Absolventi, daloties atmiņās par savu skolas laiku, teic, ka tas bijis viens no labākajiem, radošākajiem un foršākajiem posmiem dzīvē, daudz pateicību veltot saviem pedagogiem, kuri devuši labu ceļamaizi tālākajam dzīves ceļam.

Labiem audzēkņiem visas iespējas

Toreiz, 2003. gadā, vaiņodnieks Edgars Čužinskis pēc Vaiņodes vidusskolas beigšanas iestājās Emiļa Melngaiļa Liepājas Mūzikas vidusskolā. Sākotnēji uz mūzikas teorētiķiem, bet otrajā semestrī tomēr pārgājis uz akordeonistiem, jo ”izpildītāja daļa interesēja vairāk’’. ”Pabeidzu skolotāja Aleksandra Ļebedeva klasi,’’ viņš pastāsta. ”Vispār mana māsa gribēja iet uz mūzikas skolu, bet beigās es aizgāju mūzikas ceļu,’’ notikušo ar smaidu atminas E. Čužinskis.

”Mums viss bija pakārtots, lai mēs būtu veiksmīgi mūzikā,’’ viņš atzīst, stāstot par savu skolas laiku Melngaiļskolā.

”Tas bija fantastiski, ko mūsos ielika. Man kā labam audzēknim bija visas iespējas, tikai spēlē un darbojies, atbalsts bija vienmēr.

Neviens skolotājs neskatījās, vai par manām papildu nodarbībām ir samaksāts vai ne. Vienmēr durvis pie maniem skolotājiem bija atvērtas. Atceros, kā 4. kursā direktore man jau bija iedevusi skolas atslēgu, un es bieži līdz vēlai naktij zālē spēlēju.’’

Pirmajā gadā vēl ne, bet pēdējos trīs E. Čužinskis skaidri zinājis, ko vēlas, un bijis viens no tiem, kurš ”dzīvojis skolā pie instrumenta’’.

Lai arī katru dienu sešas septiņas stundas vadītas ar akordeonu rokās, Edgars bijis aktīvs jaunietis un labprāt papildus iesaistījies skolas dzīvē. ”Ar ”teorētiķiem’’ atjaunojām skolas avīzi, biju konferansjē, vadot dažādus konkursus, koncertus, divus gadus biju skolas prezidents, spēlēju basketbolu, veidojām sadraudzību ar Ventspils Mūzikas vidusskolu,’’ viņš uzskaita daļu no piedzīvotā un vērtē, ka to veiksmīgi izdevies sabalansēt ar savu izglītošanos mūzikā.

”Gūtās prasmes man ir noderējušas dzīvē tālāk, jo es darbojos ne tikai mūzikā, bet arī veidoju dažādus projektus.’’

E. Čužinskis sarunā vairākkārt slavē Melngaiļskolas doto izglītību, tā bijusi, kā viņš pats saka, ļoti augstvērtīga. Iekrāto zināšanu dēļ, piemēram, Anglijā, uzsākot bakalaura studijas, uzreiz uzņemts 2. kursā.

”Man pat īpaši mūzikas teorijas priekšmetos, vēsturē nebija, ko darīt, jo visas šīs zināšanas man bija vēl no mūzikas vidusskolas laikiem. Pamats mums tika ielikts ļoti spēcīgs.’’

Pedagogs A. Ļebedevs esot bijis izcils, saka E. Čužinskis. Talantīgākajiem skolēniem viņš ļāvis brīvi izvēlēties muzikālās programmas, ko bieži nedarīja pat universitātes līmenī. ”Viņš prata atrast balansu starp mācīšanos un iniciatīvu no pašiem audzēkņiem. Ļoti daudz muzikālajā jomā deva arī koncertmeistare Līna Andrejeva. Daudz ko no viņas mācību metodēm, pielāgotām mūsdienu apstākļiem, izmantoju arī es savā darbā.’’

Jau 12 gadus E. Čužinskis dzīvo Anglijā un patlaban studē Londonas Mūzikas koledžā doktorantūrā. Viņa pasniedzēja un mūziķa darbs ir saistīts ar nepārtrauktu ceļošanu pa pasauli, lielāko daļu laika pavadot Eiropā un Āzijā.

Kā Melngaiļskolas absolvents otro gadu E. Čužinskis piešķir stipendijas talantīgiem Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas audzēkņiem. ”Tas ir ļoti svarīgi jebkura jaunā mūziķa attīstībai,’’ viņš skaidro iemeslus,’’manā laikā tā pietrūka.’’

Edgars skolai tās simtgadē novēlēja, lai izdodas turpināt mainīties līdzi laikam un būt progresīvai skolai, kura spēj saglabāt savu nozīmi jauno mūziķu izglītošanā.

Mīlestība uz kora dziesmu paliek uz mūžu

”Man ir bijuši izcili skolotāji – Antonija Reņģeniece, Miervaldis Ziemelis, Maija Ķēniņa, Aleksandra Vikmane, Aija Engelmane. Viņi tiešām mīlēja mūziku un ar savu mīlestību pret mūziku, ar savām zināšanām dalījās ar mums,’’ komponiste, Latvijas Mūzikas akadēmijas profesore Selga Mence atzīmē, viņasprāt, svarīgāko, kas palicis atmiņā no laika, kad mācījusies Emiļa Melngaiļa Liepājas Mūzikas vidusskolā.

”Man noteikti ir jāpiemin arī Valdis Vikmanis. Viņš bija ne tikai skolas direktors, bet tolaik visas Liepājas mūzikas dzīves vadītājs, jo skolas simfoniskais orķestris muzicēja kopā ar viņa vadīto pilsētas skolotāju kori, līdz ar to Melngaiļskola faktiski bija tāds mūzikas dzīves centrs. Arī pati biju iesaistīta skolotāju korī, un mēs varējām izdziedāt skaisto kora mūziku kopā ar orķestri, braukt koncertceļojumos. Atceros interesantos braucienus uz Sanktpēterburgu, Armēniju. Man, toreiz jaunai meitenei, tas bija liels notikums.

Visa šī dzīvā muzicēšana, mīlestība uz kora dziesmu manī ir palikusi uz visiem laikiem.’’

Bērnu mūzikas skolas 1. klasītē S. Mence iestājusies septiņu gadu vecumā 1960. gadā, vēl pirms tam gājusi sagatavošanas klasītē. ”Mūzikas vidusskolu pabeidzu 1973. gadā, bet mans mācību process bija neparasts,’’ atminas komponiste un pastāsta, ka pēc bērnu mūzikas skolas beigšanas neesot varējusi izšķirties, ko tālāk izvēlēties.

Viņa smaidot atceras, kā vienlaicīgi mācījusies Liepājas 5. vidusskolā un Melngaiļskolā. ”Kad man jau bija vidējā izglītība, bet mūzikas skolā trūka pasniedzēju, es tur arī paralēli sāku strādāt. Man bija gan skolotāja stundas, gan koncertmeistara darbs, un arī tas man deva papildu izglītību un dzīvei noderīgu pieredzi.’’

Runājot tieši par Melngaiļskolas devumu, komponiste teic, ka arī tur gūtais bijis zelta vērtē.

”Kad stājos akadēmijā, baiļojos, kā man, provinces meitenei, tur būs starp slaveno Rīgas skolu audzēkņiem.

Bet tur mācoties sapratu, cik lielu un bagātu bagāžu esmu ieguvusi no saviem Liepājas skolotājiem.’’

Kopš 1996. gada S. Mence ir Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docētāja, tagad profesore un Kompozīcijas katedras vadītāja. Viņa ir skolojusi arī vairākus no Melngaiļskolas nākušus komponistus.

Sabīne Ķezbere savu tālāko dzīvi saistījusi ar Norvēģiju, aktīvi komponē un iesaistās Latvijas mūzikas dzīvē. Savukārt Laura Gustovska izglīto topošos komponistus Liepājā. ”Tāda jauka saikne iznāk. Mēs vienmēr gaidām jaunus komponistus pie mums akadēmijā,’’ aicina S. Mence.

Neatņem brīvo lidojumu

Režisors Gundars Silakaktiņš Emiļa Melngaiļa Mūzikas koledžā mācījies no 1993. līdz 1998. gadam. ”Piecu gadu vecumā pateicu vecākiem, ka vēlos mācīties mūziku, un viņi mani aizveda uz bērnu mūzikas skolu,’’ viņš atminas.

Pēc tās iestājies Emiļa Melngaiļa Mūzikas koledžā, kur ieguvis kordiriģenta un mūzikas skolotāja specialitāti.

”Kopā skolā mācījos 15 gadus, un skola nenoliedzami ir veidojusi manu personību. Dažkārt bija grūti, bet biežāk aizraujoši, un šodien uz savu skolas laiku atskatos ar prieku.’’

Atmiņā esot palikuši ceļojumi kopā ar mācību kori, kursa biedri, erudīti pedagogi – Alberts Eglītis, Astra Ziemele, Aija Engelmane –, ballītes koledžas zālē un dažādi kopīgi piedzīvojumi.

Vaicāts par to, kāds ir bijis mūzikas skolas lielākais devums kā cilvēkam, G. Silakaktiņš norāda, ka Melngaiļskola sniegusi visas nepieciešamās zināšanas, bet radošais gars palicis nesalauzts. ”Mūsu skolas absolventos nav zudis kurzemnieku spīts, kas palīdz pastāvēt par sevi un meklēt savu individuālo ceļu mākslā. Skola iemāca strādāt, domāt, organizēt radošo procesu, bet neatņem brīvu, radošu lidojumu,’’ novērtē G. Silakaktiņš.

Pašam muzikālā izglītība palīdzot veidot režijas muzikālām izrādēm un operām, kā arī vadīt Dailes teātra aktieru ansambli ”Ilga’’.

Patlaban ikdienas dzīve pamatā režisoram aizrit Rīgā, taču saikne ar Liepāju nav zudusi. Šeit dzīvo viņa vecāki, tāpat dažkārt norit darbs pie jauniestudējumiem Liepājas teātrī, pēdējais no tiem – romantisks farss.

Salīdzinot ar laiku, kad pats Liepājā mācījies, atzīst, ka šodien skola ir skaisti izremontēta. ”Esmu sadarbojies ar Melngaiļskolas bigbendu un redzu, kādi interesanti, radoši un profesionāli ir jaunieši, kuri šobrīd mācās manā skolā,’’ viņš novērojis.

Te top jauns laikmets

”Skolas laiku atceros kā vienu veselumu, kā sauli, tik siltu un mirdzošu,’’ tēlaini izsakās arhitekts
Agris Padēlis-Līns, kurš Liepājas Lietišķās Mākslas vidusskolā mācījies no 1977. līdz 1981. gadam.

Viņš atminas, ka skola bijusi kā kopiena, ļoti daudzu personību, aizrautīgu cilvēku, cerību, nodomu un darba pilns laiks. ”Tas laiks man atmiņā palicis ar lielu brīvību. Galvenais tajā bija jēdziens – drīkst. Visu drīkst, un visu cilvēks var.

Bez mācību rutīnas toreiz daudz bija draugu pulcēšanos, vakara sarunu un bohēmiskas naktsdzīves.

Ēvelsoli, kalti, frēzes, molberti, zīmuļi, gatavošanās skatēm, starpbrīži, kafejnīcas, cigaretes, šņabis, kino, teātris, filosofija, mūzika, pludmale, ”Radio Luxembourg’’ bija ikdienas karuselis.’’

Toreiz mākslas skolas audzēkņi aizrāvušies ar lielo kino, teātri, glezniecību. Skola nodrošinājusi piekļuvi lielajai mākslai, atminas A. Padēlis-Līns.

”Šajā ziņā skolas direktors Rubīns bija ļoti nozīmīga personība. Arī nodaļas vadītājs Keterliņš, daudzi mākslas pasniedzēji. Skolā svarīgas bija audzēkņu plaukstošās un arī pedagogu radošās dzīves. Mēs kā audzēkņi ļoti ietekmējāmies no savu līdzgaitnieku, savu pasniedzēju mākslas, attiecībām, dzīves uztveres. Mēs augām. Skola bija mūsu pieaugšanas laiks. Mācību laiks skolā man nozīmē ko būtisku. Tā ir manas brīvības apjaušana, manas personības veidošanās. Skola toreiz bija visa dzīve, tā bija kā komūna, kurā pavadīt visu savu laiku. Mājas un vasaras vairs nebija nozīmīgas.’’

A. Padēlis-Līns pirms ”lielās’’ mākslas skolas pirmās iemaņas guvis bērnu mākslas skolā, kurp devies pēcpusdienā pēc mācībām pamatskolā. ”Pēc 8. klases mācības turpināju Lietišķās mākslas vidusskolā,’’ viņš iezīmē savu izglītības ceļu.

