Ekoloģija, dzimumu vienlīdzība, dažādu formu diskriminācija un brīvības ideja – dažas no tēmām, ko mākslinieks ar saviem darbiem aktualizē.

– Vai tev māksla ir veids, kā atbrīvoties no uzkrātām domām un sajūtām, vai drīzāk – apzināts darbs ar tēmām, kas tevi interesē?

– Man, par laimi, nav bijusi situācija, ka kāda tēma tik ļoti satrauktu, ka obligāti viss jāizliek ārā. Es to tiešām vairāk redzu kā savu darbu.

Tas ir mans kā mākslinieka darbs – reflektēt par idejām, notikumiem, mēģināt tos pārstrādāt, radot papildu vērtības.

– Vai tev ir svarīgs skatītāju viedoklis?

– Jā, ļoti. Agrāk cilvēki daudz rakstīja komentārus, tagad tas notiek mazāk. Algoritmi sociālajos tīklos ir tā izstrādāti, ka bieži vien es pat neredzu, ko cilvēki par maniem darbiem raksta.

Cilvēki komentē, bet to redz tikai tie, par ko platforma uzskata, ka tas interesēs.

Savukārt algoritms bieži izlemj, ka man pašam šos komentārus nevajag rādīt – un es tos pat nesaņemu. Bet agrāk, kad pie mediju publikācijām bija komentāru sadaļas, man tas ļoti patika.

Protams, tur netrūka jēlību, un daudzi cilvēki vienkārši nesaprata, ko redz, bet tas ir normāli.

Es saprotu – lai izprastu mākslu, ir jāiedziļinās, un ne visiem ir laiks un vēlme iedziļināties manos darbos. Tomēr man šī atgriezeniskā saite bija svarīga.

– Kāpēc?

– Tāpēc, ka to izmantoju, lai nākamajos darbos labāk paskaidrotu savu domu. Mani darbi ir veids, kā es stāstu stāstus. Ja stāsts nav saprotams, tas nozīmē, ka es kādā brīdī esmu kļūdījies.

Tieši tāpēc atgriezeniskā saite man ir nozīmīga – tā palīdz saprast, vai esmu izteicies pietiekami skaidri. Es cenšos to iegūt, cik vien iespējams.

Jā, es gribu, lai mani saprot.

Man ir svarīgi veidot sarunu ar skatītāju, stāstīt stāstu tā, lai cilvēks to uztvertu. Citādi es būtu kā trakais, kas skrien pa ielu un bļauj savu patiesību, bet neviens viņā neklausās. Es negribu būt tas trakais.

Es gribu stāstīt stāstus, un, lai stāsts būtu saprotams, ir jārunā vienā valodā. Tikai tad starp mākslinieku un skatītāju rodas īsta saprašanās.

– Vai esi saskāries ar savas mākslas cenzūru?

– Jā, regulāri. Tā ir pilnīgi normāla lieta. Ja ar to nekad nesaskaras, tad, iespējams, mākslinieks nedara kaut ko pareizi. Bet es to uztveru pavisam mierīgi. Es to drīzāk uztveru kā dabisku procesa daļu.

– Karostas ūdenstorņa projekts ir noslēdzies. Kā tu par to jūties?

– Jebkuram projektam ir vai nu jāattīstās, vai jāmirst. Tā ir ar visiem festivāliem, ar visu. Ja tas neattīstās, tad mirst.

Mēs šo attīstību nodrošinājām četrus gadus. Piektais jau bija tāds inerces gads, bet četrus gadus mēs to virzījām aizvien tālāk un tālāk.

Tam vajadzēja nonākt nākamajā līmenī – vēl soli uz priekšu, it īpaši, kad tuvojas kultūras galvaspilsētas gads. Bet acīmredzot tas projekts apnika.

Apnika pilsētai, jo tas bija pilnīgi nekomerciāls projekts.

“Liepājas ūdens”, kas uztur un rūpējas par torni, viņi gribēja, lai visiem ir piekļuve tornim, tāpēc nebija gatavi iekasēt naudu. Līdz ar to mums nebija ienākumu.

Mums nebija citas iespējas, kā vien paļauties uz Liepājas domes un citu sponsoru atbalstu. Tajā gadā finansējumu atteica.

Mēs varējām vēl inerces pēc turpināt, bet tas degradētu visu iepriekš paveikto. Tāpēc izlēmām projektu beigt – cieņpilni un ar labām atmiņām.

–  Kultūras projekti nereti atduras pret naudu…

–  Jā, tā ir, bet vienlaikus jau tie arī nes naudu pilsētai. Tornis deva lielu pienesumu Liepājas tēlam un piesaistīja tūristus.

