Cītīgākie festivāla apmeklētāji divās dienās steidza pabūt teju visās pasākumu norises vietās, jo beidzot atkal varēja baudīt mākslu klātienē. Tomēr daļa ikgadējo festivāla apmeklētāju secina, ka pandēmijas dēļ tas savu ekskluzivitāti zaudējis. Agrāk redzēt teātri daudzdzīvokļu māju pagalmā bija piedzīvojums, bet tagad – kovida ierobežojumu laikā – to dara visi un visur.

Godo gaidīšana jaunās skaņās

Pustumša un pēc eļļām smaržojoša telpa, arhaisku, ar dermatīnu apvilktu un uz koka paliktņiem pieskrūvētu metāla krēslu rindas, kādas varbūt vēl kaut kur saglabājušās no padomjlaika kinoteātriem vai klubiem, tikpat veci metālapstrādes elementi un vēl šāda tāda fabrikas atribūtika.

Vecas fabrikas vidē Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra fakultātes beidzēji Aksels Aizkalns, Kārlis Dzintars Zahovskis, Meinards Liepiņš, Rūdis Bīviņš un Milēna Miškevica izrādīja savu diplomdarba iestudējumu “Pagaidām Godo” pēc Semjuela Beketa lugas “Gaidot Godo”motīviem.

Gandrīz vienīgā papildu dekorācija – svītrainas apakšbikses. Ja tās netiktu uzkrītoši piekārtas uz neesošās skatuves fona pie apkvēpuša loga, tad diez vai kāds padomātu, ka tikko ienestas. Pirmoreiz “Teātris ir visur” notika bijušajā Kuldīgas Demokrātijas kvartālā, ko daudzi pazīst kā veco pienotavu, vēlāk metālapstrādes cehu.

S. Beketa par absurdu nodēvētajā drāmā divi klaidoņi gaida Godo (iespējams, Pestītāju), ēd vistu kauliņus, strīdas, mēģina pakārties, salabst u.tml., meklējot savu patieso eksistences attaisnojumu. Šāda situācija nav sveša arī modernajam cilvēkam, un to arī izspēlē jaunie aktieri, turklāt iesaistot skatītājus.

Kuldīdznieks, aktieris, režisors un skatuves meistarības pedagogs Jurģis Spulenieks izrādi skatījās otrreiz: “Man izrāde patika, gribēju, lai arī māsa to redz. Ar baudu skatījos, kā jaunie aktieri spēj pārkāpt ietvaram pāri un telpa kļūst mazsvarīga. Interesanti, ka arī skatītāji tiek integrēti spēlē. Izrāde kārtējo reizi apliecina, ka teātris ir vajadzīgs. Diplomdarba vadītāja un režisore Indra Roga iedevusi brīnišķīgas kvalitātes aktieru demonstrējumu, balstītu uz treniņiem un tīru spēlējumu. Teātrī tas jau sāk kļūt par retumu.”

Sportisti kā uz skatuves

“Bija tik forši!” skaļiem izsaucieniem pēc pusotras stundas ilga treniņa no halles ārā traucās meitenes un zēni – Kuldīgas novada Sporta skolas audzēkņi.

Kuldīdznieka, pludmales volejbolista Jāņa Šmēdiņa komandas biedrs Aleksandrs Samoilovs jeb Karalis Lauva festivālā aizvadīja volejbola spēles meistarklasi “Partnerība laukumā”, kas bija dāvinājums jaunajiem volejbolistiem. Vairums bija izbrīnīti: vai tiešām teātris ir arī sportā?

“Sportā svarīgs ir komandas spēks, tāpēc partnerības iemaņu attīstīšana ir būtiska, lai sasniegtu rezultātu,” pārliecināts ir slavenais volejbolists.

Bet volejbola trenere Rudīte Kronlaka no Skrundas saka: “Savām meitenēm prasu: “Ko es jums treniņos mācu? To pašu, ko rāda un skaidro Aleksandrs.”

Reizēm ir svarīgi, ka tehniskās lietas atgādina, ierāda kāds no malas. Ik pa laikam ar kolēģi Aināru Zankovski maināmies un vadām viens otra treniņu grupas. Tas strādā. Redzam rezultātu! Un ir ļoti labi, ka notiek šādas meistarklases, bērni ieklausās.”

Ikviens grib būt sadzirdēts

“Ja reiz teātris ir visur, tad kāpēc tas nevarētu būt sporta hallē?” arī aktrise un pedagoģe Zane Daudziņa uzrunāja meistarklases “Runā ar iedvesmu” dalībniekus. Tieši sporta zālē, plašā un akustiskā telpā, var labi trenēt balsi un dikciju, novērtēt tās stiprumu, kontrolēt elpošanu, izpildot dažādus vingrinājumus, kuros runas procesi savienoti ar aktīvu un atbrīvotu ķermeņa valodu.

Pedagoģe norādīja, ka runas prasme vajadzīga ne tikai skatuves māksliniekiem. Balss, dikcijas un rezonatoru programmu viņa veido jau vairāk nekā 20 gadus. Mācīties nākot jauno pāru salaulātāji un bēru izvadītāji, dažādu ceremoniju organizatori, mediķi, skolotāji un citu profesiju pārstāvji. Ikviens vēlas, lai tiktu sadzirdēts.

Kuldīdzniece Daina kādreiz strādājusi pastā, tagad devusies pelnītā atpūtā. Uz runas meistarklasi atnākusi, jo viņai patīk aktrise. Izmantojusi iespēju tikties ar mākslinieci un iemācīties labāk runāt. Daina arī labprāt piedalās dažādās psiholoģiska rakstura aktivitātēs.

Savukārt uzņēmēju Elvi uz runas meistarklasi atnākt pierunājusi draudzene Evelīna, kas “Kurzemes radio”vada rīta raidījumu. Abiem nodarbībā apgūtais lieti noderēšot, turklāt meistarklase devusi iedvesmu arī ikdienas treniņiem.

Pēc izrādes slauka asaras

Vējainā svētdienas pēcpusdienā kafejnīcas “Circus” pagalmā kuldīdzniekiem bija iespēja redzēt arī Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra izrādi “Čaks. Rīga. Sieviete”, kas bija veltīta Aleksandra Čaka 120 gadu jubilejai.

Galveno lomu izrādē atveidoja Vitālijs Jakovļevs, viņa saspēles partnere Veronika Plotņikova uz skatuves attēloja Čaka dzīves gaitas sievietes, stāstīja emocionālu dzejnieka biogrāfiju, saraudinot ne vienu vien skatītāju.

Tas bija stāsts par dzejnieka neapstrīdamo mīlestību pret dzeju un savu dzimteni. Stāsts par neizdošanos, nesaprašanu un daudzpusīgu izaugšanu.

Pēc izrādes studente Krista bija to skatītāju pulkā, kuras acīs riesās asaras. “Iepriekš neko daudz par Čaku nezināju, kā vien to, ka bijis viens no izcilākajiem latviešu dzejniekiem un miris no slimības. Taču šis skaistais stāsts lika smieties, raudāt, brīžiem arī šokēties. Ja man galvā šobrīd būtu cepure, es to noņemtu. Paldies par tik izjustu priekšnesumu. Stāvēju kājās un kliedzu bravo.”

Brīnumi notiek!

Tikmēr brīnumus skatītājiem stundu garā izrādē demonstrēja iluzionisti Dace un Enriko Pecolli. Mākslinieki ir pārliecināti, ka vislielākais brīnumdaris ir katrs pats. Abi ir radījuši ne vienu vien iluzionisma izrādi, bet šoreiz vienkāršāku burvju triku veidošanā viņi iesaistīja arī skatītājus. “Kā viņi to dara?” – skaļi vecākiem jautāja mazākie apmeklētāji.

Markam Šabānam vissaistošākais šķita triks ar daudziem taureņiem, bet Martai Elizabetei un Patrikam Bernardam Vētrājiem prieku sagādāja numurs ar krāsainajiem lietussargiem. “Bērniem ir prieks,” apstiprina mammas Inga Šabāne un Baiba Vētrāja. Bijušas pat pārsteigtas par demokrātiskajām biļešu cenām tik lieliskai izrādei.

Festivāls intīmi atver dvēseli

Vēl viena festivāla tradīcija ir piedāvājums apmeklētājiem ziedot līdzekļus kādam īpašam mērķim. Šogad aktrises Rēzijas Kalniņas un ģitārista, mūziķa Kaspara Zemīša mūzikas un dzejas programmā “Brīdis pēc vakariņām” Sv. Annas baznīcā tika vākti ziedojumi baznīcai jumta remontam.

Pianists un komponists Vestards Šimkus Kuldīgā ir biežs viesis, tas esot ģimenes iecienītākais tūrisma galamērķis. Taču koncertēja šeit viņš pirmoreiz un ar programmu “Ferencam Listam – 210” Mākslas namā noslēdza teātra festivālu. Lists bijusi autoritāte Vestardam jau kopš pusaudža gadiem. Viņa portrets kā rokzvaigznes fotoplakāts bijis pie sienas un iedvesmojis.

Koncertu ar saviļņojumu klausījās arī festivāla “Teātris ir visur”radošās komandas pārstāve Sarmīte Eiduka. Viņa atzina, ka koncerts bijis labs noslēgums. Un, viņasprāt, tieši kovidlaika un noteikumu diktētās mazās formas bija ļoti veiksmīgas.

“Pasākumu nebija tik daudz un plašā publikā, toties tie bija kvalitatīvi. No koncerta Sv. Annas baznīcā cilvēki gāja saviļņojuma asarām acīs.

Tas nozīmē, ka dvēselīti izdevies uzrunāt. Tāpat arī šajā koncertā varēja vērot skatītāju aizrautību, kaut bija brīži, kad izskatījās – pianista spēlē klavieru stīgas neizturēs (Lists pats esot vairākus instrumentus salauzis – aut.). Esam novērojuši, ka daudzi festivālu apmeklē gadu no gada, ir uzticīgi. Esam priecīgi arvien kaut ko jaunu sniegt šai auditorijai. Īpaši laikā, kad kultūrai tik maz iespēju parādīt tautai teātra mākslu un mūziku klātienē,” viņa sacīja.