”Vidusskolā iestājos Koktēlniecības nodaļā. Toreiz tas šķita stilīgi un man atbilstoši. Tieši aizraušanās ar kompozīciju un telpas izjūta aizveda mani līdz lēmumam tālāk studēt arhitektūru.

Pēc studijām atgriezos strādāt Liepājā un dažus pirmos darba gadus paralēli pamatdarbam profesijā skolā mācīju jaunos koktēlniekus un restauratorus.

Tagad, pēc daudziem gadiem, atkal paralēli savai profesionālai praksei esmu atgriezies pie pedagoģijas un nu skolā izglītoju topošos arhitektus un interjeristus,’’ pastāsta A. Padēlis-Līns.

”Iegūtais skolas laikā ir pamats manām prasmēm, gaumei, drosmei un šaubām. Protams, tālākās studijās un tālākā darba praksē esmu ieguvis savas zināšanas arhitekta profesijā, savu stilu, domāšanas, radošo metodi, bet mākslas skola tam visam ir piešķīrusi to vienreizējo sākotni, kas nosaka manu individualitāti. Tāpat arī pedagoga darbs ir bijis nozīmīgs manis paša kvalitāšu slīpēšanā. Man patīk un mani aizrauj jauni radoši procesi. Man patīk būt tajos iesaistītam.’’

Skola pa šiem laikiem, tāpat kā visa sabiedrība, valsts, laikmets, ir ļoti mainījusies, atzīst A. Padēlis-Līns. No slēgtas komūnas tā šobrīd izveidojusies par atvērtu izglītošanās platformu ar lielām ambīcijām pilsētā un valstī.

”Ārkārtīgi patīk, kā skola attīstās šobrīd,’’ viņš vērtē. ”Stiprs kolektīvs virza izglītošanās procesu un veido apstākļus. Skolā ir radoša atmosfēra. Tas, kas visos manos skolas laikos šķiet mūžīgs, – tajā notiek nākošā laikmeta veidošanās. To var sajust, un tas ir valdzinoši. Nākotne.’’

No audzēkņiem par pedagogiem

1998. gadā Liepājas Lietišķās mākslas koledžu par savu skolu, kurā turpināt izglītības ceļu, izraudzījās Ata Kronvalda Durbes vidusskolas audzēknis Edijs Ābele un J. Čakstes Liepājas pilsētas 10. vidusskolas skolniece Agate Ķiģele.

Edijs iestājās metāla nodaļā, bet Agate – ādas nodaļā. Dažus gadus vēlāk viņi būs pāris arī dzīvē. ”Mūsu abu draudzība sākās pēdējā kursā,’’ atminas liepājniece un piebilst, ka zina tiešām daudz pāru, kuriem pēc satikšanās mākslas skolā dzīves ceļš tālāk aizvijies kopā.

”Superīgi!’’ Agate smaidot teic par pieciem mākslas skolā aizvadītiem gadiem. ”Radoši un jautri,’’ dzīvesbiedri papildina Edijs.

”Es ļoti labi atceros, kādas mums nodaļā bija pēdējās naktis pirms skatēm. Tajā laikā bijām Toma ielā. Vilnas zeķes, mūzika, ātri uzlejamās zupiņas. Naktī tusiņš, bet arī strādājām.

Mēs rāvām līdz pēdējam, jo zinājām, ka darbiem ir jābūt. Un bija! Man patika, ka bija šis tusiņš un visi draudzīgi strādājām,’’ ar spilgtākajām atmiņām dalās A. Ķiģele-Ābele.

Bijusi liela motivācija darboties, pierādīt sevi, atbildības sajūta pret to, ko tu dari, un svarīgi iesākto novest līdz galam. ”Lai arī zināmā mērā bija brīva atmosfēra, uz zemes tevi noliek tanī brīdī, kad pašam jāorganizē savs darbs un pakaļ tev neviens neskrien. Ja to pusgadu gribēji pabeigt, tad tev pašam arī konkrētas lietas bija jāizdara,’’ saka Edijs.

Salīdzinot, kā noritējis mācību process toreiz un kāds tas ir šodien, Ābeļu pāris to vērtē kā kardināli atšķirīgu. ”Tas ir tikai normāli, laiks iet uz priekšu, arī izglītības iestādei jāmainās, lai sagatavotu konkurētspējīgu cilvēku pēc skolas beigšanas vai vismaz spējīgu orientēties darba vidē,’’ E. Ābele notikušās pārmaiņas uztver pozitīvi.

