā. Karostas cietumā valda stingrība, bet pie manis ekskursantiem ir mājīgi un mierīgi.

– Vai atceraties laikus, kad ūdenstornis vēl funkcionēja?

– Nē, tikai no kolēģiem dzirdēju, kā bija jāslēdz slēdzīši, jāstaigā un jāseko visam līdzi. Tad bija ap 20–30 darbinieku.

Man patīk apmeklētājiem stāstīt torņa seno vēsturi, kā tas radās un kā viss bija.

Nostājamies pie sūkņiem, stāstu par ogļu katliem, un uz mani skatās ar lielām acīm – kādi ogļu katli?

– Elektrības taču nebija.

– Jā, bet cilvēki nespēj to iztēloties. Ierauga skursteni un prasa: “Jūs padevāt silto ūdeni?” Nē, tas bija ogļu katliem.

Nesaucam šo par muzeju, tomēr cenšamies vākt vecas mantas, lai cilvēkiem būtu, ko apskatīt arī tad, kad nav mākslinieku. Ir dokumenti, ūdens krāni, skaitītāji, plombas.

– Puķes visapkārt zied, tas arī jūsu veikums?

– Ūdenstornis bija industriāla ēka, bet šobrīd vairāk pieder māksliniekiem. Es neesmu māksliniece, bet

man liekas, ka ziedi ēkai piešķir dzīvīgumu, tā uzreiz mājīgāka top.

Gribas smukumam kaut ko. Mēs apsēžamies, skatāmies uz torni, redzam skaistās puķu dobes.

Teritorija ir milzīga, visu viens cilvēks nevar sakārtot uzreiz. Katru gadu pa solītim pakāpjos tālāk un cenšos sakopt.

Ekskursijas nevar būt no rīta līdz vakaram, jo ir ļoti daudz citu darbu. Priecājos, ka talkā nāk Karostas cietums ar saviem jaunajiem gidiem.

– Kādi ir pārējie darbi?

– Uz darbu Karostas ūdenstornī atnāku kā pie sevis mājās. Daru visu, ko darītu privātmājā. Vajag ārpusē salasīt gružus, iziet pa teritoriju un paskatīties, vai žogs stāv vietā, nopļaut zālīti, apčubināt puķu dobes.

Arī torni vajag apčubināt.

Zirnekļi ir ļoti naski, tīklu brīžiem ir par daudz. Ar katru mākslinieku jāatrod kopīga valoda, lai mums vasara paietu uz mierīgas nots.

Mans darbs nav no deviņiem līdz pieciem, bet sanāk pat 24/7. Mākslinieki vakarā iet prom, jāieslēdz signalizācija.

– Vai tas bija pārsteidzoši, ka šeit ierīkoja mākslinieku rezidenci?

– Sākumā bija. Kad sāku strādāt, ūdenstornis bija slepens un slēgts, nevienu nedrīkstēja ielaist. Kad sāka ielaist cilvēkus, vajadzēja, lai apmeklētājiem būtu interesanti.

Māksliniece Agate Apkalne bija pirmā, kura pajautāja, vai var palikt pastrādāt ilgāk. Tad arī Egons Peršēvics nolēma darboties rezidencē katru gadu.

Šogad būs klusāk, bet galvenais, ka ir mākslinieki un kaut kas notiek.

– Paliek iespaids, ka esat cilvēks, kuram patīk būt kustībā.

– Jā, tāpēc biju sajūsmā par festivālu 4. maijā, kuru rīkoja Ivonda un Ēriks Vilsoni. Viņi mani tik ļoti iesaistīja!

Bija forši būt iekšā, nevis no malas skatīties, ka kāds kaut ko dara. Domāju, ka tā tas būs, kamēr stāvēs ūdenstornis.

– Par ūdenstorni var runāt bezgalīgi, bet kā ar pašu Ritu? Esat liepājniece?

– Dzimusi Liepājā, atgriezos šeit, bet apprecējos un aizgāju dzīvot uz Grobiņu. Nu jau 18 gadus varu teikt, ka esmu grobiņniece, kurai patīk tur dzīvot un būt.

– Kas patīk Grobiņā?

– Manuprāt, tā ir ļoti laba vieta ģimenei. Tur ir miers. Liepājā ir vairāk agresīvu cilvēku, bet Grobiņā visi ir mierīgi, ģimeniski, un man nav bail bērnu palaist vienu pašu uz centru. Ar katru gadu pilsēta kļūst sakārtotāka un sakoptāka.

Man līdz Karostai vieglāk aizbraukt nekā līdz centram. Citreiz braucu uz darbu ar divriteni, tās ir 40 minūtes. Desmit kilometri nav daudz.

Man vajag Liepāju un cilvēkus, bet tā, lai nav par daudz.

Īpaši pēc nostrādātas dienas saprotu – gribu mājās! Mierīgi aizbraucu, citreiz caur Cimdeniekiem, nost no šosejas burzmas. Tad esmu atgājusi no visa, mājas un miers.

Visiem vajadzētu tādu darbu, uz kuru var iet ar prieku. Man liekas, tad dzīvi var nodzīvot vieglāk, interesantāk.

Nākt uz darbu sakostiem zobiem, kur viss slikti, tas nebūs man. Darbs aizņem lielu daļu dzīves, to nevar izniekot.

– Vai mājās arī visur tiek čubinātas puķu dobes?

– Man ir tāds bonusiņš, ka dzīvoju dzīvoklī. Šopavasar tiku pie mazdārziņa, un tas man tāds – vauuu! Vienlaikus viss tornī un tur. Mierīgi nespēju nosēdēt, man patīk darboties.

Pavasarī arī paspīdēja brīnišķīga iespēja nopirkt apģērbu veikalu Liepājā.

– Kur tas atrodas?

– Tirgoņu ielā pretī “Saktai”, nosaukums – “Rokko”. Pēc ūdenstorņa man vēl ir darbs, kur plosīties.

Veikalā pa dienu ir pārdevēja, iedodu viņai brīvās stundas un pati pastrādāju. Ir forši, ka nav tikai mājas un viens darbs. Ir dažādība, neiestājas rutīna. Veikals ir mans hobijs.

– Daudzi to sauktu par smagu biznesu!

– Tā ir izdzīvošana. Bet, ja dari to, kas patīk, tāpat kā tornī, tad jau sanāk, un cilvēki to novērtē.

Pirmais bija lietotu apģērbu veikals Graudu ielā, bet sapratu, ka tur nesanāk, šī iela mirst. Taču veikals no manis tālu neaizgāja.

– Gājēju iela arī ir Liepājas sāpe. Daudzi komersanti nenoturas, cilvēki tai tikai izskrien cauri. Vai veikalā to jūt?

– Šobrīd man gribas teikt, ka Zivju ielā ir pilnīgs tukšums, ja neskaita lietotos apģērbus un kafejnīcu. Kad Liepājas centrā notika lielie remonti, tad gan Tirgoņu iela bija klusa.

Šobrīd skatos pa logu un priecājos, ka cilvēki staigā.

Konkurences ziņā internets ir paņēmis ļoti daudz. Jācenšas pētīt cilvēkus, kuri vēl staigā pa veikaliem, lai vismaz tos piesaistītu.

Man pašai ir tā, ka, skatoties apģērba bildi, es to redzu uz cita cilvēka, bet man ne vienmēr tas izskatīsies smuki. Varu sev uzšūt apģērbu, bet uzvilkšu, un man tas nepatiks. Veikalā var uzmērīt, paskatīties, vai piestāv.

– Pārdevējs var ieteikt kaut ko.

– Jā. Nesen ienāca sieviete, mērīja zilu kostīmu, kas nepatika. Ieteicu tādu pašu fuksiju krāsā. Viņa uzvilka un teica – ņemu!

Cilvēkam vajag radīt atmosfēru, jo viņš nāk izbaudīt būšanu, īpaši mazākos veikalos. Nopirks apakšveļu tikai tāpēc, lai parunātos, izstāstītu savu stāstu, kas sakrājies.

Var neko nenopirkt, bet apmeklētāja gandarījums un paldies jau ir labi. Satikt dažādus cilvēkus un dzirdēt viņu dzīvesstāstus – tāpēc man patīk vadīt ekskursijas un strādāt veikalā.

– Pati arī šujat?

– Neesmu mācījusies šūt. Man uznāca lielā iedvesma, nolēmu pamēģināt, nopirku šujmašīnu.

Tomēr esmu cilvēks, kam patīk kustēties, ir grūti nosēsties un šūt.

Esmu šuvusi priekšautiņus un svārkus, bet sapratu, ka iztērēju savu laiku lieki. Bet ir jāpamēģina. Ja nedarīsi, vienmēr varēsi teikt – ai, tas nav priekš manis. Pamēģini!

