“Pelnītās vecumdienas tuvojas, bet pensija mums ir tāda, kāda tā
ir. Bija jāsāk domāt par to, kā nopelnītnaudu klāt pie pensijas,” stāsta tautisko apģērbu meistare Velta Dilēviča. Pirms diviem gadiem
folkloras centra “Namīns” telpās viņa atklāja studiju jeb salonu
“Latva”. Tur var nopirkt gan meistares darinātos tautas tērpus, gan
arī ikdienas apģērbu ar latviskiem rakstiem.

V. Dilēviča ar rokdarbiem strādājusi visu mūžu, bet iecere atvērt pašai
savu salonu saistīta ar vēlmi ikdienai un svinībām piedāvāt tērpus ar
tautiskiem rakstiem. Punktu uz “i”šai idejai uzlicis
brauciens uz Bavāriju.”Tur tā
saucamās grietiņkleitas jeb stipri modernizētus tautas tērpus ļoti plaši lietot.
Faktiski visi, izņemot tūristus, tur valkā tautiskos tērpus,” pastāstīja
meistare.  

Studijas
izveidē ieguldīta nauda, ko V. Dilēviča pelnījusi savā grāmatvedības
pakalpojumu firmā. Pēc diviem gadiem ieguldītie līdzekļi sākuši atmaksāties.
“Tomēr ar saviem darbiem nav iespējams nopelnīt tik daudz, lai dzīvotu
tikai no šīs naudas,” sacīja studijas vadītāja.

Viņa vērtē,
ka Latvijā tautiskie raksti ir modē, lai gan atsauksmes par tiem ir dažādas.
Kāds spriež, ka šāds apģērbs ir tautas tērpa karikatūra, vai arī nosaka: ko vēl
neizdomās, nu tik sāks tautas tērpā staigāt! “Tomēr ir jānošķir divas
lietas. Viens ir tautas tērps, kurā nevajadzētu likt iekšā jauno modi, bet otrs
ir tautisks apģērbs valkāšanai ikdienā, kurā izmantoti elementi no tautas
tērpa. Bet kam nav interese par tautisko jeb etnogrāfisko, tam, protams,
piemērots būs lielveikalos nopērkamais apģērbs. Mans mērķis ir vairāk stāvēt
blakus lielveikala precei un ar to konkurēt,” pauda meistare.

Meistares
darināto tērpu cena gan nav maza, taču V. Dilēviča
uzsver: ir jārēķinās ar to, ka daļēji tas ir roku darbs. “Piemēram,
Itālijā roku darbi ir daudzkārt vairāk novērtēti nekā pie mums. Šeit mēs šos
darbus gribam iegādāties par veikala cenu. Patiesībā jau ir tā: ja mums valstī
ir noteikta minimālā stundas maksa, tad par rokdarbu tā ir nieks. Taču, domāju,
ka tas ar laiku mainīsies, jo rokdarbi nāk modē, un meistari varēs cenas celt.
Galu galā, arī mums ir jāmaksā nodokļi, un darbam ir pieskaitītas klāt šīs
izmaksas,” sprieda “Latva” vadītāja.

Salonā “Latva” pārdod ne tikai tērpus, bet arī citu meistaru
darbus – jostas, aproces, zeķes, cimdus utt. Studijas
apmeklētāji bieži vien ir pārsteigti, ka arī Liepājā šādus darinājumus var
nopirkt. Tomēr meistare vērtē, ka liepājnieki
ir ļoti slinki pircēji. Nelielā gadatirgū Alsungā varot ietirgot daudz vairāk
nekā mūsu pilsētā.

V. Dilēviča stāsta, ka viņas darbu pircēji galvenokārt ir kultūras
cilvēki. Pasūtījumus viņa saņem gan no kolektīviem, gan individuāliem klientiem.
“Kultūrkapitāla fonda pārstāvji ir nopirkuši tik daudz manis adīto Nīcas
jaku, ka man pat brīžiem liekas – viņi tajās sāks staigāt kā
formastērpos,” pasmējās meistare. “Tērpus pērk cilvēki, kuri izprot
šī darba vērtību. Viņi paši bieži vien piedalās kādos kolektīvos – dzied, dejo
vai ir saistīti ar etnogrāfiju un kultūru. Šie cilvēki izprot šī darba vērtību.
Tāpēc arī Alsungā tos darbiņus vairāk pērk, jo tur etnogrāfijai ir pilnīgi cita
vērtība. Liepājai uz to vēl ir liels solis ejams.”