Ceturtdiena, 5. augusts Osvalds, Arvils
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Uzticamas un aktuālas ziņas šajā laikā ir ļoti svarīgas!

Piesakies paziņojumiem un esi informēts par būtiskākajiem notikumiem Liepājā!

Pieteikties

Liepājnieki vērtē pērn pirktākās grāmatas

Liepājnieki vērtē pērn pirktākās grāmatas
19.01.2011 16:12

Atslēgvārdi

Liepājnieki vērtē dažas no tām grāmatām, ko izdevniecības ierindojušas pērn visvairāk pirkto sarakstā. Izrādās, ne viss, kas pērn pirkts un lasīts, gandarījis. Tomēr bijuši arī patīkami pārsteigumi.

Ir līnijas, ko nepārkāpj

Grāmata par Aināru Šleseru pastāsta daudz ko tādu, ko līdz šim neesam pat nojautuši un ko viņš pats ir slēpis, cik vien spējis. Tā autori Irēna Saatčiane un Lato Lapsa piesaka grāmatu “Šofera dēls Minhauzens”

Oskars Zīds, 10. Saeimas deputāts:
– Lato Lapsas grāmatas ir dažādas, atšķirībā no citām, šajā izmantoti dažādi avoti, tāpēc tā varētu būt objektīvāka nekā citas.

Bet ir līnijas un robežas, kuras nevajag pārkāpt. Neviena veida literatūrā nevajag. Ir tomēr ētikas normas, pat tad, ja runa ir par šofera dēlu. Bet Lato Lapsam jau ļoti patīk sensācijas, un šī grāmata ir kā sitiens zem jostasvietas. Normālā sabiedrībā interesei par šādu grāmatu nevajadzētu būt tik lielai. Bet mūsu sabiedrība ļoti orientējas uz dzelteno presi.

Vai “Šofera dēls Minhauzens”, izlaists priekšvēlēšanu laikā, varēja būt priekšvēlēšanu triks? Grūti teikt. Ja tā, tad kura interesēs?

Tā paša autora “Va(i)ras virtuve” arī ir cūcīga. Jebkuru materiālu ir iespējams pasniegt tendenciozi, un autors to arī dara.

Arī man pašam ar Lato Lapsu ir bijusi maza kontaktēšanās, kad viņš mani iztaujāja augstskolu rektoru ienākumu sakarībā. Iespējams, arī par to taps grāmata.

Bet vispār man tagad pēc ļoti ilga pārtraukuma atliek laika grāmatām, kas nav tikai zinātniskā literatūra. Nesen izlasīju, piemēram, “Balto mākoņu zemē” – par Jaunzēlandes atklāšanu. Pārlasīju arī “Uz kraujas rudzu laukā”. Ziņas un cita aktuālā informācija ir viena lieta, bet grāmatas – tā ir pavisam cita veida informācija.

Viss izrēķināts, kā amerikāņu filmās

Romānā “Bada spēles” – Sūzenas Kolinsas triloģijas pirmajā daļā –realitātes izdzīvošanas spēles. No kādreizējās Ziemeļamerikas pāri ir palikušas tikai drupas. Izdzīvošanas vārdā cilvēks gatavs uz visu.

LiepU “Iestādes un uzņēmumu vadības” studente Elva Vaivare:
– Bija interesanti, sižets spraigs. Vispār dīvaina grāmata – tur bija gan skaistais, gan pretīgais. Tāds izjūtu kokteilis.

Man liekas, tādas grāmatas drīzāk tiek ražotas, nevis sarakstītas. Kamēr lasi, tikmēr ir interesanti un aizraujoši, bet, kā izlasīts, tā viss aizmirstas. Cilvēkiem patīk tādas grāmatas, kurās nav tikai romantiskais, bet arī nedaudz nežēlības, asuma – tā, ko pats nevari piedzīvot. Nu, piemēram, kā “Krēslā”. Bet jūti, ka, tāpat kā amerikāņu filmās, ir izrēķināts, kurā lappusē lasītājam aizraujas elpa, kurā viņam jāsāk raudāt… Kaut kā tiek panākts, lai cilvēki gribētu un pirktu vēl un vēl.

Pēc “Bada spēlēm” vismaz bija par ko padomāt, tomēr otrreiz gan nelasītu.

Pēdējā grāmata, ko izlasīju no klasikas plauktiņa, bija Aleksandra Dimā (dēla) “Kamēliju dāma”. Paņēmu to tāpēc, ka pēc tās motīviem radīta filma “Mulenrūža”. Un tas bija kaut kas pavisam cits, nekā gaidīju. Man liekas, tur arī ir tā starpība starp klasiku un mūsdienu bestselleriem. No pēdējiem tu vienkārši saņem to, ko gaidi. Vienkārši un virspusēji. Tu lasi un lasi, bet sāta sajūtas nav. Klasikā ir dziļums, lasīšana rada baudījumu.
 

Būtu laba skola žurnālistiem

Stīga Lārsona triloģija “Millenium” esot uz visiem laikiem mainījusi izpratni par detektīvromāna žanru. Nevainīgo nav, ir tikai dažādas atbildības pakāpes. Atriebējas tēls ir fascinējošs.

Māksliniece Dace Lanka:
– Jā, tas ir bestsellers. Lasās viegli un ātri. Man vienai grāmatai aizgāja divas, trīs diennaktis, ar pārtraukumiem, protams. Bet ātrlasītāja māsa spēja tikt galā pat vienā diennaktī!

Intriga ir atrasta veiksmīgi. Lasot jūti, ka tādas lietas – negācijas politikā, ekonomikā – var notikt arī pie mums. Iepriekš par to neaizdomājos.

Patika žurnālistikas līnija. Tas, ka ļoti izvērsta, nemaz netraucēja. Tur ir tas, kā ļoti pietrūkst mūsu žurnālistiem, grāmata varētu būt mūsējiem laba skola. Pievērsu uzmanību arī tam, cik brīvi Zviedrijā jūtas cilvēki, cik labi viņi māk par savu brīvību iestāties. Bet tā tomēr ir pavisam atšķirīga sabiedrība…

Gadās, ka pasaulē ļoti populāras grāmatas, ātri cenšoties iztulkot latviski, tulkojums sanāk slikts. “Millenium” tā nebija, lasīt bija patīkami. Atšķirībā, piemēram, no “Krēslas”, nekas netraucēja.

Bet otrreiz vismaz pagaidām noteikti nelasīšu. Vispār reti pārlasu, izņēmumi ir tikai daži, piemēram, “Lennebergas Emīla nedarbi” un “Pepija Garzeķe”.


Sievietes gribētu, bet neuzdrošinās

Elizabetes Gilbertas “Ēd, lūdzies, mīli” ir skaists un filozofisks stāsts par dzīvi, mīlestību un cilvēka alkām pēc laimes. Elizabetei viss ir, bet… viņa neko no tā negrib.

Uzņēmuma “Grobiņas siltums” vadītāja Evita Pūķe:
– Man patika, es skaidri saskatīju tajā domu. Bet identificēties ar varoni latviešu sieviete gan nevarētu. Domāju, ka ziemeļvalstīs tas vispār nav raksturīgi – uzdrošināties tik krasi mainīt savu dzīvi. Mēs dzīvojam pēc musturiem. Bet varbūt tieši tāpēc šī grāmata ir tik populāra, ka sievietes to gribētu gan, bet neuzdrošinās.

Apzināti vispirms lasīju grāmatu, un tikai pēc tam gāju uz filmu. Un šis nebija gadījums, kad ekranizācijā vīlos – doma bija saglabāta, un Džūlija Robertsa ir fantastiska.

“Ēd, lūdzies, mīli” nopirku gan tāpēc, ka tā grāmatnīcā stāvēja labi pamanāmā vietā, gan tāpēc, ka man bija mērķis to izlasīt pirms filmas, jā, arī reklāmas dēļ. Bet nepiekrītu, ka grāmatu rakstīšana un pārdošana ir tikai smalki aprēķināts mārketings. Ir grāmatas, ko izvēlos, jo tajā brīdī ir iekšējā izjūta, ka to vajag, pat tad, ja tās grāmatnīcā nestāv pa rokai.


Latvijā visu varbūt nesaprastu

Viļa Lācīša romāns par Latvijas viesstrādniekiem Anglijā “Stroika ar skatu uz Londonu” ir jauna vīrieša stāsts ar kriminālu intrigu, nopietniem, ironiskiem un sirsnīgiem spriedumiem par Latviju un Angliju, par latviešiem un imigrantiem.

Bijusī liepājniece, Īrijas latviešu ziņu portāla www.baltic-ireland.ie līdzīpašniece Laima Ozola:
– Pirmkārt, prieks, ka par latviešiem Britu salās ir tapusi vēl viena grāmata. Iepriekšējā, bēdīgi slavenā Laimas Muktupāvelas “Šampinjonu derība” bija vienkārši drausmīga. Tas ir sacerējums, un tā tas arī bija jāuztver. Diemžēl tas vairāk tika uztverts kā dokumentāls stāsts ar visām no tā izrietošajām sekām.

Runājot par “Stroiku ar skatu uz Londonu”, mums te vairākiem radies viedoklis, ka kāds, kurš prot rakstīt, ir uzrakstījis romānu, klausoties kāda cita stāstā. Ar to arī izskaidrojamas tajā sastopamās vēsturiskās neatbilstības, piemēram, Īrijā pašā gadsimta sākumā nemaz nebija eiro, bet gan mārciņas. Bet, kopumā ņemot, grāmata interesanta, lai arī vidū notiek krasa sižeta maiņa.
Tā kā pati jau tajos gados dzīvoju Britu salās, un tas viss man ir ļoti labi zināms, pirmo daļu ar lielu interesi izlasīju vienā piegājienā. Ar otro gan gāja lēnāk un grūtāk. Bet man grūti spriest, vai Latvijas lasītājiem Lācīša romāns būs saprotams, iespējams, ka kaut ko viņi arī nesaprastu.

Dina Belta,

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz