Kad pēc Lauras Grozas-Ķiberes iestudētās izrādes “Ziloņcilvēks” aizveras priekškars, nodziest gaisma un turpina skanēt Kārļa Auzāna mūzika, nav viegli sākt aplaudēt. Vizuāli spilgtā un saturiski ietilpīgā izrāde aizrauj, satricina un sēj milzum daudz pārdomu. “Dažreiz es esmu Ziloņcilvēks, un dažreiz es esmu cirka apmeklētājs,” pēc tās varētu atzīt droši vien katrs no mums. Taču iespaidi par izrādi ir dažādi. Jautājām tos gan profesionāļiem, gan vienkāršiem skatītājiem.

Dita Jonīte, teātra kritiķe: Jaunā Lauras Grozas-Ķiberes izrāde “Ziloņcilvēks” ir vizuāli ļoti spilgts, stilistiski pārdomāts un konsekventi realizēts uzvedums. Uz mani ļoti spēcīgu iespaidu atstāja šis bezgalīgi daudzo nokrāsu pelēkais un brūnais Mārtiņa Vilkārša (scenogrāfija), Ilzes Vītoliņas (kostīmi) un Mārtiņa Feldmaņa (gaismas) kopdarbā, veidojot baisu pretrunu starp to, cik estētiski uzrunājoša ir šī dūmakainuma un putekļu piepildītā kastīšu un podestu pasaule, un Bernarda Pomeransa stāstu, kas vēsta par neglīto cilvēkā un mūsu savstarpējās attiecībās.

Vēsma Lēvalde, teātra zinātniece: Lauras Grozas-Ķiberes izrādes “Ziloņcilvēks” atslēga ir ārkārtīgi spēcīgais kolektīvs. Izrāde vienlaikus uzrunā gan verbāli, gan vizuāli, gan emocionāli. Un ļoti fiziskais izteiksmes veids nekādi nav devalvējis tekstu vai psiholoģisko slāni. Scenogrāfija ir ļoti precīzs anatomiskā teātra attēlojums, kas absolūti atbilst attēlotajam laikam un priekšstatiem, un vienlaikus tā ir simboliski ļoti ietilpīga. Tā vēsta par mūsu vēlmi visu salikt pa plauktiņiem, par to, cik grūti ir atteikties no priekšstatiem, no domāšanas kastītēm un arī apspēlē frāzi par iznākšanu no skapja. Scenogrāfija un kostīmi, kas ir daļēji autentiski, daļēji stilizēti, ļauj atsvešināties no lugas laika un sajust problēmas aktualitāti arī šodien. Un kopējā vēstījumā ārkārtīgi labi iekļaujas mūzika, tā dod emocionālo fonu.

Dita Rietuma, kinokritiķe: Man patīk Lauras Grozas-Ķiberes daiļrade, es iespēju robežās sekoju tai līdzi. Režisorei Liepājas teātrī ir bijušas ļoti spēcīgas izrādes. Domāju, ka pēc pirmās “Ziloņcilvēka” izrādes vēl nav īsti godīgi teikt, kas un kā, jo tā ir pirmā saskare ar publiku. Protams, izrādei ir fascinējošs vizuālais tēls, brīnišķīgi Ilzes Vītoliņas kostīmi. Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis kā vienmēr ir perfekts. Centrālie aktierdarbi ir lieliski.

Aija Bogdanova, strādā “Jāņa Rozes grāmatnīcā”: Izrāde “Ziloņcilvēks” mani šoreiz neuzrunāja. Tā man likās stipri par garu, otro cēlienu noteikti vajadzēja īsināt. Ja pats sākums likās dinamisks, tad otrais cēliens nē. Man gribas, lai izrādē notiek virzība, kustība, bet otrais cēliens bija pilnīgi monotons. Otrajā cēlienā jau sāku dīdīties un knosīties, jutu, ka notiekošais mani nepaņem.

Renārs Kaupers, mūziķis: “Ziloņcilvēks” man likās ļoti svarīga izrāde. Vēl caur to prizmu, ka tas ir īsts stāsts, kurā mēs visi, kas sēžam zālē, varam ieraudzīt sevi uz skatuves un savu attieksmi pret cilvēkiem, kas varbūt ārēji nav tādi, kādus esam pieraduši redzēt un ar kādiem mums varbūt patīk kontaktēties. Ļoti dziļš un aizkustinošs stāsts. Cik smalka, inteliģenta un skaista dvēsele var dzīvot ārēji tik neglītā tēlā! Savā ziņā arī ļoti pamācoša izrāde.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 3.marta numurā.

#kvards-20160303-09#