Patlaban, kad atvases paaugušās, viņa jūt, ka ir laiks doties tālāk. Dzīves pieturpunkti ir Saldus, Rīga, Ikšķile, Saragosa, nu – Liepāja. No saulainās Spānijas uz vēju pilsētu viņa kopā ar ģimeni pārcēlās pirms četriem gadiem.

– Zinot, ka bijāt aktrise dramatiskajā teātrī, kāpēc patlaban nosvērāties par labu leļļu teātrim?

– Latvijas Kultūras akadēmijā esmu beigusi Dramatiskā un leļļu teātra aktieru kursu. Tas ir kurss, no kura nāk arī Ģirts Šolis, Marija Bērziņa, Mārtiņš Brūveris, Dana Lāce un citi.

Tikai uzsākot studijas leļļu teātra kursā, pa īstam atklāju, cik ļoti interesanta, bagāta un daudzveidīga ir leļļu teātra pasaule un leļļu teātra valoda. Savukārt pēc studijām es nokļuvu Nacionālajā teātrī.

Starplaikā starp darbu dramatiskajā un tagad leļļu teātrī sevi visu veltīju ģimenei un bērnu audzināšanai un ārkārtīgi priecājos, ka varu izmantot savas radošās dāvanas un teātra pieredzi. Esot Saragosā, mani iekšēji sāka vilkt atpakaļ pie leļļu teātra, bet tad vēl nenojautu, ka nonākšu Liepājas Leļļu teātrī.

– Bet tomēr esat šeit.

– Šis piedāvājums man uzkrita kā sniegs no skaidrām debesīm. Protams, uzdevu sev jautājumu, cik gatava tam esmu. Bet ļoti interesants bija gads kopā ar Ingu Dzintari, veidojot viņas diplomdarba izrādi “Harolds un pīle”.

Izrādes režisore Lelde mani uzrunāja, lūdzot palīdzēt gan pedagoģiski, gan arī praktiski – gan kā aktrisei, gan kā pedagogam izveidot šo diplomdarbu. “Haroldu un pīli” joprojām var skatīties, tā ir Leļļu teātra repertuārā.

Šīs tikšanās cēla augšā aizmigušās prasmes, un īstenībā sapratu, ka man ir ko dot. Man pašai tas patika, pati sev izvirzīju mērķi – saprast, vai tas vēl ir vai nav man. Sapratu, ka ir. Darot šo darbu, jūtos kā zivs ūdenī. Tas ir mans.

Domājot, vai piekrist piedāvājumam uzņemties mākslinieciskā vadītāja pienākumus, uzrunāju savus teātra cilvēkus, kuriem es uzticos. Un, ja kaut viens būtu pateicis – nu, nezinu, nezinu –, es diez vai te būtu. Bet, tā kā sajutu iedrošinājumu virzīties un mēģināt, tad es riskēju. Un te nu es esmu. Izaicinājumu netrūkst. 

– Ķeroties klāt jaunajiem pienākumiem, kāds jums Liepājas Leļļu teātris likās?

– Tā kā esmu cilvēks no malas, līdz šim nezināju, kā te ir bijis. Iepriekš tikai dzirdēju stāstus, kā šis teātris ir vēsturiski veidojies. Tas, ko varu novērtēt, – te ir ieguldīts un izdarīts patiesi milzīgs darbs. Es to patiešām redzēju, noskatoties visas repertuārā esošās izrādes. Ir tik interesanti pieteikumi, piemēram, “Es un mana mamma”, “Ežumilla”, ”Ucipuci meklē mājas” un citi.

Es nepazinu vēl kolektīvu. Iepazināmies brīdī, kad mani uzaicināja un tika izteikts šis piedāvājums, no kura uz mirkli pat zaudēju valodu.

Ieejot Liepājas Leļļu teātrī, sajutos kā mājās – leļļu teātra zāle man ļoti atgādināja Nacionālā teātra Aktieru zāli. 

Veicot mākslinieciskās vadītājas darbu, gūstu prieku. Prieks ir no radošās darbošanās, no procesa. Man ir dota brīvība. Līdz ar to ir foršā sajūta, ka tu vari nebaidīties kļūdīties.

– Bet kāds jums likās teātra saturs, piedāvājums skatītājiem?

– Ar saturu iepazinos pamazām, ļoti iedziļinājos, kā strādā šī teātra organisms. Tāpēc sākumposmā bija milzīgs darba apjoms, kaut vai lai noskatītos vairāk kā desmit repertuārā esošās izrādes, izanalizētu un meklētu katra aktiera iespējas.

Kolektīvs nav liels, bet, uzsākot darbu, vēlējos salikt gan mērķus, gan izprast visas teātra un tā komandas iespējas un atbildības, lai mēs varētu izdarīt tās lietas, kas teātrī darāmas, lai viss ripotu uz priekšu.

Satura ziņā mani iepriecināja daudzi darbi, īpaši sensorā rotaļizrāde “Es un mana mamma”. Pirmie vārdi, kas nāk prātā, domājot par šo izrādi, ir “kosmiska” tīrība un siltums. Tas tevi ieskauj, un tam tu vari uzticēties. Teātrim jau ir iespēja veidot dialogu ne tikai ar mazajiem bēbīšiem, bet arī mammām. Esmu dzirdējusi, ka tieši mammas ir ļoti saviļņotas pēc šīs konkrētās izrādes.

Arī, protams, izrāde “Dauka. Labie jautājumi” ir spilgta un teātrim jauna pieredze, jo šīs izrādes mērķauditorija ir pusaudži un viņu vecāki, skolotāji. Prieks par aktierdarbu. Bet kopumā izrādes ir dažādas. Ir arī tādas, kurām ir jāpasaka paldies, ka šeit biji, un ir laiks iet tālāk.

– Ko teātrī dara mākslinieciskais vadītājs?

– Viņš veido repertuāru, būvē sezonu, meklē materiālu, pieaicina radošo komandu, režisorus, strādā pie personāla, aktieru profesionālās izaugsmes, organizē meistarklases, apmācības, dalību festivālos. Arī izrāžu kvalitātes turēšana ir viņa ziņā. Protams, mazā teātrī ir jādara vēl daudzas citas lietas, arī mēģinājumu grafika organizēšana, plus ir daudz izbraukumu, sadarbība ar izbraukumu plānošanas daļu.

Esmu nonākusi teātrī kārtīgā izaicinājumu laikā, – viss, kas notiek apkārt, stipri liek domāt, kas ir tas, ko gribam dot bērniem, mūsu skatītājiem. Ļoti novērtēju, ka teātris jau pirms manas atnākšanas bija ceļā uz auditorijas paplašināšanu un mēs kopā šajās attiecībās ar skatītāju iesim vēl dziļāk.

– Vai jau redzat aprises nākamai – 2023./2024. gada – sezonai?

– Sezona ir gatava un saplānota. Tās veidošana man bija mazs mākslas darbs. Pirms ķēros tam klāt, svarīgi bija apstāties un uzdot pareizos jautājumus.

Ļoti simboliski, ka šī sezona iesākās ar “Dauku”. Arī es stāvēju kā tāds Dauka – skatījos uz horizontu, uzdevu jautājumus, mēģināju sadzirdēt atbildes, domājot par nākamo sezonu. Kas ir tas, ko darām, kāpēc darām, kā darām, kādu sēklu gribam sēt. Jo tieši bērnība ir tas sēšanas un stādīšanas posms. Kad mēs rūpējamies, lai stādiņi ir labā augsnē, pabaroti, lai viņi ir aplieti, pietiekošā saules gaismā. Un kas ir tas, ko vēlamies mūsu bērnos likt iekšā. Bez izdabāšanas. Zinot, ka bērni ir visatvērtākā publika, ka ar viņiem ir jārunā godīgi.

Bērnu priekšā negribas izlikties – ar viņiem vajag dauzīties un runāt viņiem saprotamā valodā atbilstoši vecumposmam.

Arī, protams, viss, kas notiek apkārt, ietekmē izvēles, domas, virzienu par ko mēs gribam runāt ar bērniem. Jo ar viņiem par to ir jārunā, jā, ka ir svarīgas robežas. Mācīt šajās robežās dzīvot – ar brīvību, ar cieņu pret otru cilvēku, sevi, dzīvot draudzīgi, pieņemt atšķirīgo.

Mēs vēlamies runāt par to, kas ir aktuāls, bet, protams, neizslēdzot izklaidējošo faktoru. Mēs nevaram kļūt smagi, ar to biedēt. Caur empātiju, skatoties izrādi, bērns sajūt, līdzpārdzīvo tēliem, ko radošā komanda izrādēs piedāvā, un caur to varam uzrunāt, likt aizdomāties. Tas ir veids, kā uzrunāt jauno paaudzi.

– Esat mamma, kādu piedāvāto kultūras saturu gribētu pati saviem bērniem?

– Gudru un godīgu. Ejam uz izrādēm Liepājas teātrī, ik pa laikam dodamies uz Liepājas Simfoniskā orķestra koncertiem, arī bērnu programmām “Lielā dzintara” repertuārā un, protams, mūsu Leļļu teātri.

Ja reizi mēnesī bērni kaut kur aiziet – tas man kā daudzbērnu mammai ir wow.

Es reālistiski skatos uz finansiālo un laika kapacitāti. Varu dzīvot ar vēlmēm, sapņiem, bet ir realitāte, kura man ir jāņem vērā. Līdz ar to, aizejot uz izrādi vai kādu citu kultūras pasākumu ar bērniem, man ir svarīgi, ka tas ir kaut kas labs, garšīgs, tam ir mākslinieciskā vērtība un ka tas nebūs mana bērna veselībai kaitīgs, bet labs produkts. Man ir svarīgi, ko viņš no tā atcerēsies, ko no tā paņems.

Tāpēc ir šī atbildības sajūta – lai bērnam saprotamā veidā stāsta arī par nopietnām lietām un svarīgām vērtībām, kurām ir jābūt.

Es neatrodos tikai mākslinieku vidū, starp domubiedriem, bet man apkārt ir dažādi cilvēki. Dzīvojot Karostā, redzu, kas man notiek apkārt. Mana iekšējā sajūta ir tāda, ka es gribētu, lai katrs bērns varētu piedzīvot foršu izrādi. Ka tā varētu viņos atstāt kaut ko labu.

No savas bērnības atceros, kā tiku vesta uz operām, baletiem. Rezultātā ikreiz, kad tika ieslēgts televizors un spēlēja simfoniskais orķestris, es biju baletdejotāja, izspēlēju dažādas ainas. Tieši šī mūzika mani atvēra… Jo tas, ko bērnā iesēj, pēc tam viņā dzīvo. Diemžēl izdzīvo arī ne tikai labais.

– Paraksturojiet, kas plānots Liepājas Leļļu teātrī!

– Tagad mēs ienirstam Ziemassvētku pasākumos, meklēsim Ziemassvētku brīnumu un prieku tumsā, iededzināsim to liesmiņu kopā. Tālāk raksim dziļāk ar “Murjāņu kurmīti un viņa draugiem”, skatīsimies, kas notiek ne tikai pazemē, bet arī, kur rakšanās mūs aizvedīs, un to veidos režisors Ģirts Šolis.

Pavasarī dosimies uz mežu ar jauno režisoru Mārtiņu Gaili, kas ir jaunās paaudzes leļļu teātra režisors. Taps izrāde ”Mežs”, kuras pamats un iedvesma ir latviešu tautas pasakas. Vasarā ceļosim uz seno Grieķiju. Mazajiem un lielajiem skatītājiem taps brīvdabas izrādes, kuras radīs režisore Anta Priedīte tandēmā ar mākslinieku Aigaru Ozoliņu.

Domājot par nākotni, mums bija svarīgi apstāties un saprast, kas ir izdarīts, kur mēs atrodamies un kādu virzienu gribam ieņemt.

Saprotam, ka mēs vēlamies piedāvāt un pamazām iepludināt izrādes, kurās nav tikai spieķu lelles vai parterlelles, mīmiskās lelles, kuras ir klasiskās un pie kā skatītājs ir pieradināts,

bet veidot izrādes, kuras rosina bērna iztēli, kuras liek domāt, kuras liek vairāk saredzēt skatītājam pašam. Piemēram, objektu teātris – tas ir jau mūsdienīgāks leļļu teātra virziens. Kad par kaut ko var pārvērsties tējkanna, lampa, spilvens vai dīvāns.

– Uzmanība tiek veltīta arī trupas profesionālai izaugsmei?

– Jā, šajā sezonā mēs pieņēmām lēmumu, ka gribam pilnveidoties kā kolektīvs, attīstīties arī mākslinieciski, tādēļ tiekamies uz aktiermeistarības un leļļu meistarības nodarbībām. Slīpējam prasmes, sadarbojamies.

Lai būtu labs leļļinieks, ir jābūt arī labam aktierim. Tev ir jāprot izstāstīt stāstu, tev ir jāveido loma, jāsaprot, uz ko tu ved, ko tu gribi, kas tavam tēlam vajadzīgs. Tāpēc mēs arī strādājam – ejam atpakaļ, sākam kaut kādas lietas no pamatiem, maziem solīšiem slīpējam šīs prasmes visi kopā. Jo mēs esam kolektīvs ar ļoti dažādu pieredzi.

Līdz ar to ideālais variants ir, ka arī mēs kļūstam par tādu domubiedru grupu. Mēs viens otru labāk saprotam, redzam, dzirdam, jūtam, un tas ir ļoti svarīgi tādam veselīgam, labam darbam, lai mēs varētu radoši, brīvi un arī mērķtiecīgi strādāt.

– Vai meklējat ceļu pie bērnu vecākiem? Vai ir jālauž priekšstati, kas gulst viņu atmiņās?

– Man nepatīk vārds “lauzt”. Man gribētos lietot vārdu “dialogs”. Ka mēs ne tikai radām izrādi, kas ir kaut kas cits, nekā tu esi pieradis, bet ka pēc tam ir arī iespēja runāt ar radošo komandu un uzdot jautājumus. Tas ir virziens, kādā gribētos iet, īpaši, ja ir kaut kādas jaunas formas.

Kā tas ir realitātē? Esmu šī jautājuma atklāšanas procesā. Vēl meklēju visas atbildes, kā tieši to izdarīt. Ģimenes ir tiešām dažādas, cilvēki dažādi, dažādas intereses. Svarīgi, ka ir labs stāsts.

Uz teātri skatītāju atvilina izrādes nosaukums. Ja tā ir, piemēram, Sarkangalvīte, tad zināms, ka uz to var droši nākt. Uzrunā arī režisora vārds. Ideālā variantā, ja visas šīs lietas savienojas un tur ir tiešām radošs piedāvājums. Tāds, ka redzēšu – tas ir kaut kas labs un vērtīgs un tā nav tikai uķi-puķi padarīšana.

Stāsts, laba aktierspēle, interesants, radošs piedāvājums – tie ir daži elementi, kuri kopā veido mākslas darbu. Bērnam pat viss nav jāsaprot, bet ir svarīgi, ka tas, uz ko vedam, ir kaut kas vērtīgs, labs viņa izaugsmei. Man liekas, ka tas ir būtiski.

– Bet teātrim ir jāmainās, jāpiedāvā dažādas formas, jāiet līdzi laikam?

– Noteikti, jā. Ir jāaug kopā ar to paaudzi, kas patlaban ir. Visu laiku ceļš ir nemitīgi pilnveidoties, attīstīties, meklēt jaunus veidus. Jo mēs visu laiku kaut ko atklājam, jebkuros laikos. Palikt tajā vecajā nevar – tev ir jāiztaisnojas un jāpaskatās, kurā virzienā gribi doties.

Varbūt tās ir tikai manas tumšās aizdomas, bet man ļoti negribētos, ka Liepājas Leļļu teātris tiek uztverts tā, ka tas ir kaut kāds leļļu teātris bērniem, līdz ar to uzreiz ir kaut kas mazvērtīgāks. Bet – ja mēs tā godīgi izkāpjam no visiem saviem lielajiem, svarīgajiem darbiem ārā un ieceļam klēpī sev to četrgadnieku, sešgadnieku, un paskatāmies uz viņu. Tad domāju, ka tomēr atceramies, kas galu galā ir svarīgs.

Viss pārējais arī, protams, ir būtisks, bet kvalitatīvs kultūras saturs, kas sniedz pamatu bērna tālākai dzīvei, ir svarīgo lietu sarakstā.

– Ko svarīgu māca Ziemassvētku laiks?

– Manā ģimenē svarīga ir kopā būšana, laiks pateikties par to, kas mums ir dots, kā arī apzināta gaišuma un prieka vairošana.

– Vai Liepājā esat iedzīvojušies?

– Manas saliņas Liepājā ir ģimene, kopiena un teātris. To dēļ esmu nokļuvusi Liepājā un caur tām iepazinusi un iedzīvojusies Liepājā. Bērniem, protams, tā lieta notiek ātrāk, pieaugušajiem mazliet ilgāk. Mums patraucēja pandēmija socializēties aktīvāk. Atbraucām uz Liepāju, un bija jāsēž mājās. Bet iespēja ienirt Liepājas notikumos atraisa jaunas pazīšanās.

VIZĪTKARTE

Liene Gāliņa

• Dzimusi 1979. gada 13. aprīlī.
• Dzimtā puse – Saldus.
• Liepājas Leļļu teātra mākslinieciskā vadītāja, aktrise.
• Beigusi Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā un leļļu teātra aktieru kursu.
• Strādājusi Latvijas Nacionālajā teātrī (2005.-2015.gadam).
• Seriālā “UgunsGrēks” atveidojusi psihoterapeiti Rasu.
• Hobiji, vaļasprieki: kustība un deja, laiks ar ģimeni un ģimenes četrkājainajiem mīluļiem, pastaigas dabā, pašizaugsme.
• Precējusies, četru bērnu mamma.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.