Kad kolēģe rosināja atskatīties atpakaļ pāri gadiem un uzrakstīt, kā attīstītā sociālisma laikā svinēja Jāņus, pirmajā brīdī šķita, ka neko jaunu nepateikšu. Jo vai tad gadu desmiti var izmainīt šo romantiskāko svētku svinēšanas tradīcijas? Tauta svinēja tāpat, kā svin tagad.

Tāpat svētku izjūtu radīja jāņuzāļu un ozollapu vainagu kaudzes, ar kurām Liepājā ienāca pļavu un birztalu aromāts. Tāpat līgoja gada īsākajā naktī, debesīs kāpjot jāņuguns dzirkstelēm. Un tāpat tad, kad atnāca Jāņu dienas rīts un saulīte rotājās sudraba rasā, pie vēl gruzdošajiem ugunskuriem ne viens vien jāņubērns gulēja, kā kaujā kritis cīnītājs.

Tāpēc, manuprāt, interesantāk atcerēties, kā tad, kad pusgadsimta laikā Līgosvētki trīs reizes krita nežēlastībā, tautas bagātā izdoma atrada risinājumus, kā rīkoties, lai Jānītim, pa gadskārtu nākot savus bērnus apraudzīt, neaizķertos kāja aiz funkcionāru izliktajiem šķēršļiem.

Papardes ziedu meklēja nacionāli pēc formas

Pirmoreiz Līgosvētki kļuva nevēlami 1950. gadā. Līdz tam līgošanai mēģināja uzliet ideoloģisku mērci – sociālistisku pēc satura un nacionālu pēc formas. Darba tikuma godināšana esot kapitālisma palieka. Tagad jāceļ godā nevis Jāņamāte un Jāņatēvs, kuriem govis laidarā un mieži tīrumā, bet mūsu uzņemšana padomju tautu saimē. Līgodziesmām jābūt tādām:

Slavinām mūsu laimīgo dzīvi,

Ejam diženo Staļinu sveikt, līgo!

Sūrās kaujās mēs ieguvām brīvi,

Diženu padomju valsti mums celt, līgo!

Taču no sociālistiskā un nacionālā jēdzienu mistrojuma nekas prātīgs nesanāca. Gan miezītis turpināja putot nacionāli pēc formas, gan papardes ziedu meklēja un arī atrada nacionāli pēc formas. Sociālistiski pēc satura to neizdevās izdarīt nekādi. Bet tā nedrīkstēja būt, un Līgosvētkus oficiāli nesvinēja gadus četrus.

Bet vai tāpēc lai tauta nelīgotu? Līgoja, un kā vēl. 23. jūnija vakaros notika zaļumballes, ziedu svētki, Liepājas teātris uz brīvdabas skatuvēm sniedza izrādes. Līgodziesmas skanēja ne jau tikai “Skroderdienās Silmačos”, tās pamanījās iepīt arī Maksima Gorkija lugas “Dibenā” izrādēs. Un publika, bufetēs sastiprinājusies ar “Žiguļu alu”, rāva līdzi.

Otro reizi Jānīša atnākšanai kāju lika priekšā 1960. gadā un turpināja to darīt gandrīz desmit gadu. Nu jau viss ar Jāņiem saistītais bija buržuāziskais nacionālisms. “Jāņu sieru” pārdēvēja par “Zemnieku sieru”, sarkanās jāņogas sauca par sarkanām upenēm. Jāņu naktī komjauniešu patruļas staigāja gar Pērkones kanāla malu un izspārdīja ugunskurus.

Taču līgošana tāpēc neapklusa. Kam laukos bija radi un paziņas, devās pie tiem. Svinēja arī kolhozu centros, tikai oficiāli ne jau Jāņus. Pēkšņi izrādījās, ka kolhozu pilnsapulces vislabāk rīkot 23. jūnijā, bet darba rezultātu rezumēšanai pielikt punktu vispiemērotāk pie klātiem galdiem ar sieru un miezīti. Un vai tad lielie priekšnieki no centra brauks klausīties, kādas dziesmas rauj vaļā kolhoznieki?

Trešo reizi apstādināt Jāņu atnākšanu mēģināja septiņdesmito gadu vidū un turpināja līdz tam, kad tie dabiski iekļāvās Atmodas procesā. Nē, ar likumu neaizliedza līgot. 23. jūnijā laikrakstos pat iezibējās Jāņu motīvs, kaut arī bikli – fotoetīdēs pēdējā lappusē. Tautumeita ar jāņuzāļu saišķi rokās. Jāņuzāles bez tautumeitas. Tautumeita papardēs. Papardes bez tautumeitas un arī bez tautudēla. Vārdu sakot, aizliegt Jāņus neaizliedza, tikai Liepājā nenotika nekādi sarīkojumi, kuros līgot.

Un notika tas pats, kas iepriekšējā reizē – Līgosvētki pārcēlās un laukiem. Kolhozos ieradās viņu šefi – Liepājas uzņēmumu kolektīvi –, lai sveiktu sakarā ar siena pļaujas beigām vai biešu ravēšanas otrā posma sākšanu. Un kā tad lai ciemiņiem neklātu galdus? Liepājā, ezermalā un pie Pērkones kanāla, neviens vairs neizspārdīja ugunskurus. Tur smaržoja latviešu jaunais nacionālais ēdiens – šašliks, bet pāri pilsētai maigi plūda sadedzināto automašīnu riepu smārds.

Latvijas Dziesmu svētku noslēguma koncertos publika pieprasīja “Jāņu nakti” dziedāt reizes trīs. Un pēc koncertiem pārpildītajos tramvajos cilvēki dziedāja līgodziesmas no Mežaparka līdz Rīgas centram un vēl tālāk. Tās skanēja arī autobusos, kuros svētku dalībnieki atgriezās savos novados. Jāņi bija kļuvuši par augli, kuru cenšas izskaust, bet kas tāpēc šķiet vēl saldāks.

Kā vaļā palaistas slūžas

Interesenti atcerēties arī, kā ideologi motivēja to, ka Jānīša atnākšanu pēkšņi atkal var daudzināt. Piecdesmito gadu vidū uzsvēra vēl nesen tik nevēlamā darba tikuma lomu. Tiesa gan, tikai godināja nevis Jāņamāti un Jāņatēvu, bet to, ka govis ir kolhozu laidaros un mieži aug kolhozu tīrumos. Modē atkal bija aplīgošana presē, un godā cēla darba pirmrindniekus un pēla nevīžas. Šis cildinājums Liepājas laikrakstā “Komunists” acīmredzot attiecas uz dzelzceļniekiem:

Čakli, labi strādājuši

Kiriļčuks ar Kokšarovu, līgo!

Abi krietni mašīnisti,

Smagu kravu vedējiņi, līgo!

Šī uzslava domāta traktoristei:

Komjauniete Muravicha

Divkārt žiglu gaitu prata, līgo!

Traktors, tēraudkumeliņis,

Tālus laukus pārjoņoja, līgo!

Bet šis nopēlums veltīts namu pārvaldniekiem, kuri nevīžo salabot māju cauros jumtus:

Jumti cits pēc cita plīst,

Lietus ļaudīm virsū līst, līgo!

Kur te saimnieciskais skats,

Kur ir slēpies priekšnieks pats, līgo!

Ne tam plāns, ne grafiks prātā,

Kā jau īstam birokrātam, līgo!

Nu jau izrādījās, ka Jāņi vairs nav buržuāzisko nacionālistu, bet gan internacionālistu svētki, kuros izpaužas padomju tautu draudzība. Līgodziesmas sāka tulkot arī krievu valodā. Vārdi Sit, Jānīti vara bungas,/ Vārtu staba galiņā,/ Līgo, līgo!, skanēja tā: Bei, Ivan, baraban,/ Na stolbe vorot,/ Kačai, kačai!

Pirmajos gados pēc Līgosvētku oficiālas augšāmcelšanas šķita, ka palaistas vaļā slūžas, kas bija aizturējušas straumi, un tagad tā plūda kā varena upe. Ja atmiņa neviļ, tad visaugstāko vilni tā uzsita piecdesmito gadu nogalē. Nesen bija beigušies Staļina laiki, varēja uzelpot brīvāk, un tautas savu prieku izpauda arī reabilitētajos Līgosvētkos. Vīri ar Jāņu vainagiem galvā stiepa mājās tirgos iegādātās meijas un jāņuzāles, gastronomos vijās rindas pēc alus. 23. jūnija vakarā Jūrmalas un Raiņa parkos sāka liesmot pūdeles un sprakšķēt ugunskuri. Parka deju laukumos vēl skanēja “Donavas viļņu” un “Mandžūrijas sopku” melodijas, taču nu jau nekas pretpadomisks nebija pirmskara laiku skaņuplates, un ievirmojās arī “Pie dzintara jūras”, “Šalc zaļais mežs” un līgodziesmas.

Diez vai vēl kādreiz tāda drūzma valdījusi dzelzceļa stacijā un arī autoostā. Lai liepājnieki ērtāk tiktu uz plaši izreklamēto līgošanu Aizputes Misiņkalnā, pie mazbānīša piekabināja papildu vagonus. Bet no Siena tirgus, kur atradās autostacija, ik pēc trim minūtēm startēja autobusi uz Līgutu parku pie Durbes un Reiņu mežu. Tajā dienā autotransporta darbinieki izpildīja vai visu mēneša plānu – pārvadāja 40 tūkstošus cilvēku.

Bet tālākais bija kā jau visos Līgosvētkos, vienalga, tos atļāva svinēt publiski vai neatļāva. Ja arī neatļāva, gada īsākajā naktī līgošana gāja pilnā sparā. Varēja, cik tik grib, līgošanai piekārt dažādas birkas, varēja bargi kratīt pirkstu, ka Jāņi ir pagānu svētki, tomēr aizkavēt Jānīša nākšanu apraudzīt savus bērnus neizdevās. Un Jānīša daudzināšanu ne tik. Siera ripuļi turpināja smaržot kārdinoši, miezītis pa alus mučeļu spundēm šāvās laukā kā strūklaka, bet līgodziesmās locījās mežu gali.