“Grūti teikt. Ir jādomā…” kāds no filmas “Dotais lielums: mana māte” skatītājiem pēc seansa vairās no jautājuma par iespaidiem. Viņa skats filmas iespaidā nu ir iekšpusvērsts.

Piektdienas vakarā kinoteātra “Cinamon Balle” mazākā zāle ir skatītāju pilna, ne viens vien liepājnieks vēl filmas izrādes dienā vēlējās nopirkt biļeti, bet tas vairs nebija iespējams.

Filma, kuras centrā ir talantīgs matemātiķis vecumā pēc trīsdesmit un viņa attiecības ar māti, kas savus dēlus audzinājusi viena, raisījusi daudz diskusiju. Arī par to, kā vispār kāds uzdrīkstējies iznest ārpus ģimenes sienām tik personisku stāstu. Taču, spriežot pēc atsauksmēm, ļoti daudziem tā ir kļuvusi par domāšanas ierosinātāju. Rosinājusi domāt par to, kāpēc cilvēki, pat vistuvākie, savā starpā nesarunājas.

Atbildot uz jautājumu kāpēc izvēlēta mazā zāle, režisore Ieva Ozoliņa pastāsta, ka sākumā seanss bijis plānots pirms nedēļas, taču uz to neesot bijusi nopirkta neviena biļete. Izrādījās, ka skatītāju intereses lavīnai ir vajadzīgs ilgāks laiks, lai iekustētos.

Filmas “Dotais lielums: mana māte” vēstītais stāsts liepājniekiem sevišķi interesants varētu būt tāpēc, ka tās galvenie varoņi ir liepājnieki. Raitis Ozols te audzis un gājis skolā. Arhitekte, pētniece, pasniedzēja Silvija Ozola te dzimusi, dzīvojusi, strādājusi, nesen gan dzīvesvietu esot mainījusi. Liepājnieks ir arī viņas tēvs Rolands Ozols. Raitis piekrīt, ka tikties ar skatītājiem Liepājā nav viegli. “Bet man bija ļoti grūti arī pirmizrādē, tad es speciāli dzēru vīnu,” viņš atzīstas.

Par maz izrādās arī laika sarunām pēc filmas. Jautājumi režisorei un Raitim tik rodas un rodas, bet sarunas vadītāja Maija Kalniņa tikmēr uzklausa pieklājīgās, bet neatlaidīgās kinoteātra darbinieku norādes, ka te jau tūliņ jāsākas nākamajai filmai. Bet bariņš liepājnieču – jā, tieši dāmu! – ir apstājušas Raiti un vēl un vēl vēlas viņam ko teikt.

“Ļoti labi iespaidi,” tikmēr saka skatītājs Māris Ķempe. “Tā dzīvē notiek.” Te esot daudz situāciju, ko skatītāji paši var attiecināt uz sevi. Vai viņš filmas laikā emocionāli nostājies kāda varoņa pusē? “Vispār paliku neitrāls. Bet atradu situācijas, kurās [atbildīga] viena puse, un tādas, kur otra. Arī man tā dzīvē ir bijis.”

“Es pat nezinu, ko teikt… Ļoti daudz vielas pārdomām,” Anita lēni velk mugurā mēteli. “Ļoti daudz. Domāju, ka tas ir labi, jo, lēnām domājot, to situāciju var izvērtēt. Tas nav tā – blaukš! pa pieri un ejam tālāk. Un jāskatās, lai pats tādas muļķības nedarītu.” Viņa nešaubīgi filmā sajutusi īsto dzīvi. Viņasprāt, ar cilvēkiem ir jārunā arī tādā veidā, kā to dara šī filma.

“Varētu šo tēmu turpināt,” saka Brinda Ceriņa. Tātad galvenais uzdevums ir sasniegts – saruna ir uzsākta.