– Pārdošanas mākslu mācījāties vai pamēģinājāt?

– Skolā visiem bija jāraksta, par ko grib kļūt, kad izaugs. Atceros, kā sēdēju pēdējā solā un teicu, ka gribu būt pārdevēja. Bērnībā laukos pie omītes skrēju pa pļavu, lasīju puķes, liku vāzītēs un tirgoju omītei. Nabaga omīte! Viņai nebija variantu.

Man nepatīk uzbāzīga pārdošana. Ja veikalā man paprasīs, vai var palīdzēt, es apgriezīšos un iziešu ārā. Ja redzi, ka cilvēks kaut ko meklē un nevar atrast, tad piedāvā palīdzību. Varbūt var kopā pasmieties.

Tā ir atmosfēra, ko vajag radīt. To, man šķiet, nevar iemācīties. Vai nu ir, vai nav.

– Bet kas ir jāsaka, kad pircējs ienāk veikalā?

– Labdien! Citreiz pietiek, ja paskaties, pasmaidi un pamāj ar galvu. Ja uzbāzīgi sveicināsi, arī tas var būt par daudz. Īpaši latviešiem, kuri paši izstaigās un paskatīsies.

– Vai pašai ir kas tāds, ko vēl vajadzētu pamēģināt?

– Jā! Sapņi ir. Ir jāsapņo skaļi, jo tad kaut kas materializējas. No bērnības dienām gribas savu viesu māju, atpūtas vietu, kuru var smuki sakopt, kurp var atbraukt ģimenes ar bērniem vai svinēt kāzas.

– Vai ar diviem darbiem paliek laika ģimenei un lietām, ko darīt kopā?

– Jā, mēs cenšamies reizi gadā doties paceļot ārpus Latvijas. Šogad nedaudz piebremzējam, jo tornis, veikals un mazdārziņš nav viss kopā ļoti viegli izdarāms.

Brīvdienas pavadām mierīgi. Braucam uz koncertiem, vienkārši piknikā pie upes – pacepam gaļu, bērni makšķerē.

Neesam cilvēki, kuriem vajag kaut ko šiku, mums patīk daba un pavadīt laiku saturīgi.

Man šķiet, mani bērni nav pilsētas bērni, kam viss tikai telefonā, viņi ir vienkārši un cilvēcīgi. Reizēm bērni palīdz man ūdenstornī. Ir forši viņus iesaistīt savā ikdienā.

Mūsu laiku cilvēki daudz ko pazaudē no agrākās lauku dzīves. Atnāk, skatās uz siena zārdu un prasa – kas tas ir? Bērniem jāļauj strādāt vasaras darbus, lai viņi saprastu, ko nevēlas darīt.

Meita pagājušā gadā pateica, ka viņai nepatīk ravēt. Pajautāju, kā būs ar mācībām. Mācīšoties labi. Tas ir stimuls, kas dzen. Ja vecāki nodrošina visu uz zelta paplātes, bērns nekad to nenovērtē.

– Jums ģimenē vārdi ar nolūku sākas ar “R”?

– Kad ar Raimondu domājām vecākajai meitai vārdu, man ļoti patika Rebeka, bet viņš iebilda, ka būšot kā no seriāliem. Paskatījos uz meitiņu un sapratu, ka tiešām nav Rebeka. Kā saukt? Mums taču abiem vārdi uz “R”, saucam par Renāti! Ja jau vienai ir, kā pārējiem nebūs?

Vārds man patika, paskatījos uz otrās meitas apaļajiem vaidziņiem – šī ir Rebeka! Dēlam arī bija grūti izdomāts. Mans brālis ir Raivis, tāpēc nolēmu, ka dēls būs Raivo.

Tad ģimenē ienāca kaķis. Ko nu? Roze Reilija. Ja pirksim māju vai zemi, īpašuma nosaukumam būs jāsākas ar “R”, citādi nevar. Esam “R” komanda – tā arī sanāk.

Vizītkarte

Rita Ūdre

• Dzimusi 1987. gadā.
• Dzīvojusi un mācījusies Brocēnos.
• Atgriezusies Liepājā, pabeigusi 8. vidusskolu.
• Vīrs Raimonds ir operators SIA “Liepājas ūdens”, kā arī īsteno Ritas trakās idejas.
• Bērni Renāte (17), Rebeka (12), Raivo (10).
• Devīze: “Neiznieko gadus, darot to, ko negribi!”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.