”Manā laikā daudz strādājām ar rokām. Varēja tikai gribēt tādas tehnoloģijas, iekārtas un iespējas, kādas ir mūsdienās.

Datora kā tāda mums vispār nebija. Tagad ir tā, ka pusi mācību procesa, varbūt pat vairāk, veic ar datoru, līdz ar to roku darbam paliek mazāk. Bet šo līdzsvaru tomēr cenšamies noturēt, jo viens bez otra nevar. Materiāls ir tomēr jāiepazīst,’’ viņš uzskata.

Patlaban abi papildina mākslas skolas pedagogu rindas, Agate vairāk darbojas bērnu mākslas skolā, Edijs ir mācībspēks tajā pašā nodaļā, ko savulaik absolvējis, un nu strādā plecu pie pleca ar savu kādreizējo skolotāju Andri Garokalnu.

Pēc Lietišķās mākslas koledžas absolvēšanas Edijs un Agate vēlējušies studēt Latvijas Mākslas akadēmijā Rīgā, bet nav tikuši budžeta grupās. ”Izlēmām, ka atgriezīsimies Liepājā ar domu, ka varbūt mēģināsim atkal nākamgad. Mēs to neuztvērām kā baigo traģēdiju,’’ sajūtas atminas A. Ķiģele-Ābele.

Abi iestājušies Liepājas Universitātē ”Datordizaina programmā”. Paralēli sākuši aktīvi strādāt. ”Bijām tāda mākslas skolu beidzēju grupiņa, kas darbojāmies kopā. Taisījām ”Slavas aleju” Zivju ielā, veidojām pilsētas noformējuma projektus,’’ atceras Agate un par apgūto mākslas skolā saka, ka tas nācis tikai par labu. ”Principā papildus vidusskolai ieguvām foršu profesiju,’’ viņa vērtē.

Tam piekrīt arī Edijs, atzīmējot, ka skolotāji vienmēr ir gatavi dot, jautājums ir, cik esi gatavs no tā visa ņemt. ”Manuprāt, skola dod ļoti labu zināšanu un prasmju bāzi. To pierāda arī mūsu audzēkņi, kas pēc tam devušies studēt uz ārvalstīm. Viņi ir ļoti labi sagatavoti tieši tehniski. Protams, viss ir atkarīgs no paša motivācijas.

Tu vari izbraukt ar pašu minimumu, bet, ja esi motivēts, tā lieta interesē, tad to novērtē ne tikai šeit, bet arī citviet.’’

”Mēs varam ar paceltu galvu teikt, ka strādājam šajā skolā. Jo skola aug un attīstās. Audzēkņiem tiek piedāvātas daudzpusīgas iespējas, lai sevi pilnveidotu, tikai jāspēj tās izmantot.’’

Mākslas skolai Ābeļu pāris novēlēja nezaudēt tās īpašo gēnu, to – kāda tā bijusi cauri visiem laikiem.

Vieta, kur elpot

Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas direktore Inga Auziņa ir Liepājas Mākslas vidusskolas absolvente, no 1980. līdz 1984. gadam mācījusies Dekoratoru nodaļā. ”Labākais laiks dzīvē!’’ viņa smaidot raksturo šos četrus gadus. ”Es vispār visu mūžu ar to vien biju nodarbojusies kā mākslu, konkrēti – vizuālo mākslu. Tādēļ pēc 5. vidusskolas pabeigšanas mākslas skola bija mana vienīgā izvēle.’’

I. Auziņa atceras, kā, jau mācoties mazajās klasītēs, piedalījusies zīmēšanas olimpiādēs, Latvijas mērogā iegūtas 1. vietas. ”Tas bija laiks, kad tie, kas bija pirmo vietu ieguvēji, augustā tikās zīmētāju nometnē Cēsīs, ko vadīja Jānis Anmanis, nometni sauca ”Varavīksne’’.’’

I. Auziņa pilnīgi noteikti gribējusi turpināt to, ko prot un zina.

”Salīdzinot ar citiem, man bija ārkārtīgi vienkārši izdarīt izvēli, jo mans lielākais dzīves sapnis no maza vecuma bija studēt Latvijas Mākslas akadēmijā.

Likās, ka tas ir augstākais dzīves sasniegums.’’

