“Mēs neatdarinām, mēs radām,” par cilvēka uzdevumu mākslā saka Jauno mediju mākslas programmas 2. kursa students rīdzinieks Mārtiņš Eņģelis. Nesen atklāta viņa pirmā personālizstāde “Redzes sajūta”. Drīz arī noslēdzas pirmais posms viņa radītās audiovizuālās komandas “VADi” darbībā.

“Kultūras Pulss” Mārtiņam vaicāja, ko nozīmē būt māksliniekam mūsdienās.

– Kā tu nonāci Liepājā?
– Tas nebija pēkšņs pavērsiens, tas bija likumsakarīgs – šeit bija tā programma, kuru es vienīgo vēlējos apgūt, tas arī mani atveda uz šejieni. Lai gan es Liepājā uzturos tikai ap 40 līdz 70 procentiem sava laika, šeit tomēr ir manas mantas, manas grāmatas un mana gulta. 

– Vai tā jau ir māju definīcija?
– Jā. Mājas ir tur, kur ir manas grāmatas un gulta, protams, tās ir īpašas grāmatas un īpaša gulta. 

– Vai vietai vispār ir nozīme?
– Protams. Atrašanās vieta deponē to, kas ir apkārt. Nevis cilvēki, bet vieta. 

– Un kāda ir Liepāja?
– Sākumā man likās, ka šī vieta varētu būt ļoti jauka un iedvesmojoša, bet tad es sapratu, ka šai vietai trūkst enerģijas. Saproti, tas ir tā kā “Gredzenu pavēlniekā”. Tie cilvēki, kuriem ir tas potenciāls, tāpat kā gredzeni, ir izmētāti pa pilsētu, bet paši nespēj savienoties kopā un radīt šo enerģiju. 

– Bet kaut kāda enerģijas savienošanās taču ir notikusi?
– Protams. Es mācos Liepājas Universitātes Jauno mediju mākslas programmā, tur cilvēkiem nekas cits neatliek, kā sadarboties. Un tur rodas, manuprāt, aktuālākie projekti Liepājā. Ir cilvēki, kuri ņem dalību vienā, otrā aktivitātē, vienā festivālā, otrā. Taču sliktākais, ka tas lielākoties ir domāts tirgum ārpus pilsētas.

– Vai tiešām šeit piedāvājums nekad nesaslēdzas ar to patērētāju?
– Reizēm jau saslēdzas. Bet, ja man būtu jāsaka, kad es pēdējo reizi darīju kaut ko Liepājā… Lai gan pašlaik es pieteikšu vienu darbu Liepājas mākslinieku kopizstādei, kas būtībā ir “VADu” galarezultāts.

– Kāds ir darbs, ko pieteiksi izstādei?
– Tas ir audiovizuāls darbs, kuram nesen radās arī nosaukums – “Kosmoss sadega meža ciemā”. Tas sastāv no lauka ierakstiem, tur praktiski nav ģenerētas skaņas. Vienīgā ģenerētā skaņa ir tā, ko esmu iespēlējis uz sintezatora. Pārsvarā tie ir vidē ierakstīti fragmenti, kaut kāda dabas ainava. Tāpēc nav vajadzīgas nekādas ierīces, kas rada skaņu. Es esmu reducējis savu atkarību no apstākļiem līdz minimumam. Tas viss ir manā prātā, kā es to sakombinēju.

Un, klausoties skaņu, tev nav jāzina, kas ir skaņas avots. Tā ir psihosonoloģija, kas vairāk interesējas par to, kā cilvēks to uztver. Pirmais iespaids, bez kādiem priekšstatiem ir tas tīrākais. Tāpēc, klausoties darbu, paša apmeklētāja, klausītāja rokās ir izšķirt sev derīgas, patīkamas skaņas. Katrs uztver kaut ko citu. Tāpat arī ar digitāli radīto vizualizāciju, ko radīja Reinis Naļivaiko. Skatoties uz to materiālu, cilvēkam arī rodas kaut kādas asociācijas. Bet tas viss ir atkarīgs no tevis.

– Bet kas ir audiovizuālā komanda “VADi”?
– Tas ir ilglaicīgs projekts, kas laika gaitā ir pārvērties par manu solo projektu, kuram es ik pa laikam kādu pieaicinu. Tagad ir noslēdzies tā pirmais posms. Darbu iesniegšana Liepājas izstādē, lai cik tas būtu grandiozi vai negrandiozi, tas tomēr ir pirmā posma nobeigums. Tālāk jau būs citi projekti, ideja ir doties tālāk sadarbībā, mēģināt veikt kaut kādas disciplīnas teātrī, dejā, kino. Lai gan šobrīd audiomateriāls “VADiem” ir primārais.

“VADi” ir tā kā bagātināšanas projekts. Jo ir tas, kas ir pabeigts, bet daudz ko no tā var izmantot. Es varu izjaukt savu šī brīža kompozīciju pa fragmentiem, pievienot jaunus klāt un radīt jaunu darbu. Ir neiespējami apgalvot, ka es neizmantošu neko no vecā. Tas ir tāpat kā ar notīm, cik tās mums ir, tik ir.

– Bet tad jau nekas principiāli jauns nav iespējams, vai tas nozīmē, ka mākslā viss ir viens?
– Ja tu saki, ka viss ir viens, tad jau, protams, nekas nav jauns. Piemēram, runājot par šaujampulveri, var teikt, ka tas jau nebija nekāds jaunums – cilvēka radīta, līdz šim nebijusi, kombinācija no jau pieejamā. Bet mums ir jāmeklē kaut kas jauns, nevis jāmodelē iespējamie visumi. Tāpēc es esmu pilnīgi pārliecināts, ka cilvēks jau var gatavoties doties uz citiem līmeņiem.

– Māksla tev ir mērķis vai līdzeklis?
– Māksla ir dzīve, viss ir māksla. Tas ir tas pats, kas elpot. Latviešu valodā vārdam “māksla” ir ļoti šaura nozīme. Bet man šķiet, ka māksla mūsdienās ir jebkāds radošs process, kas liek mums kļūt labākiem vai attīstīties. Un es nedomāju, ka labāks nozīmē arī attīstītāks. Cilvēks var būt arī truls, bet, ja viņam parāda skaistu bildi ar skatu uz Kilimandžaro, tad, pirmkārt, viņš redzēs, kas ir Kilimandžaro, tātad kļūs gudrāks. Un, otrkārt, viņš redzēs, ka pasaulē ir kaut kas skaistāks, citādāks. Tas viņu padarīs labāku. Protams, tas veidos viņa attīstību, bet tur nav gudrības.

Cilvēks elpo, mīl, iespējams, nīst, iespējams, mirst un dzīvo, un rada mākslu. Jebkura radīšana ir māksla. Lai gan māksla var būt arī iznīcināšana, jo tajā brīdī tu radi haosu. Radīt un iznīcināt jebkurā mirklī var apgriezties otrādi.

Marija Leščinska,

Annas Silāres foto

Nedēļas nogalē Valmierā notika Mārtiņa Eņģeļa personālizstādes “Redzes sajūta” atklāšana. “”Redzes sajūta” ir nopietnāko, acīm tveramo sprakšķu kompilācija pēdējā pusgada laikā, kur ietilpst gan parastu fotogrāfiju sērija, gan instalāciju dokumentējumi, gan tehniskas un digitālas manipulācijas,” izstādi raksturo autors.