Esam pateicīgi, ka Ilzi pilsētas centrā savaldzināja noplucis nams un viņa no nekā radīja neparastu kultūrvietu — Kapelleru namu.

– Esi sveicināta Saldū!

– Šķiet, pagājis tikai mirklis, kopš aizbraucu. Izskatās, ka nekas nav mainījies, un tomēr – nekas nav pa vecam. Rodas sajūta, ka Austrālijā esmu izdzīvojusi sešas septiņas dzīves.

Lielākās izmaiņas manā dzīvē – esmu kļuvusi par Austrālijas pilsoni. Aiz muguras ilgāks posms, kad nevarēju nodoties mākslai, jo Austrālija ir saulaina, bet dzīve tur dažkārt tāda it nemaz nav.

Pateicoties manam dzīvesbiedram Entonijam, pagājušajā gadā mūsu mājā izveidoju studiju. Tajā zīmēju, cik vēlos! Ir dienas, kad vienā lidojumā radu vairākus darbus.

– Tava ciemošanās izstāde “Sapņotāja” iekārtota Kapelleru namā. Vai ar to aizvien izjūti ciešu saikni?

– Tajā aizvadīti piepildīti un neparasti gadi, tagad ir cits dzīves posms. Ļoti priecājos, ka pašvaldība renovē ēkas fasādi. Tā ir lieliska dāvana namam 165. jubilejas gadā. Atceros, ka man ne viens vien ierosināja māju nokrāsot, taču nepietika spēka.

– Kur to iztērēji?

– Jāatkāpjas līdz 2006. vai 2007. gadam… Mana vecākā meita Marija bija bēbis, es atnācu uz Kapelleru namu (tolaik tajā atradās pilsētas bibliotēka), laikam kaut ko vajadzēja lasītavā. Kamēr bibliotekāre meklēja prasīto, pētīju padrūmo telpu un vēroju skatu pa logu.

Bija nemīlīga ziemas diena, taču manī kaut kas “saslēdzās” – te varētu izveidot superīgu kultūrvietu!

Pēc gada vai diviem bibliotēka pārcēlās uz jaunām telpām. Vecā māja palika tukša, klīda baumas, ka nojauks. To negribēju pieļaut, tāpēc Saldus novada pašvaldībai piedāvāju ēku apsaimniekot. Lielas ticības manai idejai nebija, taču pašvaldība ļāva rīkoties, jo tai nebija, ko zaudēt. Kapelleru namā ieguldīju visu savu entuziasmu. Šodien tik lielai vīzijai man nepietiktu spēka.

Sapņoju par izstādēm, mākslinieku rezidenci, kultūras informācijas punktu, savu darbnīcu… Kapelleru namā iekārtoju nelielu salonu “Pūču māja”, taču gandrīz visas domas bija pie kultūras dzīves, nevis tirdzniecības. Priecājos, ka pašvaldība tagad rūpējas par māju.

Ar ģimenes un draugu palīdzību izrāvām veco grīdas linoleju, nojaucām visas liekās starpsienas, izremontējām koridoru. Sākām izzināt būves vēsturi un tajā atradām kultūrvietas nosaukumu. (Kapelleru ģimene Saldū ieceļoja no Austrijas. 1857. gadā uzcēla dzīvojamo māju, kurā iekārtoja aptieku. Latviju pameta 1939. gadā reizē ar citiem vācbaltiešiem – I.V.)

Tā kā nevalstiskajām organizācijām ir vairāk iespēju piesaistīt finansējumu un pašvaldība tām drīkst piešķirt lielu atlaidi īrei, tad oficiāli Kapelleru namā darbojās manu kolēģu un domubiedru nodibināta mākslu attīstības biedrība “Ilizanna”.

Saldū biju vietējā, taču, atgriežoties pēc augstskolas beigšanas, nevienu nepazinu. Rosoties Kapelleru namā, atradu daudzus domubiedrus, un dabiski veidojās radoša komūna. 2011. gadā par gleznošanu un sociālās dzīves veicināšanu no Saldus novada pašvaldības saņēmu Jaņa Rozentāla prēmiju.

Toreiz darbā un sabiedriskajā dzīvē visa bija par daudz, šķita, ka izdegu. Pārceļoties uz Austrāliju, biju šokā, jo pēkšņi man nekā nebija. Latvijā biju ideju pilns cilvēks, kurš varēja visu izdarīt un noorganizēt, bet tur nevarēju atrast darbu! Pamazām pieņēmu domu, ka vispirms jāiedzīvojas.

– Vai iesākums bija grūtāks par Kapelleru nama atdzīvināšanu?

– Abi gadījumi nav salīdzināmi, jo Austrālijā pirmo reizi nonācu punktā, kad dzīvē pilnīgi viss jāsāk no nulles. Tur cilvēki uztver pasauli citādāk, tāpēc ar savu domu gājienu Austrālijā nebūtu izdzīvojusi.

– Ko savā apziņā izmanīji?

– Bija jāatgūst spēja dzīvot viegli un vienkārši, jāatsakās no sevis šaustīšanas par visu, ko nepaspēju vai kas nav sanācis. Un ar prieku jāpieņem brīvība darīt to, ko vēlos, un netērēt spēkus tam, ko nevēlos.

Austrāļi man māca nebaidīties par kļūdām. Piemēram, Entonijam bija 40 gadu, kad viņš izdomāja iemācīties spēlēt vijoli, un viņam sanāk, lai gan notis joprojām nezina.

Pirmā dzīvesvieta bija Sanšainkoustā, Kvīnslendas štatā. Skaista kā paradīze, taču tur tā arī neatradu savu vietu. Lai izdzīvotu, aizmirsu par savu Latvijas Mākslas akadēmijas diplomu un izvēlējos dzīvot pavisam vienkārši.

– Vai pieļāvi, ka tā būs visu laiku?

– Zināju, ka jāiztur tikai tik ilgi, kamēr viss nostāsies savās vietās. Pieņēmu piedāvājumu uz diviem mēnešiem padzīvot pie draudzenes Kingleikā pie Melnburnas.

Entonijam ir daudz draugu, kas ir mākslinieki, tāpēc ap mani izveidojās vide, kurā jutos kā mājās un atguvu spēju radīt mākslu. Beidzot jutos saprasta un pieņemta.

Studijā man ir molberts un liels darba galds. Nesen pievērsos grafikas augstspiedes tehnikai linogriezumam. Man ļoti patika mācīties modes dizaina skolā, tāpēc gribētos atgriezties pie šūšanas. Apzināti lietoju vispārīgu apzīmējumu “māksliniece”, jo negribu sevi ierobežot vienā vai dažos žanros. Reizēm precizēju, ka esmu portretu māksliniece – lai kādā tehnikā strādātu, vienmēr sanāk portrets.

Pārceļoties uz Austrāliju, pieļāvu, ka mana gleznošanas maniere mainīsies. Iedomājos, ka aizraušos ar krāsām, jo zeme tik saulaina, krāsaina un spilgta. Bet pirmo reizi pievērsos melnbaltiem darbiem. 2014. gadā sarīkoju izstādi.

– Kā austrāļi uz to reaģēja?

– Austrālija ir multikulturāla, bet ne kultūras valsts, tāpēc Sanšainkoustā melnbaltas gleznas izskatījās kā no citas pasaules. Melnburna ir eiropeiska, tāpēc mākslas tajā daudz vairāk, galerijas – foršākas. Tur pievērsos zīmēšanai ar tušu. Dažus zīmējumus publicēju sociālajās vietnēs un pamanīju, ka patīk.

Zīmējumi piemēroti tetovēšanai, tāpēc intereses pēc pieņēmu piedāvājumu pamēģināt tetovēt. Jutos kā medmāsiņa, nevis māksliniece, jo process ir tik medicīnisks – dezinficēšana, asinis, apsēji…

Pacietības un kārtīguma ziņā es varētu tetovēt. Protu zīmēt baltā kleitā un nenosmērēties ar tušu vai krāsām. Tādu darba stilu, iespējams, mācījos no Jaņa Rozentāla, Iļjas Repina un citiem man mīļiem mākslas klasiķiem. Viņi gleznojuši baltā kreklā, lai ar to salīdzinātu baltās nokrāsas gleznā, un melnā uzvalkā, lai neatstarotos krāsas.

– Tev ir augstas prasības pret savu darbu kopijām. Kāpēc?

– Zīmējumu oriģinālus nevienam nepārdotu, tāpēc darbus reproducēju. Drukas un papīra kvalitātei jābūt izcilai, pretējā gadījumā darbi neatšķirtos no mājas printerī apdrukātām lapām. Katru kopiju parakstu un apzīmogoju ar reljefu zīmogu. Printiem ilgi meklēju papīru “muzeja kvalitātē” – tādu, kas neļauj tintei izplūst un izbalot; papīrs nosaka drukas noturību pret apkārtējiem apstākļiem.

Printi ir līdz desmit reizēm lētāki par oriģināldarbiem, tāpēc tie ir diezgan populāri. Izdrukas pārdodu mākslinieku tirdziņos un tiešsaistes veikalā. Tirdziņos nācās iziet no savas komforta zonas, taču tieši tajos ieraugu pirmo patieso reakciju uz saviem darbiem.

Vienatnē pat prātā neienāktu, ka cilvēkus visvairāk pievilina portrets ar mušām! Fantāziju tēlos mazas meitenes saskata fejas. Man nepatīk skaidrot, ko esmu attēlojusi, – visu sakāmo jau esmu uzlikusi uz papīra.