Un Liepājas Mākslas vidusskola I. Auziņu sagatavojusi labi, lai kvēlākā vēlēšanās piepildītos. ”Tolaik bija liels konkurss, 24 cilvēki uz vienu vietu. Tas bija neticami, ka tiku iekšā! Liela veiksme,’’ viņa saka un uzteic savus pedagogus, ”bērnu mākslas skolā mācījos pie Matīsa Zavicka, Valtera Uztiča. Mākslas vidusskolā man bija fantastiska gleznošanas pasniedzēja Benita Bitāne, zīmēšanā – Egils Jānis Brūns.

Kad mācījos 4. kursā, uz skolu atnāca strādāt Zigrīda Atāla, toreiz uzvārdā Kovaļčuka. Domāju, ka, lielā mērā pateicoties viņai, mēs viss Liepājas kurss, kas bijām četri cilvēki, arī iestājāmies akadēmijā un to pabeidzām. Tā vispār gadās reti. Mēs bijām tik spēcīgi un labi sagatavoti.’’

Skolotāji esot viņus ļoti mīlējuši. ”Tā ir arī tagad – ja bērnā var manīt kaut mazāko interesi, ka viņam to vajag, ka tas ir svarīgi, pedagogi vienmēr atsaucas un dod, ko vien var iedot.’’

Par savu kursu I. Auziņa teic, ka ”tas bijis ideāls’’. ”Tusiņi katru otro vakaru. Vienmēr bija, kas tevi pavada uz mājām kaut četros rītā.

Bija zaļās prakses laiks Bārtā, Vaiņodē – slēpošana. Kad mācījāmies 4. kursā, braucām praksē uz toreizējo Ļeņingradu, veselu nedēļu dzīvojāmies Ermitāžā. Perfekts laiks!’’

Lai arī I. Auziņa Liepājas Mākslas vidusskolā mācījusies padomju laikos, tā dēļ kaut kādus ierobežojumus neesot jutusi. ”Atceros, ka mākslas skola bija vieta, kur tu varēji elpot. Vilkt, ko tu gribi, klausīties mūziku, kādu gribi. Varēji runāt ar saviem kursa biedriem, kā tu gribi. Iespējams, tādēļ ka mūs mācīja mākslinieki. Un ar radošumu nāca arī brīvība. Bet, protams, bija noteikumi, kas bija jāievēro, tos nevarēja atcelt, piemēram, dalību 1. maija gājienā. Bet ar visu to bija brīvība, elpa, svaigs gaiss.’’

Domājot par to, ko mākslas skola piedzīvojusi, kādas pārmaiņas notikušas, I. Auziņai ir lepnums par to, ka bērnu mākslas skoliņa ir atpakaļ lielās skolas paspārnē.

”Kad stājos direktores amatā, bērnu mākslas skola bija pilsētā izstaigājusi kādas četras piecas vietas, bija atdalīta no lielās skolas. Bet es ļoti gribēju tās atkal apvienot. Jo atceros savu laiku, kad gāju bērnu mākslas skolā, cik tas bija ļoti svarīgi, ka varēji ieiet gleznotavās, zīmētavās, kur lielie mākslas skolas bērni strādāja, darbojās, sajust to kopības gaisu. Tas ir būtiski, lai nodrošinātu pēctecību. Ļoti priecājos, ka nu esam visi kopā, man tas ir bijis ļoti svarīgs punkts.’’

”Man dzīvē ir ļoti laimējies sastapties un strādāt kopā ar mērķtiecīgiem un ieinteresētiem cilvēkiem, kuri vērsti uz attīstību. Tieši tāpēc mums ir izdevies paveikt daudz, lai jaunajai paaudzei skolā pavadītais laiks būtu tikpat neaizmirstams, kā savulaik tas bija man,’’ norāda I. Auziņa.

”Skola var lepoties ar mūsdienu prasībām atbilstošām dienesta viesnīcas telpām, ar modernizētām telpām gan Ausekļa ielā, gan Alejas ielā. Arī jaunbūvju 1. un 2. kārtas būvniecība Alejas ielā ir ļoti nopietns izaicinājums. Bet gandarījums par to, ka viss paveiktais ikdienas dzīvi padara ērtāku gan pedagogiem, gan audzēkņiem motivē arvien vairāk un palīdz izvirzīt atkal jaunus mērķus.’’