Piektdiena, 29. marts Agija, Aldonis
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Mārtiņš Kalita: Viss ir labi!

Mārtiņš Kalita: Viss ir labi!
Foto: Egons Zīverts
23.03.2019 07:12

liepajniekiem.lv

Liepājas teātra aktieris MĀRTIŅŠ KALITA pagājušajā nedēļā piedzīvoja savu pirmo iznācienu latviešu kino. Aktieris iejutās krimināldrāmas “1906” galvenā personāža – ierindas kaujinieka Pelēkā lomā. Zīmīgi, ka tieši kādreizējās Liepājas Universitātes kopmītņu ēkā uzņemta daļa no filmas.

Ar aktieri tiekamies uzreiz pēc reģionālās pirmizrādes, kas bija ļoti apmeklēta. Pēc filmas cilvēki rindā gaidīja, lai aprunātos, kā arī nofotografētos ar filmas veidotājiem un aktieriem.

– Kādas ir sajūtas pēc pirmizrādes mājās – Liepājā?
– Sajūtas, protams, ir labas, ja tu vari kā liepājnieks piedalīties tādā milzīgā projektā, kas noslēdz simtgadi, kas ir ļoti kvalitatīvs un labs projekts un vēl tiek filmēts Liepājā. Tu vari saņemt uzmanību, esot centrālais varonis, kas ir ļoti patīkami. Tāda laba sajūta, kad mājās esi atvedis kaut ko foršu. Tu esi bijis ceļojumā un mājās atvedis kaut ko labu, piemēram, no Āfrikas – tā jūtos šobrīd.

– Kas no filmēšanas tev visspilgtāk palicis atmiņā?
– Bija tik daudz kā spilgta. Man vispār šī filmēšana paliks atmiņā ar to, ka tā ir pirmā mana filma Latvijā. Tas ir kolosāls projekts, kurā sadraudzējos ar citiem aktieriem, režisoru, radošo grupu. Tāda ļoti ģimeniska sajūta vispār bija ar šiem cilvēkiem strādājot. Tas nebija tikai ķeksītis kaut kur. Mēs neizlikāmies, ka mēģinām taisīt kino, bet mēs tiešām taisījām kino un katrs lika to savu sirdi iekšā.

Līdz šai filmai biju filmējies ārpus Latvijas, tālu no mājām – Krievijā, Šveicē, Ukrainā. Ceļā tika pavadīta diena, filmēšanas process, izbraukums tika pavadīts prom no mājām. Šeit spilgti bija jau tas vien, ka no rīta pamodos savā gultā, aizgāju pafilmēties un vakarā atkal atgriezos savā gultā. Tā ir tik interesanta sajūta – viss tā kā mājās. Nebiju filmēšanā ar ko tādu saskāries.

Kaut kādā ziņā filmēšanai, manuprāt, ir ļoti laba tā prom būšana – tu spēj atslēgties, koncentrēties, bet man netraucēja filmēšanās Liepājā – tas pat kaut kādā ziņā palīdzēja. Bija ļoti patīkami, ka pamostos un tepat notiek filmēšana. Man tas viss bija asociējies ar došanos tālā ceļā. 

– Kā vispār nonāci līdz filmai?
– Man piezvanīja, piedāvāja. Ļoti reti ir tā, ka kāds iet, klauvē pie durvīm un saka: “Jūs te gadījumā nefilmējat? Es te tāds foršs!” Bet jā, aizbraucu uz kastingu, parunājos, uzfilmējām ainiņu. Pēc tam sekoja vēl viens kastings, vēl atlasīte. Tā pamazām, pamazām… Tad esi tur bijis vairākas reizes un jūties jau kā ģimene. Tad ir tā jauki, kad apstiprina.

– Vai kādreiz aizdomājies, cerējis, ka būsi latviešu filmas galvenais personāžs?
– Pirms studēju aktieros, mācījos universitātē reklāmu. Ar kursabiedru Aigaru Spāģi mums bija reklāmas firma. Bijām izgājuši uz balkona, skatījāmies uz kanālu, pūta vējš. Es viņam teicu: “Cik forši būtu tagad kaut kur nofilmēties, tādā lielā filmā, labā lomā, krutā lietā!” Mazāk kā pēc pusgada filmējos “Saules dūrienā” Krievijā. Man dzīvē tā ir gadījies divreiz. Tu iedomājies kaut ko, bet tā pa īstam! Tas rodas no nekā un ir sajūta, kuru izsaki vārdos. Tā bija ļoti īsta un viss tā zīmīgi salikās.

– Kāpēc tu izlēmi kļūt par aktieri?
– Laikam vienkārši vajadzēja. Dievam bija kaut kādi plāni, jo es nebiju par to domājis. Es pat nebiju iedomājies, ka par aktieriem kaut kur mācās.

– Sestdien Liepājas teātrī notiks Teātra dienas koncertuzvedums “Meklējam aktierus!”, kura organizēšanā piedalies arī tu. Kā tev visam pietiek laika?
– Pagaidām aizņemtība ir. Vēl strādāju ar studentiem. Ļoti feini jaunieši. Piedodiet, mani dārgie, tagad pirmizrādes dēļ sanāca izlaist pāris nodarbības.

Žēl nedaudz, ka ģimenei, bērniem sanāk ciest. Tas mirklis, ko nevari pavadīt ar viņiem un neesi blakus, ir paņemts nost un viss. Kaut kā to visu mēģinām savienot, pavadām kvalitatīvi laiku, kad esmu mājās. Bet, protams, ļoti bieži sanāk būt mājās tikai tad, kad bērni jau guļ, tāpēc tas ir tā grūti. Esot mājās es ļoti bieži pat neatbildu uz īsziņām, nemēģinu pieslēgties. Nevar sēdēt telefonā, esot ar bērniem, jo tas mirklis ir tik īss, kamēr viņi izaug… Un tad būs paši lieli, brauks prom, darīsies.

Nav jau viegli savienot, bet nav arī viegli sēdēt mājās un neko nedarīt. Stundas lēni rit. Galvenais esi pateicīgs par visu, kas tev ir, un dari visu, kas ir iespējams. Tas ir viss. Protams, var nogurt. Es gan pagaidām vēl neesmu sasniedzis tādu limitu, taču ir bijis arī tāds traks etaps ilgu laiku. Reizēm gribas stāstīt, cik grūti ir. 

Man šķiet, ka tā vairāk ir tāda vēlme pēc apstiprinājuma, lai pasaka, ka jā – tu esi malacis, daudz strādā, dari. Bet nē – viss jau ir labi. Atliek tikai cerēt, ka visam pietiks laika.

– Vai daudz laika pavadot ceļā, neesi domājis pārcelties prom no Liepājas?
– Ja man nebūtu bērnu, ģimenes, es varbūt domātu citādāk. Bet gribas, lai bērni izaug pie dabas, pie pasaules patiesības, nevis cilvēku izdomātas patiesības, neīstām lietām. Tāpat jau tas telefons, viss pārējais te ir un ieraus viņus iekšā, bet gribu lai vismaz kaut cik vēl bērniem izveidotos komunikācija ar dabu, ar ko citu, spēcīgāku un lielāku, lai dabūtu gudrību no tā visa. Tas pārējais sviests, kas ir apkārt, pēc tam tik un tā gāzīsies viņiem virsū.

Maskavā dzīvot? Es negribu! Kāpēc dzīvot tur, kur tu esi naudas maks? Es nesaku, ka te viss ir cilvēcīgs, bet es pats jūtu, ka te varu būt cilvēcīgāks. Es saprotu – lielas pilsētas ir biznesam, tur brauc pelnīt naudu. Kāpēc cilvēki brauc uz Rīgu no Liepājas? Brauc naudu pelnīt. Tas, ka tu procentuāli saņem un izdod tik pat, cik Liepājā, nav svarīgi. Tāpat arī Londonā – tev paliek tik pat, cik strādājot Latvijā. Tu to pašu vari darīt Liepājā, kur dzīvokli vari nopirkt par 20, 30 tūkstošiem, kamēr tur pa 20 tūkstošiem tu tikai vari ieskrieties vai nopirkt garāžu, varbūt.

Var likties, ka es dzīvošu labāk, dzīvojot vienistabas dzīvoklī citur, bet man būs jāgānās par savu dzīves kvalitāti, brīvību… Es jūtos labi te – man te patīk. Jā, Liepāja varētu būt mazliet attīstītāka, varētu sasparoties vīri un iemigušo dvīņubrāli Karostu pamodināt, investēt tur. Lai Dievs dod, ka tas nākotnē notiks.

Protams, tā lēnām jau mostas, bet gribētos tā, ka vēl ieplūstu aktīvi, radoši, dzīvojoši, tērējoši, pilsētu uzturoši cilvēki. Tas būtu ļoti jauki. Vasarā jau varam to redzēt, kad reizēm pie vienas zaļās gaismas nevaram tikt pāri krustojumam. Es atceros, ka bērnībā, kad pludmalē skatījos uz vienu, otru pusi, bija pilns ar cilvēkiem. Tad bija posms, kad aizgāju uz pludmali, bet tur – vējš un daži cilvēki. Tagad atkal ir pilnas pludmales. Nezinu, varbūt vienīgais esmu to pamanījis. Viss ir labi!

– Pats bērnību pavadīji Grobiņas pusē. Vai tagad arī savus bērnus turp ved?
– Noteikti! Tur bērns var pamācīties, kas ir darbs, atbildība, daba, dzīvnieki. Viņi var iegūt tādas īstas lietas, kaut vai skatīties, pētīt bitīti, kukainīti zālē. Es pats bērnībā ļoti daudz esmu to darījis, kā māte stāstīja. Vienmēr esmu pievērsis uzmanību sīkām dabas detaļām.
Protams, es ļoti ceru, ka man būs visas iespējas, lai bērni biežāk brauktu tur, pavadītu vasaras. 

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz