Godāt savas tradīcijas

Sarunā ar diriģentu un pedagogu, Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku virsdiriģentu Gintu Ceplenieku nonākam pie secinājuma, ka klasiskā mūzika tiek dēvēta par “vieglo” repertuāru, bet jaunā mūzika – par sarežģīto.

“Protams, ir lietas, kas pirmajā brīdī šķiet nepieņemamas, šķietami grūtas un svešas. Bet jebkurai kormūzikai kvalitātes mērījums vienmēr ir laiks, kas visu saliek pa plauktiņiem.

Ja šajā brīdī šķiet, ka konkrētais mūzikas darbs nav īsti skanīgs, tad pēc laika šī mūzika uzplaukst pavisam citā spēkā un jaudā.

Vai tieši otrādi – kāda sena mūzika vai komponists pēkšņi ieskanas, jo kļūst par laikam pieņemamu un saprotamu mūziku. Autors ir kaut ko rakstījis, taču savā laikā viņš nav kļuvis populārs, un tādu piemēru ir daudz.

Ja mēs virzāmies uz to, ka jauni komponisti veido ko jaunu, tad tā ir ļoti apsveicama lieta, jo tikai tā mēs varēsim veidot jaunus savienojumus un turpinājumu tradīcijām,” stāsta G. Ceplenieks.

Un viena no spēcīgākajām latviešu tautas tradīcijām ir dziesmu un deju svētki.

“Dziesmu svētki ir viena no lielākajām motivācijām jauniešiem atnākt uz mēģinājumiem, sagatavot tērpus, repertuāru un piedzīvot kopības sajūtu.

Šogad tā ir milzīga motivācija – lēkt iekšā korī, meklēt skolotāju, draugus, paziņas, kuri dzied, lai var vismaz vienu reizi mūžā tikt uz svētkiem. Dziesmu svētku gads ir mazākā daļa – liels darbs tiek ieguldīts arī pirms tam. Tāpat tradīciju ir jāturpina kopt arī pēc svētkiem,” teic diriģents.

Vispirms jādzied bērnam šūpuļdziesma

Atgriežoties pie klasiskās un jaunās mūzikas tēmas, vaicāju, kuru virzienu labprātāk izvēlas koristi.

“Es domāju, ka, ja mēs katrā bērnā ieliksim spēcīgu pamatu, tad viņi dziedās vēl augstākās virsotnēs, vēl sarežģītākas jaunās kora dziesmas vai saucamās vieglās klasiskās dziesmas.

Dziedāt bērnam šūpuļdziesmu jau ir ļoti daudz,”

atzīst G. Ceplenieks.

“Ne velti Latvija ir dibināta 1918. gadā, bet dziesmu svētku tradīcija ir sākusies 45 gadus, pirms veidoja Latviju, un arī pirms šiem svētkiem jau ir bijusi kora kustība. Tajā ir milzīgs spēks un potenciāls.”

Diriģents bilst, ka jaunieši ir aktīvākā pasaules daļa, taču tai pašā laikā viņi pietiekami daudz neņem dalību dziesmu svētku kustībā: “Būdama maza tauta, mēs nevaram atļauties, ka mazākā daļa no jauniešiem piedalās dziesmu svētkos. Tur, manuprāt, vajadzētu būt vēl lielākai daļai Latvijas jauniešu.

Jauniešiem ir jāiemāca pašsaprotamas lietas. Es mūžīgi mūžos aicinu visus atcerēties, ka neviens bērns nepiedzimst, zinot Latvijas valsts himnu. Ja mēs neiemācīsim Latvijas himnu, tad viņš iemācīsies kādu citu dziesmu, kas viņam būs sirdij tuva, taču jautājums, vai tas būs pareizi un vai tādā veidā mēs neizdarīsim noziegumu pret latvietību, ja mēs bērnam neiemācām vērtības.

Tāpēc arī dziesmu svētku tradīcijās mums jāapgūst paši pamati, kas veido šos svētkus.

Vairāku gadu garumā ir pierādījies, ka svētkos var dziedāt gan klasisko, gan arī jauno mūziku. Bērni, kas saņem šo pieredzi, iegūst piedzīvojumu un sajūtas, ko atcerēties mūžam.”

Mēs, latvieši, visai pavirši izturamies pret savu kultūru.

“Mēs dziesmu svētku tradīciju uztveram par pašsaprotamu, un tā ir ļoti bīstama tendence. Man ir bijusi tā laime, gods un atbildība piedalīties diasporas tradīcijās dažādās valstīs, kur es ļoti labi redzu, ar kādu entuziasmu katrs pasākums tiek veidots un ar kādu atdevi viņi visur piedalās.

Mēs Latvijā bieži vien uzskatām, ka viss jau notiks pats no sevis, ka bērni paši iemācīsies lietas. Bet, nē, tur ir milzīgs darba un resursu ieguldījums, lai koptu un veidotu tradīciju, tāpēc atcerēsimies un godāsim mūsu tradīcijas!” aicina G. Ceplenieks.