Uzskatot, ka K. Valdemārs ir bezgalīgas iedvesmas avots, spēkpilns, veldzējošs un šodienas Latvijai vitāli vajadzīgs, Talsu novads aicina “Vairot Valdemāru!”.

Pāri visam – latvietis

K. Valdemārs dzimis un audzis Ārlavas pagastā, mācījies Valdemārpilī (toreizējā Sasmakā). Viņa ieceres un darbi bija lieli, tādi tie plānoti arī šogad, lai atzīmētu dižgara divsimtgadi.

Viens no galvenajiem pasākumiem būs kedaiņu pārgājiens Roja–Ārlava–Valdemārpils, ko 27. septembrī organizē Valdemārpils tūrisma informācijas centrs sadarbībā ar Ziedoņa muzeju, fondu “Valdemārs” un Rojas tūrisma informācijas centru.

Plānota animācijas filma, Valdemāram veltīta mājaslapa, teātra izrāde, zinātniskā konference.

Bet Talsu novads svin jau šobrīd un K. Valdemāru iepazīst dažādās šķautnēs. Viņš bija pirmais, kurš uzdrošinājās sevi dēvēt par latvieti – pie studentu istabiņas durvīm Tērbatas universitātē līdzās uzvārdam rakstīja “Latvietis”.

Tāpēc februārī Kaltenes bibliotēka uz sarunu aicināja latviešu kultūras socioloģi, augstskolas pasniedzēju un politiķi Dagmāru Beitneri-Le Gallu, lai saprastu, kāds ir latvieša kods, kas liek dzīvē tiekties pēc savu sapņu piepildīšanas. Viņa atzina, ka

Valdemārs patiesi bija latvietības modinātājs.

“Kas viņam bija prātā un sirdī? Valdemārs, tāpat kā vairāki viņa laikabiedri, bija precējies ar baltvācieti, viņš pats lieliski rakstīja vācu valodā, un iekļauties lielākā tautā, kultūrā taču ir vieglāk. Bet kas tā bija par enerģiju, kas viņu virzīja – kas lika cīnīties par gara gaismu kašķīgai tautiņai?”

Nevar dzīvot citādāk

Mēs nereti asociējamies ar zemnieku, dziedātāju tautu, taču socioloģe skaidro, ka 19. gadsimts bija moderno nāciju veidošanās laikmets.

Plauka un zēla brīvais tirgus, cēla rūpnīcas, parādījās iespējas ātrāk pārvietoties, vairāk cilvēku vajadzēja pilsētās, un tas viss mainīja cilvēku savstarpējās attiecības.

Amerikāņu sociologs Deivids Rismans piedāvā teoriju par sociālajiem raksturiem.

“Nedari tā – būs kauns no cilvēkiem,”

tā kādreiz bērnībā mācīja mammas, un tas arī raksturo pirmo – tradicionālo – raksturu.

Šie cilvēki ne ar ko neizceļas, respektē kārtību un rakstītos un nerakstītos likumus, taču, kā saka, D. Beitnere-Le Galla: “Patiesībā šie cilvēki ir kā zemes sāls – ja nebūtu pirmā sociālā rakstura, nebūtu izveidojusies neviena sabiedrība un kultūra. Viņi sastopami arī mūsdienās – tie ir cilvēki, kas veido Latvijas ainavu, kopj skaisto viensētu ar augļu dārzu un ziediem.”

Otrs sociālais raksturs veidoja 19. gadsimta lielo izrāvienu. Viņos ielikts kaut kas, ko nevar formulēt. Radās īpaša rakstura cilvēki, kas maina sabiedrību, kurās dzīvo. Viņi ir nodarbināti ar savu pašattīstību, viņiem ir drosme, viņiem nav šķēršļu.

Tāds nenoliedzami ir arī Krišjānis Valdemārs. Šāda rakstura cilvēkiem ir attīstības potenciāls, viņi grib ko dzīvē sasniegt – un viņi to arī izdara.

“Turklāt pēc tam nevis dodas uz Bahamu salām, lai par to uzraksta “Privātā Dzīve”, bet saprot, ka sasnieguši virsotnes karjerā un privātajā dzīvē, un prāto, ko es varu darīt kopējam labumam?” skaidro socioloģe.

“Viņi nevar dzīvot citādāk. Un šādu cilvēku nav daudz, kuri spējīgi domāt par kopējo labumu.”

Trešie ir kosmopolīti. Būtībā tas ir mūsdienu cilvēks, kurš skatās – kā es varu sevi labāk attīstīt, kur es varu labāk nopelnīt, uz kuru valsti doties.

Būt sīkstiem un nepazust

K. Valdemārs bija ļoti laipns, atsaucīgs, visur, kur viņš parādījās, ap viņu bija dzīvība. Uzsvēris, ka latvietim ir tikumisks pienākums kopt mūsu valodu un literatūru. Valoda ir dzīva, kamēr dzīvs tās nesējs.

“Es priecājos lasīt, ka ik gadu Latvijā atgriežas ap 10 000 tautiešu. Tas nav daudz, bet process ir sācies. Priecājos, ka cilvēki saprot, ka dzīve ir kas vairāk par ekonomisko labklājību. Visur citur ir skaisti, valdzinoši, bet Latvijā es jūtu, ka mana dzīve notiek pa īstam.

Mani var apvainot, sakot, ka varbūt esmu ne visai veiksmīga pētniece, sieviete vai pietiekami laba sieva, bet, ja mani aizvaino kā latvieti, tad manas spuras ir gaisā!

Laikam tā sajūta, ka aiz manis ir kaut kas lielāks, mana nācija, es to uztveru sāpīgāk nekā kaut kādu kritiku par mani.”

Dagmāra Beitnere-Le Galla uzskata, ka trešo reizi brīvību mēs diez vai atgūtu, tāpēc latviešiem ir Dieva dots uzdevums turpināt būt apbrīnojami sīkstiem un nepazust. Būt, kas esam, – stāvēt cieši kā akmeņiem Kaltenes pludmalē.

Publikācijas sagatavošanu atbalstījuši: