Apdāvināts un apņēmīgs 

Vilis Plūdons (arī Plūdonis), īstajā vārdā Vilis Lejnieks, dzimis 1874. gada 9. martā Bauskas apriņķa “Lejeniekos”, bet 1891. gadā ieradās Kuldīgā, lai mācītos Baltijas skolotāju seminārā.

Pēc laikabiedru liecībām, iestājpārbaudījumos Plūdons bijis pats labākais, tomēr stipendija viņam konfesijas dēļ nav piešķirta.

Par laimi, to izdevies dabūt otrajā mācību gadā, citādi izglītošanās būtu jāpārtrauc.

Atrašanās tālumā izsauca nākamajā skolotājā nebeidzamas ilgas pēc dzimtajām mājām. Vaļas brīžos viņš bieži aizdomājās, ko tobrīd dara “Lejeniekos”.

Šīs nepārvaramās ilgas pēc mājām un seminārista dzīve spilgti aprakstīta Reiņa Ādmīdiņa grāmatā “Lejenieku zāle”, “Lejenieku sniegs”: “(..) Semināra ēkas bēniņos bija novietotas audzēkņu mantas – lādes, maisi. Te V. Plūdons bija noslēpis grāmatas gan latviešu, gan krievu, gan vācu valodā. Bairons, Šekspīrs, Gēte, Šillers, Heine, Ibsens, Hauptmanis, Zūdermanis, Bjernsons, Brandess, Turgeņevs…

Bija jāizdomā visādas viltības, lai varētu lasīt.

Naktīs, kad visi gulēja, Plūdons sēdēja pie galda un lasīja, visu laiku uzmanīdamies, lai kāds nepārsteigtu. Direktors mēdza staigāt pa koridoriem un nemanīts ienākt guļamistabā, klasē.”

Kā piedzimst dzejnieks?

Naktīs, neviena netraucēts, aiz Baltijas skolotāju semināra aukstajiem mūriem savā istabiņā topošais skolotājs sacerēja ne vienu vien dzejoļa rindu.

Vēstulē brālim viņš atzīstas: “Es esmu dzejnieks, jo viss, kas dzejisks, ir manim mīļš.”

Vairākus no tiem viņš nosūtīja Teodoram Zeifertam “Mājas Viesa” redakcijā, kur tie tika nodrukāti ar pseidonīmu Plūdons. Tāpēc varam teikt, ka Viļa Lejnieka dzimtā vieta ir “Lejenieki”, bet Plūdons ir dzimis Kuldīgā.

Ventas rumbas šalkoņa, atmiņas par dzimtajām mājām, dabas krāšņums un ziedošie ceriņi – viss apkārt mudinājis jauno skolotāju ar lielu entuziasmu rakstīt dzeju.

Vijolīšu grava bija īpaši piemērota vieta, kur aizbēgt no pārējo skatieniem un pievērsties savai aizrautībai. 

1894. gadā V. Plūdons pabeidza savu pirmo dzejoļu krājumu “Pirmie akordi”. To viņš nosūtīja T. Zeifertam, kurš sameklēja izdevēju.

1895. gadā, kad seminārā notika beigšanas eksāmeni, V. Plūdons saņēma “Pirmo akordu” eksemplārus ar autora ģīmetni. Tie tika atsūtīti uz svešu adresi.

Iespējams, ka tā bija Zeltmata (Ernesta Kārkliņa) adrese, kurš tajā laikā bija pilsētas valdes ierēdnis, īrēja dzīvokli Kuldīgā un bija V. Plūdoņa labs draugs un biežs sarunu biedrs.

Sava pirmā dzejas krājuma eksemplārus jaunais autors dāvināja draugiem un labvēļiem.

Par sava audzēkņa panākumiem ļoti priecājās arī semināra skolotājs Eistaķijs Līcītis, taču viņam bija jāpaziņo vēsts, ka semināra pedagoģiskā padome nolēmusi jaunā skolotāja apliecībā pazemināt atzīmi uzvedībā par latvietības sludināšanu.

Vēlāk, atceroties seminārā pavadītos gadus, Plūdons bijušajiem audzēkņiem un skolotājiem veltījis vairākus dzejoļus.

Vai Plūdons, saņemot diplomu Baltijas skolotāju seminārā, vēl kādreiz atgriezās Kuldīgā, nav īsti zināms. Tikmēr viņa vārds pilsētā dzīvs joprojām.

Skola ar Plūdoņa vārdu

Baltijas skolotāju semināra ēku 1931. gadā nodeva Kuldīgas Valsts ģimnāzijas rīcībā. Lai saglabātu dzejnieka V. Plūdoņa piemiņu, 1940. gadā to pārdēvēja par Viļa Plūdoņa Valsts ģimnāziju.

Taču jaunajam skolas nosaukumam nebija lemts ilgi palikt, jo sākās padomju okupācija. Tikai 1988. gadā Kuldīgā atkal sprieda par V. Plūdoņa vārda atgūšanu skolai, un 1989. gada augustā Kuldīgas 1. vidusskolu pārdēvēja par Viļa Plūdoņa Kuldīgas 1. vidusskolu.

1997. gadā Kuldīgas pilsētas dome pārdēvēja skolu par V. Plūdoņa Kuldīgas ģimnāziju. Bet 2018. gadā, apvienojot Kuldīgas alternatīvo sākumskolu, ģimnāziju un Kuldīgas pamatskolu, tika izveidota V. Plūdoņa Kuldīgas vidusskola.

Tā ir vienīgā skola Latvijā, kas nes Plūdoņa vārdu. 

Dzejnieka apaļās jubilejas gadā V. Plūdoņa Kuldīgas vidusskolā plānots plašs pasākumu klāsts. 1.–3. klašu skolēniem notikušas bibliotekārās stundas “To vajag zināt, to vajag just”, kurās bērni varēja uzzināt faktus par V. Plūdoni un pildīt izglītojošus, radošus uzdevumus.

5. un 7. klašu skolēni teātra mākslas stundās kopā ar latviešu valodas skolotājām bija sagatavojuši muzikālus un teatrālus priekšnesumus skolasbiedriem izrādītajam koncertuzvedumam “Plūdons uz skatuves”, izmantojottādus darbus kā “Zaķīšu pirtiņa”, “Eža kažociņš”, “Atraitnes dēls” un citus.

Radoši bija pastrādājuši arī pedagogi. Lai skolēniem radītu lielāku izpratni par to, kāpēc skolas nosaukumā Plūdoņa vārds, pedagogi bija sagatavojuši izlaušanās spēli “Gudrais no mirkļiem mūžību kaļ”, kurā 4.–12. klašu skolēniem vajadzēja izmantot zināšanas par dzejnieka dzīvi un daiļradi.

Tāpat ikviens tika aicināts piedalīties konkursā “Uz augšu, uz augšu tik ies manim ceļš”.

Novadnieku neaizmirst

Baltijas skolotāju semināra ēkā, kurā vairāk nekā pirms 130 gadiem mācījies V. Plūdons, šobrīd darbojas Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikums.

Lai godinātu semināra absolventa, dzejnieka V. Plūdoņa devumu, skola izsludinājusi literāro darbu un pārspriedumu konkursu jauniešiem.

Šobrīd notiek iesniegto darbu vērtēšana. Konkursa komisija noteiks un 17. maijā paziņos divus uzvarētājus – vienu literāro darbu, otru – pārspriedumu nominācijā.

Uzvarētājiem tiks piešķirta galvenā balva – “Ezīša kauss”.

Savukārt Kuldīgas Galvenā bibliotēka sagatavojusi virtuālo izstādi “Dabas liriķis Vilis Plūdons”, vairāk akcentējot dzejnieka laiku Kuldīgā un Baltijas skolotāju seminārā.

Pēc izstādes apskatīšanas bibliotēkas apmeklētāji aicināti piedalīties konkursā, kurā teksts jāpapildina ar trūkstošajiem vārdiem.

Tāpat bibliotēkā bija iespējams aplūkot novadpētniecības materiālu apskatu “Vilim Plūdonim – 150”.       

Uzziņai

Krājumā “Pirmie akordi” ir Viļa Pūdoņa dzejoļi, kas veltīti arī Baltijas skolotāju semināra biedriem un mācību laikam Kuldīgā:

Pie jums es biedri
Šodien aizlaižos
Un jūsu vidū
Mīļi kavējos.
Nāk zelta jaunība
Un atkal skūpsta mani
Un ausīs liegi skan
Kā tāli, jauki zvani.
Es redzu Kuldīgu
Un Ventas rumbu balto
Un zaļās dzirnavas
Un Bursu veco, salto.
Pa dārzu ēnaino
Tur sapņu taks man vijās,
Kur vientuļš aizmirsos
Es saldās fantāzijās.