Liepājā ar skaistu brīvdabas koncertu pie “Lielā dzintara” un krāšņu uguņošanu virs kanāla aizvadīta Latvijas simtgades svinību kulminācija. Cilvēki nemaz nesteidzās uz mājām, turpināja klausīties mūziku un vērot krāsainās strūklakas. “Skaists, bagātīgs un grandiozs pasākums. Arī skatuves iekārtojums un tas, ko redzējām uz ekrāna, bija ļoti skaisti,” teica Marita Mikne, kas kopā ar mazmeitiņu Martu dejoja līdzi dziesmām.

Ar atbildību nākamajām paaudzēm

Koncerta programmas veidošanā piedalījās arī liepājnieki, balsojot par savām mīļākajām Liepājas komponistu dziesmām. Sākot no tautasdziesmu apdarēm, atceroties Atmodas laika pacilājošās dziesmas un līdz mūsdienu hītiem, korim un solistiem līdzi dziedāja klausītāji. Neparasta bija koncerta scenogrāfija, kuras koncepta autors ir Egils Kupčs. Tā veidota trīs līmeņos – muzikālās ūdens strūklakas platforma un skatuve, kas savienojas ar koncertzāles terasi, simbolizējot trīs stihijas – ūdeni, zemi un debesis. Pati koncertzāles ēka neparasti grima tumsā un kalpoja par savdabīgu ekrānu Krista Krūzkopa video projekcijām.

Liepājas pilsētas domes priekšsēdētāja Ulda Seska apsveikuma runa bija samērā īsa. “Simtgade nav tikai divreiz lielāka ballīte, koncerts vai salūts. Tā ir arī liela atbildība domāt par to, kā šī valsts veidojās, auga, izdzīvoja, kas bija tās vērtības, ko cilvēki nodeva viens otram no paaudzes paaudzē,” viņš uzsvēra. U. Sesks atzina, ka mūsu tautai dažādu pārbaudījumu ir bijis ļoti daudz, tomēr mums ir sava valsts, pašiem sava Latvija. Nākotnē ir svarīgi ar lielu atbildību domāt par to, kādu šo pilsētu un valsti atdosim nākamajām paaudzēm. “Lai mēs spējam paņemt līdzi uz nākamo simtgadi visus gaišos brīžus, kurus ir izdevies kopīgi pieredzēt! Šis ir brīdis, kad mēs katrs varam paskatīties, ko esmu devis Latvijai, kas paliks aiz manis. Pats galvenais – skatīties ar gaišu skatu nākotnē gan katrā ģimenē un pilsētā, Liepājā, gan mūsu valstī. Saules mūžu Latvijai! Lai Dievs svētī Latviju, lai Dievs svētī Liepāju!”

Neko nevarēja redzēt

Marita Mikne ar mazmeitu Martu bija ļoti ieinteresētas skatītājas, jo dejotāju vidū bija Maritas dvīņu meitas Elīna un Karlīna. “Iir tā apziņa sirdī, ka mums Latvija ir simts gadus. Novēlu Latvijai palikt, neizšķīst lielajā pasaulē. Mums pašiem – dzīvot vēl labāk, runāt latviski. Un lai būtu tādi paši svētki!” teica Marita.

Lai arī skatītāji bija priecīgi par svētkiem, izskanēja arī pamatoti aizrādījumi par trūkumiem. “Nepārskatāms pasākums. Pilnīgi neko nevarēja redzēt,” teica Ingus. Pa dienu viņš bijis uz mēģinājumu, tā vismaz zinājis, kas uzstājas. “Citādi man nebūtu ne mazākās nojautas, kas dzied. Un skaņa slikta. Pašu mēru nevarēja pazīt, ka runā, likās svešs cilvēks. Bet visā visumā bija labi.” Laura ar mazo Stefāniju ratiņos piekrita Ingum, ka skatuvei noteikti bija jābūt par kādiem diviem metriem augstāk: “Un uz ekrāniem vajadzēja rādīt to, kas notiek uz skatuves, parasti taču tā dara.” Daudzi koncerta apmeklētāji bija domājuši, ka nav vērts lauzties cauri pūlim pie skatuves, jo gan jau visu parādīs uz kāda no daudzajiem ekrāniem. Taču tie izrādījās paredzēti tikai videomākslai.

Liepājniekus ļoti iepriecināja uguņošana, kurai īpašu mūziku bija radījis komponists Jānis Lūsēns. “Salūts bija tāds, kādu nemaz nebiju gaidījusi. Sen neesmu bijusi tādā pasākumā, nebija laika vai laika apstākļi nebija labi. Šodien gan ir labi,” stāstīja Žanna Agafonova. Arī Aldona Seļanko teica, ka viņai ļoti patika: “Es pirmo reizi tādos svētkos, vienai bija bailes nākt, tagad vedekliņa paņēma mani līdzi.” Žanna Latvijai nākamajā simtgadē novēl nezaudēt savas saknes, turpināt iesākto, nezaudēt savu kultūru, neskatoties uz to, ka tagad esam visi kopā Eiropā: “Lai latvieši paliek latvieši! Un lai tie, kas dzīvo ārzemēs, brauktu atpakaļ. No manas ģimenes neviens nav ārzemēs, bet draugi ir. Ļoti žēl, ka viņi tur dzīvo un savu dzimteni ir it kā pārdevuši par naudu.” “Latvijā dzīvot ir ļoti labi, nav ko sūdzēties,” piebilda Aldona.

Elēna Azovska atzina, ka visskaistākā bija uguņošana. “Tagad mājās iesim pie galda, ar baltu galdautu, viss, kā pienākas. Latvijai novēlu stabilitāti. Gribas cerēt, ka rīt būs labāk un nekad nebūs sliktāk,” viņa teica.

Piepildīts sapnis par karogu

Aizputniekiem Armandam, Dacei un Dainai bija tika labas sajūtas, ka negribējās mājās doties. Vispirms nosvinējuši Aizputē, tad jau otrie svētki Liepājā. “Domāju, ka varētu līdz Rīgai paspēt, vēl vienu uguņošanu apskatīties,” smējās Armands. Latvijas simtgadē viņu mājās piepildīts sapnis un sasniegts mērķis – “mājās ir karogs uzradies”. Armands atklāja, lai karogu uzvilktu un godātu, ir jānobriest morāli, fiziski un materiāli. “Saules mūžu Latvijai un mums kopā ar valsti, lai varam turpināt to būvēt! Spēku pašiem to darīt!” viņš novēlēja. Dace novēl Latvijai gudrus un izglītotus cilvēkus, bet Daina – galvenais, lai būtu miers.

Pasākumu vadīja Egons Dombrovskis. Koncertā dziedāja Liepājas teātra aktrise Agnese Jēkabsone, Aija Vītoliņa, Andris Ērglis, Atis Ieviņš, Dināra Rudāne, Jānis Apeinis, Kristīne Zaharova, Mārtiņš Ruskis un instrumentālā grupa “Pulsa efekts”. Viņus pavadīja “Melngaiļskolas bigbends” Jāņa Ivuškāna vadībā, Liepājas simfoniskā orķestra pūtēju grupas mūziķi un jauktais koris “Laiks” un diriģente Ilze Balode, kopā ar viņiem uzstājās ap 80 Liepājas dejotāju horeogrāfes Ievas Kemleres un Kristīnes Kārkliņas vadībā. Režiju un scenāriju simtgades koncertam veidoja Valdis Pavlovskis un Maija Kalniņa, muzikālais vadītājs – Jānis Strazds.

48Skatīt galeriju