Tā ir tā sauktā kultūras tūrisma vērtība – cilvēki brauca tieši tāpēc, lai redzētu šo objektu. Kultūra rada augstu pievienoto vērtību, tikai tā neparādās uzreiz, tā pievienojas aiz produkta, ilgtermiņā.

Tāpat kā ar koku: kādam tas ir jāiestāda, bet neviens tev tajā brīdī par to nemaksā. Paiet gadi, līdz no tā izaug “mēbele”.

Ar kultūru ir līdzīgi – tā rada vērtību nākotnē.

Ir grūti ieraudzīt likumsakarību starp kultūru un “desu uz galda”, bet, tiklīdz paskatāmies dziļāk, atšķirība starp vietām ar kultūru un bez tās kļūst acīmredzama.

Tā nav abstrakta lieta – to var izmērīt gan dzīves kvalitātē, gan ekonomiskajos rādītājos.

– Tev nebija skumji, ka ūdenstorņa piecgade noslēdzās?

– Nē, jo tas nebija mans mūža projekts. Karostas ūdenstorņa mākslinieku rezidence bija iespēja Liepājai piesaistīt māksliniekus.

Liepājā vizuālā māksla ir visvārgāk atbalstīta no visām mākslas nozarēm – mums ir lieliska skatuves māksla, bet vizuālajā jomā situācija ir tā, kā ir.

Šis tornis bija iespēja piesaistīt izcilus māksliniekus – patiešām grandus. Tas kļuva par lielisku projektu, kas deva daudz sadarbību un kontaktu arī starp pašiem māksliniekiem.

Pateicoties tornim, arī man bija iespēja strādāt ar daudziem kolēģiem, ar kuriem sen biju gribējis sadarboties, –

daļu no viņiem pazinu vēl no studiju gadiem. Tā bija skaista atkalredzēšanās, vērtīga pieredze. Tas bija ļoti labs piedzīvojums. Tāpēc esmu ļoti priecīgs, ka tas notika, un mēs daudz sasniedzām.

Projekts pat ieguva “Kilogramu kultūras” – augstāko novērtējumu Latvijā šajā jomā. Tas bija ļoti labs notikums, ar kuru var lepoties visa Liepāja.

– Vai tev nav padomā vēl kāds līdzīgs projekts – kaut kas, ko būtu vērts atkal radīt?

– Patlaban esmu ļoti aizņemts ar savu māksliniecisko un pedagoģisko darbu. Man pilnīgi pietiek ar to, ko daru šobrīd, un nav lieka laika, ko ieguldīt jaunu projektu radīšanā.

Taču es vienmēr esmu atvērts līdzdarboties un iesaistīties, ja rodas kāda iniciatīva. Ja būtu interese kādam līdzīgu projektu atkal iedzīvināt, es, protams, būtu gatavs iesaistīties. Bet tas prasa ļoti daudz darba.

Tie pieci gadi bija skrējiens kā vāveres ritenī – man nebija ne brīvu brīžu, ne atvaļinājuma.

Nebija laika pat vasarā paspēlēties ar bērniem. Es biju pilnībā tajā iekšā.

– Tu joprojām esi vienīgais profesionālais tēlnieks Liepājā. Vai šeit tev nav par šauru?

– Nē, es jau nesēžu tikai Liepājā. Es strādāju Latvijas Mākslas akadēmijā, katru nedēļu braucu pie kolēģiem un studentiem uz Rīgu. Ar akadēmijas starpniecību es arī bieži nonāku Eiropas mākslas vidē.

Man ļoti patīk Liepāja, man patīk šeit dzīvot – es negribu pārcelties uz Rīgu. Es labāk paciešu ceļu līdz Rīgai, bet palieku šeit.

Liepāja ir, manuprāt, tuvākā vieta paradīzei, kas ir uz zemes.

Te ir lieliski dzīvot, un es te nejūtos iesprostots – šī nav nekāda “krātiņa” sajūta.

– Vai Liepāja pati arī ir ietekmējusi tavu darbu?

– Tā izskatās, ka jā. To nevar redzēt pa tiešo, bet, strādājot pie doktora darba un skatoties uz saviem darbiem retrospektīvi, redzu, cik ļoti vide mani ietekmējusi.

Pārvācoties uz šejieni, esmu mainījies – palicis, cerams, arī gudrāks.

Liepājā ir daudz mākslinieku, mūziķu – šī radošā vide maina cilvēku.

