Svētdiena, 18. aprīlis Laura, Jadviga
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Uzticamas un aktuālas ziņas šajā laikā ir ļoti svarīgas!

Piesakies paziņojumiem un esi informēts par būtiskākajiem notikumiem Liepājā!

Pieteikties

Tas viss vēl būs

Tas viss vēl būs
08.04.2009 18:33

Literārs darbs. Kad kāpu pirmoreiz pār šīs mājas slieksni, cerēju, ka mēs lieliski sapratīsimies. Tiku laipni sagaidīts. Kāpnes bija tīras, logi plaši, ar vitrāžām, griesti augsti, bet pati svarīgākā telpa bija vienkārši brīnišķīga – liela, skaista zāle ar fantastisku akustiku.

Akustikai bija liela nozīme, pat ļoti, es domāju. Katrs mans čuksts, pat rokas vēziens, nerunājot nemaz par vārdu, atbalsojās līdz pēdējam sienas milimetram, uzspurdza augstajā griestu velvē, izlīkumoja caur drapērijām, līdz, atkritis uz grīdas, palēnām izdzisa zem kādas smalkas kurpītes papēža, bet varbūt zem manas dārgās lakkurpes pazoles. Izdzisa, lai dotu vietu jaunam. Bet neba čuksts te bija svarīgs – tā bija melodija, kura man bija jāprot izvilināt no tava burvīgā auguma, jāprot pārvērst laimes virpulī, smieklu šaltī, kaisles pārņemtā neprātā vai domīgā pastorālē. Melodija, kurai mūsu vissaldākās saplūšanas brīdī bija jāskan pāri vai visai pasaulei… nu, vismaz šai pilsētai.

Māja bija cienījamos gados, svētsvinīgi tā stāvēja pašā vecpilsētas centrā, un daudzie garāmgājēji ar apbrīnu vērās senajās vitrāžās. Protams, pa īstam nams atdzīvojās tikai vakaros, taču mums kopā bija lemts būt arī priekšpusdienās, kad mēs abi, brīvi no vakartērpu žņaugiem, brīžam elsodami, brīžam nelaipnus skatienus viens otram raidīdami, tomēr spējām pacelt ja ne pusi pilsētas, tad vismaz viens otru debesīs. Nu, varbūt ne katrreiz septītajās (tam parasti nez kāpēc piemērotāki izrādījās vakari), tomēr apmierinājums tāpēc nebija mazāks.

Reizēm gan man likās, ka nupat, nupat būs jauzmeklē psihoterapeits. Man šķita, ka tu apšaubi manu domu gājienu, tev kaut kā citādi gribējās iztulkot kādu frāzi, tu strīdējies pretim, nedevies rokās un, jā, atzīšos, brīžam tas man aizdeva dusmas. Es nedrīkstēju erroties, jo tas traucēja koncentrēties, taču tava nemākulība, sevišķi, ja aizsākām kaut ko jaunu, bija neiedomājama. Manuprāt. Jo biju pārliecināts, ka tev vajadzēja nolasīt no acīm ikkatru manu domas lidojumu, kamēr vēl nebiju pacēlis roku. Bet tu biji spuraina, iestīvināta kā krevete un reti padevies uzreiz. Phe, profesionāle… Nuja, valodas barjera traucēja gan, taču tā nedrīkstēja kļūt nepārvarama! Pēc kāda laiciņa gan es ielauzījos tavā drusku dīvainajā mēlē, vismaz sasveicināties vienā valodā mēs spējām itin drīz. Bet tā bija mana pretimnākšana. Kur tavējā?

Bija jau patīkama tā kameņu zuzēšana, kad kaut kas izdevās, taču man nācās piedzīvot arī tavus hiēnas smieklus, aso nadziņu skrapstēšanu, svilpienus, pat rēcienus tais brīžos, kad tev likās, ka prasu kaut ko neiespējamu. Nu, mīļā, vēlreiz… Esi maiga – tas rītavējš dzīvo arfā un arī Pāna flauta tev nav sveša… Ironizēju, protams. Cerīgāk, cerīgāk, atdošanās ir tikpat salda kā ceriņu smarža, nē, ne jau parfīma pudelītē, kāpēc tik prozaiski… Manas rokas taču lido, noķer tās, ceļamies augšup, augšup, vēl, mākoņi un pat zvaigznes paliek dziļi zem mums… To visu tu redzi manās acīs. Balss klusē. Jo nāk Melodija. Ak…

Bet ir arī vētra. Ir dzīve, kas sajūk kā viļņu varā, divi koki savērpjas kā liānas viens ap otru, nē, tie nav putekļi, bet dzirksteles, manas acis šķiļ dzirkstis tik nešpetni, ka tikai Klīstošā holandieša kuģa mūžībā mestās šļakatas spēj atdzesēt Valpurģu nakts lavas mēles, šo virstošo svelmi plaušās, telpā, gaisā… Nekā cita vairs nav. Tikai laimīgs nogurums. Sviedru tērcītes nejūt, pašas savā nodabā tās rimti pil skropstās, un man nav laika notraukt.

Tie ir mūsu kopīgie mirkļi, mani un tavi atklātie noslēpumi. Tik dziļi, un reizē tik virspusēji. Tik skaisti. Ikvienam pieejami.

Bet tad es gribu ko jaunu. Tevī ievibrējas azarts, pat iekāre. Nē, ne tā. Tā arī ne. Tu mani nesaproti! Nesaproti ar pirmo piegājienu, es gribu vēl un vēl, tu brēc, ka esi nogurusi, prasi ēst, rībini kājas, taču man laiks neeksistē. Nu, aiziet! Necelies augšā, te noteicējs esmu es! Mīļā, tā nevajag, tev izdosies, mums abiem izdosies, es zinu! Dziedi, dziedi trauslāk, vijolei taču ir dvēselīte, viņa vibrē, kāpēc tev nesanāk… Brīnišķīgi, fantastiski, ja tu tā spēj, man rokas nav vajadzīgas, es turēšu tās kabatās. Joks, protams.

Plosies! Tā jābūt, te nav vajadzīgas tavas žēlabas, te nav ne piliena sentimenta, man jāredz tavās acīs pārestība, nē, naids ne, tikai pārestība, sāpes, ļoti, ļoti sāp, sāp, sāp… Jā, klusiņām sāp… Nu jau klusiņām, tik klusi, ka dzirdu raudam to vīru vitrāžas stūrī, viņš raud tā jau simtiem gadu, jā, klusāk, vēl, nevajag elsot, tā, nu ir labi… Tiksimies vakarā – atceries!

Tu esi gatava. Kā vaļēja brūce, gatava saņemt gan sālstrauka saturu, gan dziedinoša balzama šalti. Klusums virmo kā gaiss pirms zemestrīces, un nu tā var sākties. Paceļu rokas, izmisums nolec no elkoņiem, pārskrien stīgu rindām, kas, lociņus gatavībā pacēlušas, gaida pirmo žestu. Zizlis atsperas, un gaisu pāršķeļ spiedzienu jūklis, vijoles šķietami paliks bez stīgām, čelli aizlidos kaut kur kulisēs, bet tas ilgst vien pārdesmit sekundes. Manas acis apstājas pie pirmās flautas sudrabotā stāva, un skaudrā, mīlestības pilnā melodija raida savus fluīdus cauri it visām orķestra grupām, to pārņem te vijoļu vibrējošās dvēseles, te samtainie mežragi, vissmalkākie zvaniņi aiznes to pāri klausītāju galvām un paceļ līdz skumjā vīra acīm tālās vitrāžas stūrī… Vairs manas rokas nav vajadzīgas, orķestris ir mūzikas varā, un tādu abpusēju atdošanos šī zāle katru dienu vis nepieredz.

Pēc brīža spiegs klarnetes, trombonu valoda runās bargi, pat nežēlīgi, timpānistam pagurs rokas, orķestra koncertmeistaram vijole sūdzēsies par pārtrūkušo stīgu, pikolo spīdoši nobērs savas pasāžas pērlītes visu priekšā – tas viss vēl būs, bet šobrīd zāle, pamirusi melodijas varā, ļauj runāt mūzikas, mīlestības un mūžības valodai.

AIJA VIKMANE

__________________________

Ikviens, kuram ir vēlme dalīties savās emocijās, aicināts rakstīt un sūtīt savus darbus uz e-pastu matisone_agnese@inbox.lv. 

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz