Štats, iestudējumu skaits, līdzekļu apgrozījums un līdz ar to dzīvesveids Latvijas publiskajos teātros ir ārkārtīgi atšķirīgs.

Ja Dailes teātris par 200 tūkstošiem eiro samazināta finansējuma dēļ pārtrauca darba attiecības ar vairākiem cilvēkiem, tad Liepājai viss jaunuzvedumu budžets svārstās vien starp trīssimt un četrsimt tūkstošiem eiro gadā.

Skatītājs nobalso ar biļeti

Liepājas teātra valdes locekle Eva Ciekurze salīdzina laikus pirms septiņiem gadiem, kad viņa sāka strādāt, un tagad, sakot, ka situācija ir ļoti atšķirīga, – gan pašvaldības dotācijas lieluma ziņā, gan attiecībā par citiem pieejamajiem finanšu instrumentiem un pašu ieņēmumiem.

“Tas ir gan pašu paveiktais, gan arī jāsaka, ka pašvaldība ir dzirdīga. Tā, protams, neatrisina visu un uzreiz, bet pamazām esam tikuši uz priekšu,”

viņa atzīmē.

Teātra vadītāja uzsver, ka tāda diskomforta, par kādu runā valsts teātri, šeit nav. Jo Liepājas teātrim iepriekš “nebija tādas laimes epizodes” – netika iedots stipri vairāk līdzekļu un līdz ar to nav, ko noņemt.

Teātra budžetu pamatā veido dotācija un ieņēmumi no biļešu pārdošanas. Citi pašu ieņēmumi ir nelieli un neregulāri, piemēram, telpu nomas maksa vai suvenīru pārdošana.

Liepājas pašvaldības dotācija kopš 2023. gada mēreni pieaugusi, pēc Covid-19 pandēmijas arī būtiski pieaudzis skatītāju atbalsts, tāpat parādījies neliels valsts virzīts atbalsts.

Jau otro gadu jaunuzvedumu ražošanu daļēji finansē no Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas reģioniem. Tas ir apmēram starp trešo un ceturto daļu no jaunuzvedumu budžeta.

Teātra budžeta kopējā proporcija saglabājas šāda: 60 procenti ir publiskais finansējums un 40 procenti ir uz pašu pleciem.

“Cilvēks, kurš nobalso ar biļeti, ar savu izvēli daļu savu līdzekļu atdod, lai noskatītos izrādi.

Beidzamajos gados esam pacēluši biļešu cenas, bet skatītāju skaitu tas nav samazinājis. Par to ir īpašs prieks un skatītājiem – paldies!” saka teātra vadītāja.

“Jo man ir bijuši jautājumi no trupas – vai tiešām kilograms cīsiņu maksā tikpat, cik mans darbs trīs stundas uz skatuves?!”

Teātris ikreiz sāk ar noteiktu biļešu cenu jauniestudējumam. Pēc tam to vērtē pēc izrāžu pieprasījuma, un cena kādā brīdī tiek samazināta vai arī paliek vispieprasītākajā zonā.

“Mēs nedrīkstam būt nepieejami ekonomiskās robežas dēļ.

Tādēļ mums ir “Mēneša izrāde”, parasti darbdienas vakarā, tātad mērķtiecīgi vērsta uz vietējo publiku, un uz to ir zemāka biļetes cena – 15 eiro – un vienāda visās sēdvietās,” skaidro E. Ciekurze.

Jaunievedums ir izrāde, uz kuru nākot bariņā, biļetes kļūst lētākas, ja tās iegādājas vairāk.

E. Ciekurze norāda, ka tas ir mākslinieciskā vadītāja Valtera Sīļa uzstādījums – atjaunot tradīciju, ka ģimenes apmeklē teātri.

Teātris ir stāsts par ideju

No teātra vadītājas skatpunkta aktieru trupa atalgojuma ziņā bijusi vislielākā ieguvēja, jo nedaudz mainīta sistēma – lielākā daļa ir nemainīga pamatalga, bet mainīgā daļa veidojas no tā, cik izrāžu nospēlētas.

“Atalgojums lielāks ir tiem aktieriem, kuri ir vispieprasītākie. Droši vien vienmēr liksies, ka ir par maz,”

viņa saka.

Štata aktieri visi ir nodarbināti, un atalgojuma mainīgā daļa vairākos simtos eiro ik mēnesi ir katram.

Ar šādu domu arī V. Sīlis sācis kā jaunais mākslinieciskais vadītājs – ja atsevišķus aktierus mazāk pieprasa radošās komandas no ārpuses, tad viņš iekļauj savos iestudējumos.

Kaspars Gods atzīst, ka aktieriem darba pietiek, un atgādina sava kolēģa Leona Leščinska vecu teicienu. “Ko jūs cepaties par tām algām?! Kolhozā govīm arī neviens nemaksāja.”

“Teātris tomēr nav stāsts par naudu. Teātris var būt vai nu par naudu, vai par ideju. Šajā gadījumā ir pacēlusies ideja,”

viņš stāsta.

Kopš koeficientu sistēmas pārskatīšanas tiem, kas spēlē daudz izrāžu, ir cilvēcīgāks atalgojums, viņš norāda.

Aktieris piemin savu skolotāja darbu Lielplatonē, kad katram audzēknim Zviedrijā bija krustvecāks, kurš palīdzēja, un rosina Liepājas uzņēmējiem uzņemties būt par “krustvecākiem” aktieriem, pretī saņemot atbalstu komunikācijā vai valkāt viņu ražojumus.

Aktieriem algas paaugstinātas visvairāk, mazāk tehniskajiem un administratīvajiem darbiniekiem.

“Šobrīd gaidām domes lēmumu martā,”

saka E. Ciekurze, “jo pašvaldība izvēlējās ievērot tikai likumā noteikto – veikt minimālo algu izmaiņas. Teātrim uzņemties būtiskas algu izmaiņas tikai uz pašu ieņēmumiem ir pārāk augsts risks.”

Liepājas domes priekšsēdētājs Gunārs Ansiņš norāda, ka pašvaldība uzturēs līdzšinējo finansējuma līmeni gan teātrim, gan koncertzālei “Lielais dzintars”.

Budžeta apstiprināšanas brīdī 2025. gada decembrī, ņemot vērā pašvaldības finansiālās iespējas, līdzekļi jauniestudējumiem teātrī un kultūras programmai koncertzālē piešķirti nepilnā apjomā.

“Martā, pēc tam, kad būs zināms valsts piešķirtais līdzfinansējums, kā arī pašvaldības 2025. gada budžeta atlikums, līdz ar budžeta grozījumiem plānots lemt par papildu finansējuma piešķiršanu abām kapitālsabiedrībām,” viņš saka.

“Ir cilvēki, kuriem ir negaidīti mazāk darba, bet tam nav saiknes ar profesionāliem jautājumiem. Tas saistīts ar repertuāra veidošanu un materiāla izvēli,”

saka V. Sīlis.

Nākamajā sezonā atkal var būt ļoti daudz darba, un šis neritmiskums ir aktiera profesijas daļa.

Teātra mākslinieciskais vadītājs gribētu šo procesu padarīt prognozējamāku. Tomēr pašlaik nevienam aktierim nav tik maza noslodze, lai rastos jautājums par štata vietas saglabāšanu.

Par aktieriem, kuri iepriekš nonākuši ārštatā, viņš pauž, ka katrs stāsts par izvēlēm bijis individuāls.

Uztur nozari Kurzemei

Runājot par Liepājas aktieru trupas optimālo lielumu, E. Ciekurze attiecina teicienu, ka mazāk ir vairāk.

“Nevajag izplūst, ir pietiekami uzmanīgi uz to jāskatās. Vairāk izrāžu mēs nevaram parādīt, tāpēc biļešu ieņēmumiem ir griesti.

Cenas nevar celt tā, ka sāk samazināties skatītāju skaits,”

viņa skaidro, tāpēc arī nevar domāt kategorijās, ka būtu ērti pieņemt vēl divas šuvējas vai trīs aktierus. Tas pats maizes klaipiņš būs jāsadala vairāk šķēlītēs.

Mazāka trupa arī piedāvā mākslinieciskus izaicinājums.

“Ja šajā iestudējumā vajag vecmāmiņu un pieejami ir tikai šie aktieri, tad jāspēlē kādam no viņiem. Tas iedod režisoram un aktierim sarežģītāku uzdevumu, kas patiesībā pilnveido visus,” saka teātra vadītāja.

E. Ciekurze un V. Sīlis vienojušies par to, ka pieaicinās atsevišķus aktierus, lai uzturētu trupas vecumu. Šajā sezonā pievienojušās divas jaunās aktrises Polina Čerņenoka un Santa Breikša.

Kārtējā aktierkursa izskološana ir apjomīgs un sarežģīts uzdevums, kuru nevar īstenot ātri.

Viesaktiera aicināšana ir lēmums, ko pieņem tad, kad vajadzības ir nedaudz lielākas nekā iespējas pašu štatā, norāda V. Sīlis.

Tam samaksā par lomas sagatavošanu iestudēšanas periodā – aptuveni mēneša zemāko pamatalgu. Pēc tam tikai maksā honorāru par nospēlētajām izrādēm.

Neviens ārštatnieks netiek atalgots vairāk nekā štata aktieri,

pauž E. Ciekurze.

Vai Liepājas teātra honorāri radošajām grupām, kuras šeit ierodas veidot iestudējumus, ir konkurētspējīgi ar atalgojumu, ko var saņemt Rīgā?

“Iemesli, kāpēc radošās komandas labprāt izvēlas Liepāju un pieņem pieticīgākus atlīdzības nosacījumus, droši vien ir Liepājas teātris, skatuve, trupa, visa mūsu attieksme un aura,” domā E. Ciekurze.

“Ja paskatāmies uz šo jautājumu tikai racionāli, tad radošajai komandai Liepājā strādāt ir daudz grūtāk.

Režisors divus mēnešus ir prom no savas ikdienas, no savas ģimenes. Ja viņu motivētu tikai atalgojums, tam būtu pat jābūt lielākam,” viņa stāsta un uzsver, ka par darbu reģionā būtu jāsāk piemaksāt, ja gribam, lai reģioni turpina būt pilnvērtīgi.

Ja gribam tikai ūdensgalvu, tad var palikt pie tirgus principiem.

E. Ciekurze neuzskata, ka valsts statuss Liepājas teātrim ir topa jautājums, taču obligāti jātiecas uz godīgu valsts politiku.

“Jābūt politikai, kas ir vienmērīga, nevis reaģēšana uz notikumiem. Viens no argumentiem ir – “jā, bet mēs jau uzturam jūsu simfonisko orķestri!” Tas ir jauki, bet mēs jums Kurzemē uzturam veselu nozari – teātri. Tas ir politiskās gribas jautājums, bet pašlaik runā tikai par to, ka valsts nauda aiziet visiem reģioniem vienādi.

Tad sanāk, ka mēs Liepājā esam nedaudz sodīti par to, ka esam radošāki un ir vairāk kultūras iestāžu,”

viņa norāda.

Prioritāte ir novest līdz galam teātra pārbūves un mazās zāles projektu.

“Lai valsts atbalsta būvniecību ar saviem resursiem, ES resursiem, tas būtu galvenais uzdevums,” saka E. Ciekurze.

Šobrīd šiem mērķiem finansējums nav iezīmēts.

Drošības izjūtu teātra vadībai dod tas, ka Liepājas pašvaldība šajos grūtajos laikos ir uzņēmusies izstrādāt būvprojektu līdz galam, izmantojot savus līdzekļus.

Tas būs viens no augstas gatavības projektiem, ar kuru ielēkt kādā iespējā, ko šobrīd vēl neredz.

Nozarei pašai jāsaprot, ka tā vairs nevar turpināt

Maija Pavlova, Ģertrūdes ielas teātra līdzdibinātāja, Latvijas Teātra padomes priekšsēdētāja

Lielāks publiskais līdzfinansējums nodrošina daudzveidīgāku un drosmīgāku, varbūt riskantāku māksliniecisko programmu – to rāda arī pētījumi.

Kad samazina finansējumu teātriem pakalpojuma nodrošināšanai, loģiski samazinās mākslinieciskā drosme. Teātru vadītājiem par primāro kļūst finansiālais aspekts.

To mēs redzam teātru piedāvājumos, ka izvēle nosliecas par labu vairāk skaidrākiem produktiem, kuriem ir zināma atdeve.

Tas, kas saistās ar auditorijas paplašināšanu, dažādību vai sarežģītu jautājumu risināšanu, paliek otrajā plānā.

Publiski finansēti lielie teātri pastāv tāpēc, lai nodrošinātu kultūras pakalpojumu, nav runa par to, ka visiem jātiecas uz māksliniecisko izcilību un eksperimentiem, bet, ja piedāvājums kļūst vienveidīgāks un vienkāršāks, tad tā ir problēma, ja teātri nepievēršas nopietnāku jautājumu skatīšanai mākslas diskursā.

Viens ir jautājums par sekām pašam teātrim, bet otrs – ko tas nodara skatītājam?

Var saprast tos privātā sektora spēlētājus, kuri sāk iebilst, – hei, bet mēs darām tieši to pašu: veidojam izklaidējošas izrādes, kas uzrunā plašu auditoriju, bet kāpēc tad vieniem ir publiskais finansējums un otriem nav?

Publiskais finansējums ir domāts tam, lai padarītu pakalpojumu skatītājiem pieejamu, ja tas izmaksā dārgāk un ir sarežģītāks.

Negribu dramatizēt, jo šāda situācija teātrī ir regulāri, arī kultūras nozarē kopumā nekad finansējums nesasniedz vajadzībām nepieciešamo līmeni.

Teātra padomē gadiem bijusi diskusija par to, cik liels publiskā līdzfinansējuma apjoms nepieciešams, lai teātri varētu strādāt.

Jautājums vairāk ir par kopējo sistēmu, kas ir tas, ko finansējam, kāpēc finansējam un ko gribam sasniegt, kādas ir prioritātes.

Taču ejam pa ierastām sliedēm: pagājušajā gadā bija šāds finansējums, tagad pieliekam klāt, bet reti notiek izvērtēšana sistēmai, kura īsti nestrādā.

Situācijai nav vieglu risinājumu, tie būs sāpīgi.

Nozarei pašai jāsaprot, ka tā vairs nevar turpināt, un jānonāk līdz kopīgam viedoklim par pārmaiņām. Laiks rādīs, vai tas tālāk virzīsies.

Uzziņai

Mēnešalgas diapazons Liepājas teātrī 2025. gadā (eiro)

• Valde (2) 2375–3687
• Aktieri (24) 1100–1700
• Teātra speciālisti (34,5) 740–1600
• Speciālisti (28,2) 740–1800

Avots: Liepājas teātris

Aktieru atalgojums Latvijas teātros (eiro)

• Valmieras teātris – 1100 līdz 3000
• Daugavpils teātris – 930 līdz 1400
• Nacionālais teātris – 1200 līdz 2300
• Dailes teātris – 740 līdz 2860

Biļešu cenas Latvijas teātros

• Liepājas teātris – 15 līdz 35 eiro, mazajā zālē 20–25 eiro, ģimenes izrādes 10–15 eiro.
• Dailes teātris – 16 līdz 70 eiro.
• Nacionālais teātris – 12 līdz 50 eiro.
• Daugavpils teātris – 7,5 līdz 19,5 eiro.
• Valmieras teātris – 16 līdz 30 eiro.

Avoti: teātru oficiālās vietnes

Fakti

Liepājas teātra pamatdarbības nodrošinājums (t. sk. jaunuzvedumi; eiro)

Pašvaldības dotācijā nav iekļauta cilvēkresursu atbalsta programma Liepājas kursa aktieriem.
2025. gada neto apgrozījums ir provizorisks, jo gada finansiālie rezultāti vēl tiek apkopoti.

Es domāju tā: Cik būtu ar mieru maksāt par teātra biļeti?

Julians, jūrnieks:

– Nevaru pateikt, konkrēti cik. Ja biļete maksās 20 eiro, pirkšu. Maksātu arī dārgāk, kā Rīgas teātros, ja izrāde mani piesaistītu.

Esmu kultūras cilvēks, man nekādā gadījumā nav žēl atdot naudu par biļeti. Eju uz teātri gan šeit, gan ārzemēs, kur biļete maksā pat 300 eiro.

Lidija, bijusi aktrise Baltijas kara flotes teātrī:

– Nezinu, ko atbildēt. Krievu teātra šeit vairs nav, bet latviski slikti saprotu. Uz teātri neeju galvenokārt tāpēc, ka veselība neļauj. Lai brauktu vienu pieturu, gaidu autobusu, jo grūti staigāt.

Nezinu pat, cik biļetes maksā. Saprotiet, es pati visu mūžu teātrī nostrādāju, tāpēc nezinu cenas.

Gunārs, pensionārs:

– Mēs bieži ejam uz teātri, bet sieva parasti pērk biļetes. Es nemaz nezinu, cik tās maksā! Bet cena nav šķērslis apmeklēt teātri. Par simt eiro jau nē, bet kādus 20 var maksāt.

Bērnībā gāju ar mammu, dzīvojām gandrīz blakus – tikai iziet caur sētu. Puikas teica, ka jāspēlējas, bet es atbildēju, ka nav laika, jo eju ar mammu uz teātri.

Luīze, mazā Riharda māmiņa:

– Varētu atvēlēt 20–30 eiro biļetei, tas būtu adekvāti. Pašlaik eju reti, bet gribētu vairāk. Dēlam tagad varētu sākt interesēt leļļu teātris.

Cenas vienmēr varētu būt zemākas, bet tas ir aktieru un mākslinieku ieguldījums, kas veido izmaksas. 

Andra, pensionāre:

– No personas 40 eiro varētu. Ja grib kaut ko redzēt un baudīt, tad jāizvēlas, vai to lielo gaļas šķēli vai kaut ko sirdij un priekam. Sākumā cilvēki arī satraucās par “Lielā dzintara” biļetēm, bet skatos, ka zāle ir pilna.

Cilvēki negrib palikt malā, vēlas iet kaut ko baudīt, un tas ir labi. Katra paša ziņā, par kādu cenu un kur sēdēt.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.