Ģitārists Mārtiņš Bērtulis pirmais servēja muzikālās brokastis Saldū. No viņa lielā mērā bija atkarīgs, kādas replikas publika velta nebijušam pasākumu ciklam.

M. Bērtulis ir profesionāls ģitārists, visbiežāk muzicē grupā. Arī Saldū ierodas pēc Jūras svētku balles – negulējis, saguris un mazliet apjucis, jo arī pašam nav priekšstata, kādām īsti jābūt muzikālām brokastīm. Ēdienkarte nav pasūtīta – lai spēlējot pēc sirds patikas, iedrošina organizatori. Bet Mārtiņš uz skatuves radis izpildīt to, ko pieprasījis klients.

Par ģitārista pirmo joku smējās visi, tātad – satikušies līdzīgie, un mūziķis atbrīvojās. Viņš spēlēja leģendāras melodijas, virknēja zināmas muzikālas tēmas ar svešām, ilgi nebija jālūdzas, lai atklāj arī kaut ko no paša radītas skaņu pasaules. “Muzikālās tēmas rodas spontāni, un tās uzreiz jāpieraksta, jāiespēlē. Lai pēc laika failu var pazīt, jādod nosaukums. Pirms kāda laika mājās cepu rupjmaizi, un man ir muzikāla frāze “Cepas rupjmaize”. Mūzika pie manis nāk naktī, un bija tēmas, kuru nosaukumā pulksteņa laiks, cikos radusies. Sarindoju hronoloģiskā secībā, un iznāca interesants albums,” stāstīja M. Bērtulis.

Viņš piedāvāja blūzu. Šajā mūzikas žanrā nav jābaidās nospēlēt aplamu noti, jo labs blūzmenis spēlē tikai tā, kā tobrīd patīk. “Blūzs ir izjūtas, nevis nošu skaits,” teica ģitārists un atdarināja Ērika Kleptona meistarstiķi – vienas nots blūzu. Skaņdarba sāls bija vienīgās nots frāzējums. Vēl Mārtiņš atklāja, ka labā blūzā vienmēr ir kāda pazīstama tēma, un acumirklī amerikāņu melodijai pārklājās Ērika Ķiģeļa “Zīlītes” motīvs.

“Vēlajos deviņdesmitajos, kad mācījos Saldus mūzikas skolā, bijām pievīlējuši mūzikas skolas atslēgu. Mājās nebija tik aizraujoši trenēties, toties vakarā, tukšā mūzikas skolā… O! Vai es tagad būtu ģitārists un Saldus mūzikas skolas direktors, ja nebūtu slepeni pievīlētu atslēgu?” aizdomājās M. Bērtulis.

Skaņdarbus papildinājis ar vēl citiem stāstiem, Mārtiņš brokastis beidza ar pārliecību, ka melodijai jāizskan pirms beigu akorda, lai to turpina klausītājs, bet publika pēc šīm pirmajām muzikālajām brokastīm ieinteresējās arī par nākamajām, ko servēja senioru akordeonistu ansamblis “Akords” un arī saksofoniste Anete Levica.