Kaspars Burvis vēlas izveidot 17. gadsimta liepājnieka dzīvesvietas paraugu. Namiņš Dīķa ielā 3 Burvju ģimenei pieder jau vairāk nekā divdesmit gadu. Kādu veidot šo guļbūvi, kurā apvienojas 17. – 18. un 19. gadsimta būvelementi un stili?

Tikai gadiem ejot, īpašnieki pieņēmuši lēmumu atteikties no komforta par labu kultūras un vēstures mantojuma saglabāšanai.

Komunālo dzīvokļu vietā

20. gadsimta 80. gados, kad tēvs Laimonis Burvis māju nopircis, tā bijusi avārijas stāvoklī, ilgu laiku neapdzīvota, izdemolēta, padomju gados tajā bijuši ierīkoti komunālie dzīvokļi, stāsta restaurators Kaspars Burvis. Tēvs vēlējies mājā ierīkot tēlnieka darbnīcu. Bet māja bija kapitāli remontējama. Saimnieki ir sakārtojuši mājas jumtu, kas ir svarīgākais, lai mitrums nebojātu ēkas koka konstrukcijas.

“Pa šiem gadiem esmu ieguvis divas restaurācijas izglītības. Vienlaikus mūsu domas par šo māju arī ir mainījušās. Mājas unikalitātei pievērsāmies tikai vēlāk. Šādu ēku Liepājā ir saglabājies ļoti maz, un būtu vērts saglabāt tās iekšējo veidolu,” saka K. Burvis.

Mājai ir veikta kultūrvēsturiskā izpēte ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu, ir skiču projekts un sastādīts mājas atjaunošanas uzdevums. Ir sakārtoti logu slēģi ielas pusē pēc veciem paraugiem, izgatavota precīza durvju kopija – 19. gadsimtam raksturīgas klasicisma durvis. Pašlaik aktīva restaurācija tajā nenotiek – K. Burvis saka, atjaunošanai vajadzētu notikt kompleksi, bet tas prasa lielus līdzekļus. Lai iegūtu finansējumu mājas restaurācijai un izveidotu arī restaurācijas mācību programmu, saimnieki piedalījās Eiropas Ekonomiskās zonas un Norvēģijas finanšu instrumenta kultūras mantojuma programmas konkursā, bet iecere nesaņēma atbalstu. “Gaidīsim nākamo projektu konkursu, iestrādes mums ir. Esam spiesti nogaidīt, pārciest krīzi,” teic K. Burvis.

Ērtības pret vērtībām

Saimnieki vēlas saglabāt ēkā 17. gadsimta detaļas, būvelementus – durvis, logus, manteļskurstenim raksturīgās durvis. Šai mājai ir bijis arī “aukstais gals”, kuru arī plāno atjaunot, un apdzīvojama ir bijusi tika nama viena daļa – divas istabas. Ēka ir ļoti maziņa, un ir jādomā par tās nekaitīgu izmantošanu, teic K. Burvis. 19. gadsimtā notikusi rekonstrukcija un izveidota jumta izbūve ielas pusē – mezonīns ar pusapaļu “saules” logu. Tas ir unikāli, ka vienā mājā sadzīvo divu laikmetu stili – 17. –18. gadsimta sākums, baroks un manierisms, bet otrajā stāvā – 19. gadsimts ar klasicismu, uzsver K. Burvis.

“Senās ēkas tomēr mūsdienu komforta prasībām nav piemērotas. Ja vēlas ērtības, tad ēkas jāpārbūvē, jāsiltina. Taču mūsu vēlme abus tālos laikmetus mājā saglabāt kā dokumentālas liecības, jo 17. gadsimts – tie ir Liepājas pirmsākumi,” stāsta K. Burvis. “Tajā laikā ēkas bēniņi bija neapdzīvoti, ēkā bija manteļskurstenis un divas 18. gadsimta holandiešu podiņu krāsnis. 70.– 80. gados māja aktīvi demolēta, un, lai paglābtu no bojāejas krāsnis, 1980. gadā tās demontētas un pārvestas uz muzeju.” Tagadējie mājas saimnieki vēlētos pēc mājas restaurācijas krāsnis novietot atpakaļ tur, kur ir to īstā vieta. Vēl jāatjauno telpu plānojums, interjers – zem reģipša daudz kas ir saglabājies.

Tagad saimnieku mērķis ir māju atjaunot tā, lai tās apakšstāvu varētu piemērot sabiedriskai lietošanai – apskatei, sadarbojoties ar Liepājas muzeju. Šeit varētu būt 17. – 18. gadsimta liepājnieka dzīvesvietas paraugs, muzejs. Savukārt 2. stāvu varētu izmantot dzīvošanai, iecere ir, ka tur varētu būt izīrējamas viesnīcas tipa istabas. Šis mērķis nav īstermiņā sasniedzams, zina restaurators. Taču šķiet, ka viņu tas neuztrauc.

“Protams, laiks iet. Autentiskās konstrukcijas ir iekonservētas. Esam spiesti nogaidīt. Ceram, ka pienāks laiks, kad ēka būs kļuvusi tikai vērtīgāka, lai to saglabātu,” viņš saka. “Ja jāizdara izvēle starp mūsdienu komfortu un seno interjeru, tad izvēle bieži vien ir par labu mūsdienām. Te ir tā dilemma starp vērtību, kas jāuztur, nemainot pieminekļa izskatu, un mūsdienām.”

Bet kas tad ir tas, kā vārdā lai 21. gadsimtā atsakās no ērtībām? Restaurators K. Burvis atbild: “Komforta vārdā iegūstam vērtību, mantojums ir vērtība pati par sevi. Tā jau nav, ka restaurētā ēkā nav nemaz iespējams dzīvot – kādreiz taču tur cilvēki dzīvoja! Mūsdienu publika ir ļoti izlutināta, prasa komfortu pat tad, kad tas nav vajadzīgs, kad tas jau nāk par ļaunu pašam cilvēkam.”

Viņš arī uzsver, ka ir svarīgi, lai vecu ēku īpašniekiem būtu pamatzināšanas par šāda īpašuma kopšanu un uzturēšanu. “Koks ir labākais un veselīgākais ēku materiāls, bet tas ir jākopj. Vairāku gadu laikā koks izkalst, piebriest. Jāatjauno tā aizsargājošais slānis – gruntējums. Fasāde jākrāso ik pa pieciem, desmit gadiem ar dabīgu lineļļas krāsu, līdzīgi jākopj arī logi. “Ja ir zināšana, kā lietot vecās ēkas, tad tas neliekas tik grūti izdarāms. Ja vajadzīga sarežģītāka atjaunošana, padoms meklējams Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā – tajā dabūjama ļoti apjomīga informācija.”

Nora Driķe,

Ilustrācijas – no K. Burvja arhīva

Māja Dīķa ielā 3 ir viena no nedaudzajām 18. gadsimta sākuma baroka stila koka apbūves dzīvojamām ēkām, kādas vēl saglabājušās Liepājas vēsturiskajā centrā.

Šāda krāsns uz ozolkoka kājām atradās mājā. Pašreiz demontēta glabājas Liepājas muzejā.

Andra Gertsona foto

“Nosliecāmies upurēt komfortablo mūsdienu dzīvesveidu par labu mājas vēsturiskajām vērtībām,” saka restaurators Kaspars Burvis.