Lai sanāca jāņabērni no maliņu maliņām
Jāņi pilsētā taču nav nekādi Jāņi, saka mana padsmitgadīgā māsīca ar lauku meitenes asinīm. Es viņai pilnībā piekrītu, tomēr kopīgi konstatējam, ka gados vecāki pilsētnieki tiešām nekur ārpus mājām nedodas. Izcep raušus un svētku sajūtu rada, skatoties televiziju.
Taču kādi draiskulībām bagātākie latviešu svētki ir tiem, kas ir devušies tālu no mājām? Viņi arī svin. Un pasaules malu malās uzzina par to, ka vasarā vienu nakti nedrīkst gulēt.
Latvieši prot svinēt
Karīna Vargovcika, dzīvo Īrijā
Īrijā latviešiem katru gadu tiek rīkota kopēja Jāņu ielīgošana pie Dublinas, taču mūsu draugi un ģimene turp nekad nebrauc. Tas galvenokārt ir tāpēc, ka Līgo vakars parasti iekrīt darbadienā un jau nākamajā rītā jābūt darbā.
Parasti jau iepriekš nospriežam, kurā mājā svinēsim un ko katrs nesīs. Uz galda ir tradicionālie ēdieni. Sagādājam šašliku, taisām rasolu. Sieru pati diemžēl netaisu. Kad mana ome to darīja, es tikai skatījos un tā arī neiemācījos. Taču Jāņos pie mums brauc mana mamma, kas atved omes sieto sieru vai veikalā pirktu ķimeņu sieru un īsto rupjmaizi.
Citi sieru pērk leišu vai poļu veikalā. Daži pat aizbrauc līdz Dublinas latviešu veikalam un sapērk Latvijas produktus. Es pati neesmu alus piekritēja, bet vīri parasti dzer “Aldara” alu vai īru “Guinness”. Mans vīrs ir slovāks, un viņš nopērk sev slovāku alu.
Koki šeit ir citādāki nekā Latvijā, meijas mājās nenesam. Puiši aizbrauc uz mežu pēc ozolzariem, sapinam vainagus. Arī margrietiņas un sarkano āboliņu te ir grūti atrast, tāpēc meitām jāiztiek ar ozolu vainagiem, kuros iepīti daži pļavu ziedi… Un vispār – pat pļavas te nav tādas kā Latvijā, nedrīkst visur brist, kur iegribas. Viss ir privātīpašums.
Vakarā ieslēdzam “Latvijas radio 2”, kur skan līgodziesmas. Grilējam šašliku, cepam desiņas. Ugunskuru gan nekurinām lielu, jo šeit tādi nav atļauti.
Īrijā līdzīgu svētku nav. Taču Jāņu svinēšana nav vienīgais, par ko viņi brīnās. Nesen svinējām kāzas ar visām latviešu tradīcijām. Viņi bija šokā par visu – atslēgu slēgšanu, goda vārtiem, šķīvju plēšanu un mičošanu, kāzu amatu dalīšanu. Viņiem te nekā tāda nav.
Bet mums sanāk daudz svētku. Atzīmējam gan latviešu, gan īru, nu arī slovāku svētkus. Ir jauki mācīt bērniem šīs tradīcijas. Piemēram, Lieldienas svinējām gan pēc latviešu, gan slovāku tradīcijām. Bērniem bija interesanti. Godīgi sakot, man īru svētki liekas garlaicīgi. Šeit svētki netiek atzīmēti tik jautri kā Latvijā. Pat Jauno gadu viņi nesagaida ar tādu uguņošanu kā Latvijā. Patīk vienīgi Patrika dienas parādes gājiens.
Lai arī dzīvojam Īrijā, nedomāju atteikties no latviešu tradicionālajiem svētkiem. Tas, ka esam šeit, nenozīmē, ka mūsu sirdis nepieder Latvijai un mēs negribētu atgriezties mājās. Bet – vēl ne.
Rokfestivāls Jāņu dienā
Guna Karsberga, dzīvo Somijā
Te esmu jau trešo gadu, un man ir paveicies, jo arī somiem ir Jāņi jeb viņu valodā – Juhannus. Tos atzīmē 24. jūnijam tuvākajā nedēļas nogalē, piemēram, šogad svinēsim 26. jūnijā.
Somi tāpat dedzina ugunskuru, lieto daudz alkohola, grilē un iet saunā. Atšķirība ir tā, ka parasti Jāņos notiek dažādi mūzikas festivāli. Es kopā ar draugiem jau otro gadu pēc kārtas apmeklēšu festivālu “Nummirock”. Tajā parasti spēlē smagās mūzikas grupas. Taču vienu no latviešu tradīcijām neesmu pazaudējusi joprojām. Uz Jāņiem parasti nopinu sev vainagu. Somietes to nedara. Vainags savā ziņā ir kā apliecinājums man pašai sev, ka esmu no Latvijas.
Pirms tam dzīvoju Norvēģijā. Arī norvēģi Jāņos dedzina ugunskurus, dzer alu un daudz dzied, kas nav tipiski somiem. Norvēģi tiešām dzied daudz un dikti. Vēl interesanti, ka somi un norvēģi ugunskurus kurina pie upēm, ezeriem vai jūras, kā arī uz ūdens. To viņi dara, uz speciāla plosta izveidojot ugunskuru un pēc tam palaižot upē vai jūrā.
Kopumā somu un latviešu tradīcijas diži neatšķiras, tāpēc man nebija grūti pielāgoties viņu dzīves stilam. Ziemassvētkos viņi vienīgi ēd mazliet citādākus ēdienus nekā mēs. Lieldienās viņiem nav tradīcijas iet šūpoties un rīkot olu kaujas. Tas somiem bija kaut kas jauns un likās interesanti. Arī vārdadienas viņi nesvin, bet es uz savējo vienmēr aicinu draugus – atzīmējam pa latviešu modei.
Uzskatu, ka latviešu tradīcijas, vismaz daļu, ir jāņem līdzi arī, dzīvojot citā zemē. Kāpēc gan neiepazīstināt ārvalstu draugus ar mūsu tradīcijām?
Lietus samērcē pat odesiešus
Ilze Vilcāne, vairākus gadus dzīvojusi Ukrainā
Tā kā domāju, ka Ukrainā paliksim uz visiem laikiem, negribēju laist projām nevienu kripatiņu no latviešu tradīcijām. Pretējā gadījumā man jau vairs nebūtu ko atstāt saviem potenciālajiem bērniem.
Tāpēc Jāņus vairāk vai mazāk, bet svinējām gan. Ja nākamā ir darbadiena un mājās arī esi ticis tikai ap pulksten desmitiem vakarā, vari vismaz pastaigāt kopā ar vīra kungu (viņš ir ukrainis) pa tuvāko parku un uzpīt sev kādu vainadziņu. Ugunskuru Odesā dedzinājuši gan neesam.
Atceros, kādu jautru gadījumu pašā pirmajā gadā. Pirms Līgo vakara visiem stāstīju, ka noteikti jābūt lietum, jo tā nu reiz ir pieņemts. Man paskaidroja, ka tas tīri tehniski diez vai ir iespējams, jo nav pareizais gadalaiks. Bet ko domājies?! Lija kā pa Jāņiem. Visi bija labi pārsmējušies par to, ka es pārvācoties esmu paņēmusi līdzi pat klimatu.
Taču tas, ka gribēju saglabāt savas tautas tradīcijas, nekādā ziņā neizslēdza vietējo svētku svinēšanu. Vienkārši es taču nekļūstu par ukrainieti tikai tāpēc vien, ka dzīvoju Ukrainā. Latviete Ukrainā jau vienalga ir latviete.
Uzziņai
Kur vēl svin vasaras saulgriežus
– 23. jūnijā – Jonina nakts Lietuvā, Vasaras vidus svētki Dānijā un Norvēģijā;
– 24. jūnijā – Vasaras vidus diena Igaunijā, Svētā Huana diena un “Inti Raimi” Peru, Svētā Jāņa diena Andorā, Arubā, Itālijā, Portugālē, Puertoriko, Spānijā, Svētā Vartolomeja diena Serbijā, Festa de São João Brazīlijā.
Ilze Šķietniece,
