Deju kopas “Kuldīgas seniori” vadītāja Ramona Irbe par dejotāju Laimdotu Stirāni (80) teic, ka viņa šajos Dziesmu un deju svētkos būšot otra vecākā uz laukuma. Vecāks esot tikai kāds kungs tuvu 90 gadiem no cita senioru kolektīva.

To dzirdot, Laima (tā viņu sauc draugi un paziņas) gardi smejas: “Jā, iepriekšējos svētkos stāvējām blakus ar kungu, kurš man teica: “Meitenīt, neuztraucies, man ir tikai 80 gadu.” Es dejoju visu mūžu, kopš sāku staigāt. Esmu dejojusi vidusskolā Rīgā, tehnikumā Aizupē. Kad pārcēlos uz Kuldīgu, dejoju patērētāju biedrības kolektīvā, tad mēs pārgājām uz kultūras namu. Man gribas dejot, man patīk, tas ir mans prieks un hobijs.”

Laima piedalījusies visos Dziesmu un deju svētkos kopš 1965. gada: “Toreiz skatē viss bija tik labi, bet paņēmām par lielu laukumu un sajaucām deju. Pēc tam stāvējām Rīgas Kolhoznieku namā kolonnas apķēruši un raudājām. Vienos svētkos bija tā, ka pēc pirmā koncerta noskrējām no laukuma, izgriezām brunčus, bet vakarā dejojām atkal – tajos pašos slapjajos brunčos.”

Jautāta, ko sagaida no šiem svētkiem, Laima atbild: “Lielu burzmu. Mums, dejotājiem, svētki ir smags darbs. Kad dejo, tad baudi deju, bet, lai līdz tam nonāktu, smagi jāstrādā. Ideālie svētki būtu tādi, ka gandarījums ir visiem – dalībniekiem un skatītājiem. Pie mums tā nav. Cik daudz ir neapmierināto biļešu dēļ jau tagad! Savulaik dalībniekiem deva biļetes, mēs varējām arī dažus koncertus noskatīties. Tagad varam brīvajā laikā paskatīties televizorā. Nav ne biļešu, ne laika.”

Posmu starp svētkiem, gatavošanos tiem Laima sauc par interesantu laiku: “Svētki ir svinīgāki, bet starpposma sākumā tu nezini, kas būs jāmācās, tad ar satraukumu gaidi skati – kā nodejosi, kāds būs komisijas vērtējums, vai piekasīsies tehniskajai daļai, vai tam, kā tu uztver deju. Vērtējuma kritēriji ir smalki. Turklāt jādejo ar partneri, kolektīvā. Ja dejo viens pats, pārējos neredzi, tu jau vari būt nez cik labs dejotājs, vienalga nekas nesanāks.”

Laima domā, ka šoreiz repertuāra latiņa nav pacelta pārāk augstu. Deja esot vairāk stilizēta, izdomas bagātāka. “Kuldīgā dejojām lieluzvedumu “Māras zeme”. Tajā jau bija labi redzamas stilizētās dejas. Horeogrāfiem Jānim Ērglim un Jānim Purviņam tādas patīk. Bet pareizi ir: ja katru gadu dejosim vienu un to pašu, neviens nenāks uz svētkiem. Daudz atkarīgs arī no tā, kā visi salikti uz laukuma, kā raksti vijas. Galvenais, lai tie, kas skatās no augšas, var no sirds priecāties, cik skaisti. Dejotāji pēc tam paskatīsies ierakstā televīzijā.”