Tajā pašā laikā esmu diezgan tālu no Rīgas un strādāju savā darbnīcā viens. Tā ir zināma izolētība – kolēģi pie manis nenāk katru dienu, mēs nestrādājam kopā.

Bet tieši šī nosacītā vientulība bieži noved pie interesantiem atklājumiem un tehnoloģiskiem risinājumiem, kas radušies nejauši, tieši tāpēc, ka esmu šeit, Liepājā.

– Cilvēks var nejauši uzzināt, kur atrodas tava darbnīca, – uz jumta izvietoti tavi darbi.

– Arī ļoti apzināti ikviens var uzzināt, kur ir mana darbnīca, vienkārši ieguglējot manu vārdu un uzvārdu. Savas darbnīcas adresi es neslēpju.

Uz darbnīcas jumta patiešām atrodas mani mākslas darbi, arī “Mūsdienu mīts” – es to nocēlu, lai atvestu šurp uz muzeju.

Manas darbnīcas priekšā ir tāda pļaviņa, un es kādu laiku apdomāju tur izveidot skulptūru dārzu. Bet tas, protams, atdūrās pret finansējumu.

Visi mani darbi stāvēja iekšpagalmā, līdz vienā brīdī vienkārši kļuva par maz vietas, un tad es izsaucu ceļamkrānu un uzcēlu skulptūras augšā.

Tur tās pastāv, tad nolaižu kādu lejā uz izstādi vai kāds tās nopērk. Un tad es atkal uzceļu kādu jaunu augšā.

Tāda sava veida izstāžu zāle man sanāk.

Vasarās man nākas turēt darbnīcas vārtus ciet, jo tūristi bieži vien nāk iekšā, domājot, ka šeit patiesi ir kāda izstāžu zāle vai muzejs. Bet man nav iebildumu – ja cilvēks atnāk un grib apskatīties, es neliedzu.

– Vai tu šobrīd strādā pie kāda jauna objekta?

– Jā, ļoti cītīgi strādāju pie viena eksperimentāla projekta – diezgan liela, ap 2,5 metrus augsta, ar podestu kopā sanāk trīsmetrīga glazētas keramikas figūra.

Tas ir darbs par cilvēka trauslumu, par vīrieti un maskulinitāti – arī par toksisko maskulinitāti un to, cik patiesībā vīrietis ir trausls, vai viņš drīkst būt trausls, cik šī maskulinitāte ir maska un cik – realitāte.

Man pašam vēl nav skaidrs, kā tieši šo darbu pabeigšu, un tieši tas man mākslā patīk visvairāk – eksperiments.

Dizaineram vai amatniekam ir skaidra metodoloģija, viņš zina, kā lietas darīt, bet mākslinieks visu laiku meklē.

Es cenšos katrā darbā radīt kaut ko jaunu, ko vēl neesmu darījis. Šis darbs ir viens no tiem – jau sen nekas tik procesa ziņā neizpētīts manā praksē nav tapis. Es pat nezinu, kā to īstenot līdz galam.

Visticamāk, nāksies lūgt palīdzību kolēģiem un draugiem keramiķiem, lai šo ieceri īstenotu.

– Tātad šis materiāls tev ir jauns?

– Jā, pilnīgi jauns. Protams, iepriekš esmu mazliet eksperimentējis ar glazēto keramiku un tās tehniskajām niansēm, bet šis būs pavisam cits mērogs un izaicinājums.

Es bieži veidoju darbus publiskai telpai, un tiem jābūt izturīgiem – gan pret vides apstākļiem, gan cilvēku ziņkāri.

Mans skolotājs Andris Vārpa reiz teica:

“Ja gribi kādu skulptūru likt ārā, vispirms ieliec to orangutānu būrī. Ja nesalauzīs – tad drīkst likt ārā.”

Es šo padomu atceros joprojām un pēc tā arī vados. Skulptūrām, kas paredzētas publiskai videi, ir jābūt ļoti izturīgām, jo tās piedzīvo visu – gan laikapstākļus, gan cilvēku pieskārienus, gan laika pārbaudi.

Mūsdienās par vienu no piemērotākajiem materiāliem uzskatu kompozītmateriālus – tos pašus, no kuriem veido laivas, kuģus un pat lidmašīnas. Tie ir salīdzinoši viegli, bet ļoti izturīgi.

Lielākā daļa skulptūru, kas redzamas uz manas darbnīcas jumta, arī veidotas no šiem materiāliem – un tieši tāpēc tās tur var droši stāvēt.

– Vai ir gadījies, ka kāds sabojā kādu no taviem darbiem?

– Jā, protams, tādas situācijas var būt. Bet ir iespējams tās mazināt, rūpīgi plānojot.

Ja zini, ka risks pastāv, tu rīkojies tā, lai tas nenotiktu, – kontrolē vidi, kur darbs atrodas, vai, ja vidi nevar pilnībā kontrolēt, tad kontrolē pašu darbu. Tā ir tāda producēšanas lieta – plānošana ir ļoti svarīga.

– Vai kāds no taviem darbiem ir piedzīvojis vandalismu?

– Ir bijuši mēģinājumi, jo darbi bieži atrodas publiskā telpā un ir pakļauti cilvēku ietekmei. Pilnībā neviens darbs gan nav iznīcināts.

Smieklīgākais incidents bija ar vienu instalāciju, kuras daļa bija atombumbas makets. Es to biju novietojis savā priekšpagalmā. Kāds tur pa nakti bija uzrakstījis ar krāsas baloniņu – “shit” (sūds – tulk. no angļu val.).

Vēlāk ar šo uzrakstu darbu izliku izstādēs – tas ļoti labi strādāja kopējā kontekstā un pat papildināja darbu.

Tas notika sen, šķiet, 2015. gadā pirmajā izstādē “Lielajā dzintarā”, kad bija politiski aktuāli notikumi Donbasā. Tā pretkara tēma darbam – jā, karš ir sūds. Tā tas ir, es pilnībā piekrītu.

Darbs beigu beigās tikai ieguva no tā vandalisma. Autors, protams, nepieteicās. Es pat jokoju, ka man vajadzētu dalīties balvā, ko es saņēmu par to darbu.

– Tev aug divas meitas, un vecākā, Kate, ir iestājusies bērnu mākslas skolā. Vai tu redzi, ka kāda no viņām varētu kļūt par mākslinieci un turpināt šo ceļu?

– Mana vecākā meita grib būt veterinārārste. Viņa ļoti mīl dzīvniekus, tāpēc es nedomāju, ka viņa izvēlēsies mākslas ceļu. Bet viņai ļoti patīk mākslas skola, un viņas priecājas par iespēju tajā mācīties.

Šobrīd var iestāties tikai no 5. klases, un viņa ļoti gaidīja, kad šis brīdis pienāks. Pirms tam viņa apmeklēja mūzikas skolu, bet nu ar to ir cauri.

– Vai meita varētu izvēlēties tavu mākslas jomu – tēlniecību?

– Bērnu mākslas skolā viņiem patlaban rāda plašu piedāvājumu, specializācija notiek vēlāk, vidusskolā. Es pats kļuvu par tēlnieku tāpēc, ka tā bija vienīgā nodaļa Mākslas akadēmijā, kur iestājeksāmenos nebija gleznošana.

Iepriekš man bija pieredze ar tēlniecību un ļoti patika zīmēt, aizvien patīk.

Es domāju, vai izvēlēties grafiķus vai tēlniekus, un izvēlējos tēlniekus, jo, kā minēju, iestājeksāmenos nebija gleznošana. Es nemācēju gleznot.

Tā bija nejaušība, bet savā ziņā likumsakarība – es uzskatu, ka dzīvē nav nejaušību.

– Un, ja kāda no meitām izvēlētos mākslinieces ceļu?

– Tā būtu viņu atbildība. Es nemēģināšu atrunāt. Esmu laimīgs ar savu dzīvi un savu izvēli, man ir paveicies, un es vēlos, lai arī viņas pašas izlemj savu ceļu.

Vizītkarte

Art. D. Egons Peršēvics

• Dzimis 1982. gadā Valmierā.
• Tēlnieks, pedagogs un kurators.
• Autors tādiem lielformāta mākslas darbiem kā Spoku zirgs, lotosa pozā sēdošā Milda, “Jūras mātes nolaupīšana”, Karostas nāra, “Projekts 613” u.c.
• Rīkojis Karostas ūdenstorņa mākslinieku rezidences.
• Studējis Rīgas Ekonomikas augstskolā un Latvijas Universitātē, iegūts bakalaura grāds vadības zinībās.
• Pabeidzis Latvijas Mākslas akadēmiju bakalaura un maģistra programmās, kā arī tēlniecības programmā doktorantūrā.
• Liepājā dzīvo kopš 2010. gada.
• Strādā Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā un Latvijas Mākslas akadēmijā.
• Sieva Iveta Vēvere – Liepājas Simfoniskā orķestra sabiedrisko attiecību vadītāja.
• Ģimenē aug meitas Kate un Anne.

Publikācijas sagatavošanu atbalstījuši: