– Pastāstiet, kā gāja “Līvu” dziesmu svētkos? Jūs tur esat klāt katru gadu.

– “Līvi” ir leģendāra Latvijas rokgrupa. Viņi aktīvi koncertē un katru gadu rīko “Līvu” dziesmām svētkus. Beidzamos trīs gadus par svētku vietu izvēlēts vecais alus brūzis pie Pāvilostas.

Programma ir ļoti plaša, un pirmajā koncertā piedalās kori, solisti un pavadošā grupa, kas perfekti zina “Līvu” dziesmas.

Liels slavinājums šiem puišiem, varu pateikt varbūt sūri, ka brīžam viņiem skan precīzāk un foršāk nekā pašiem “Līviem”.

– Programmu gatavo jūsu vadībā?

– Jāatlasa dziesmas, jāsataisa grāmata, lai dziedātājiem būtu parocīgi. Dziedam grāmatiņu no viena gala uz otru. Šogad iekļāvām arī paša senākā līva Jura Pavītola dziesmu “Vairogi”.

Viss dzīvē mainās, un “Līvus” ir skārušas gan ļoti lielas un slavenas lietas, gan arī diezgan traģiskas, kad puiši ir aizgājuši mūžībā. Bet viņi joprojām spēlē, un koru koncerts pierāda, ka cilvēki dziesmas zina, priecīgi un jaudīgi dzied līdzi.

– Ko dziesmām piešķir kora izpildījums? Nāk klāt kāda pievienotā vērtība?

– Dziesma iegūst lielu jaudu caur daudzu ļaužu enerģiju, kļūst spēcīgāka. To ļoti var izjust Dziesmu svētkos.

Izej priekšā korim, un tur ir tāds enerģētiskais lauks.

Cits jautājums ir, kā tie enerģijas nesēji ir uzvedušies nedēļas garumā. Vai ir pietiekami gulējuši, vai pēc ēdiena bija jāstāv divas stundas. Ja noguruši sāk dziedāt, tas uz dziesmu atstāj iespaidu, dziesma paliek nenesoša, nav tajā tik daudz visa tā, kas ieprogrammēts.

Bet tagad jau mums viss būs ļoti labi – Sadales tīkli būs vērtīgāki, sadalīs elektrību labāk un mums vienmēr būs lampiņas spožākas, nedzisīs.

Katrā ziņā “Līvu” svētkos bija ļoti daudz cilvēku, likās, ka no izraktās Liepājas visas mašīnas bija tur, simtu simtiem. Es tur tik ilgi nebiju, bet mani Nīcas dziedātāji un “Līva” gan kādos trijos naktī startēja no turienes.

Tas arī ir viens no svētku uzdevumiem – būt kopā, sakomunicēties, sadraudzēties un atpūsties.

– Vai dziesmu aranžijas papildināt, vai arī tās ir nemainīgas?

– Te jāatceras, kā sākās mana sadarbība ar “Līviem”. 2000. gadu sākumā Liepājas Simfoniskais orķestris sāka sadarboties ar populārās mūzikas komponistiem. Kopā ar Ainaru Virgu izveidojām “Līvu” dziesmu programmu ar simfonisko orķestri, nospēlējām festivālā “Bildes” un pēc tam operā. No abiem koncertiem ir DVD, kur to var redzēt un dzirdēt.

“Līvi”, manuprāt, bija pirmā grupa Latvijā, kas nospēlēja simforoku.

Pēc tam izveidojām tādu programmu ar grupu “Tumsa”, daudzos veidos uzstājāmies ar Raimondu Paulu, Imanta Kalniņa dziesmas izskanēja foršā piegājienā.

Dziesmas tiek simfonizētas un aranžētas citādās formās un izpildījumos nekā tad, ja izpilda tikai grupa. Kori “Līvu” dziesmām pievienojās tikai spožākās vietās vai piedziedājumos, taču nu jau ar katru gadu vairāk cenšamies darīt tā, lai koristi dzied līdzi visur.

Rodas arī kāda jauna dziesma. Ainars uzrakstīja par mīlestību, mūza viņam atlidoja un pačukstēja, lai paņem tekstu no Svētajiem rakstiem. Šogad Ainars laikam bija Jāņos kaut kur bijis, dziedājām dziesmu par to, ka Jānītis pīpo zaļu zāli.

Tomēr jādzied ir tās dziesmas, kas zināmas, jo, lai kaut ko jaunu un pārgudru klausītos, ir speciāli jāsapucējas un jāiet uz koncertzāli, lai tev iestāsta, ka tas būs super. Un tu klausies un saki, ka tas ir super, jo tev tā teica…

Tā jau ir, ka, klausoties jaunu simfoniju, viens raud, jo tik laba mūzika, bet cits brīnās – kas tur vispār notiek?

– Katrs jau mūziku sadzird citādi.

– Un tad rodas jautājums, kas ir skaņa? Vārdam pamatā ir informācija, ar to var arī iznīcināt. Ar skaņu ir tāpat. Kāds spēlē, tu sēdi un kaut ko saproti vai arī ne. Reizēm jau tā notiek traģiskas lietas.

Franču komponists Žoržs Bizē sacerēja operu “Karmena”, paņēma par galveno varoni meiteni no Spānijas pāri pār kalniem. Martā nospēlē frančiem, visi kā viens saka, ka nekam neder, nepieņemami mūsu sabiedrībai. Bizē droši vien bēdīgs. Pēc trim mēnešiem nomirst no infarkta.

Novembrī Spānijā nospēlē “Karmenu”, visi spāņi pa gaisu – super! Un tagad šis ir viens no ideālākajiem skaņdarbiem pasaules mūzikas vēsturē.

– Sanāk, uz to daudz nevar klausīties, kas patīk un kas nepatīk publikai.

– Bieži gadās, ka komponists sacer labu darbu, bet diriģents ar to netiek galā, nav sapratis. Tie ir baigie sitieni pa pašu komponistu.

Latvju mūzikā vistraģiskāk bija Emīlam Dārziņam. Kaut kādi bāleliņi diriģē viņa simfonisko skaņdarbu, neko nemāk. Sāk ķengāties, apmelot, un komponists sadedzina visus savus simfoniskos skaņdarbus.

Es te aizplūdu augstumos, bet to pašu rokmūziku var izpildīt tā, ka liekas, ka nekas dižs jau tur nav, bet cits var publiku pārliecināt, ka tas ir labi.

Domāju, ka “Līvu” dziesmas ir spēka dziesmas un viss ir gaumīgi.

– Vai jums kā diriģentam nav tās bailes nodarīt pāri komponistam? Ja nu kaut ko neesmu pareizi sapratis…

– Katrs komponists par 90 procentiem ir pārliecināts, ka viņa mūzika ir vislabākā. Grūti izprotams, kā klasiskās mūzikas pīlāri, kurus sauc par ģēnijiem, to visu dabū gatavu, kā viņi to sacer.

Bēthovens jaunībā braukāja pa Eiropu, vienam vajag korporatīviņu nospēlēt, otram… Spēlē klavieres, visi priecīgi. Mūzika dzīvoja iekšā, skanēja, vajadzēja to izlikt uz papīra.

Kad Bēthovens zaudēja dzirdi, ļoti to pārdzīvoja. Pievērsās tikai komponēšanai. To ir grūti iedomāties, ka cilvēks nedzird neko no pasaules, bet iekšā viņam viss skan.

Diriģentam ir jāpapēta, kas par putnu ir komponists.

Mūzikas valodā jau ir visi tie aspekti, kas norāda, par ko ir runa, ko viņš vēlējies ar šīm skaņām pateikt. Arī dabā skaņas nav nejaušas, tām ir sava informācija.

Diriģentam un izpildītājam jāmēģina saprast skaņdarba vēstījums un jāveido stāsts. Var nospēlēt tā, kā Daugava pie Jēkabpils iet no krastiem ārā, un to pašu mūziku var spēlēt kā mazu tērcīti.

Reizēm dzirdi, kā tik smuki dzied, bet – par ko? Ja mūzikas dramaturģiju neiztaisa tā, lai atstāj pārliecinošu vēstījumu, tad arī nepārliecina.

Sevišķi tas attiecas uz cilvēka balsi, kas visspožāk var izteikt stāstu, jo tuvu dvēselei tā ir. Konkrēti vārdus nesaukšu, jo tad var būt tiesu darbi. Vai feisbukā uzrakstīs – kas tu tāds esi, ka vispār vari runāt? Tādā ziņā man raibi ir gājis un brīžam nesaprotami.

– Kāds tā ir pateicis?

– Liepājas Mūzikas vidusskolas jauktais koris 80. gados gatavojas republikas mūzikas skolu konkursam. Kā sagadījās, kā ne, teica, ka man tas jāizdara. Iemācāmies programmu, rīt jābrauc uz Rīgu, un kolēģi grib paklausīties, kā tur ir.

Kolēģu vērtējums bija ne par labu. Nemuzikāli, baigi švaks vokāls, programma izvēlēta reti neveiksmīgi, katastrofa. Varētu nebraukt, ja nebūtu apmaksāts autobuss.

Aizbraucam, deviņi kori nodzied, žūrija saliek punktus, saraksta diplomus, sasauc visus kopā. Nosaukt sāk no “zemākā gala”. Sauc un sauc, Liepāja neuzrādās. Beigās pirmā vieta Jāzepa Mediņa mūzikas skolai. Nu, un Grand Prix Liepājas mūzikas vidusskolas jauktajam korim!

Vēl zvanīja un prasīja, vai varētu pa radio laist, jo kvalitāte esot tāda kā studijā.

Kas tur bija – vai mūzikas neizpratne? Pēc tam mani palūdza aiziet no mūzikas skolas, teica, ka nevarot kopā strādāt.

– Arī uz Dziesmu svētkiem skatās un vērtē dažādi, nenorimst spriest, vai vajag dziedāt tikai vecās, zināmās dziesmas vai jāraksta jaunas un sarežģītākas. Kādā virzienā mums vajadzētu doties?

– Nu jau viss ir salāgots. Šajos Dziesmu svētkos bija pietiekami daudz jaunu skaņdarbu. Bija divas lielas programmas, katrā daudz jaundarbu.

Kopkora enerģija ne vienmēr bija pietiekama, tās dziesmiņas it kā slīd. Neviens jau neko sliktu negrib, bet vienkārši nav jaudas nodziedāt tā, kā būtu jābūt.

Un tad jau sākās latvju melanholisms augstākajā pakāpē – visi dzied, visi bimbā.

Es te tagad ne tā kā savējais, bet neko sliktu jau nesaku. Komponisti ir atraduši savu piegājienu un to, uz ko latviešu dvēseles paķert. Taču ir jaundarbi, kas diezgan nepamatoti ielikti programmā, jo koristi nav iejutušies.

Dziesmām būtu jāiziet cauri sietam, lai procentuāli lielākā daļa dziedātāju tās atzīst. Problēma, ka daudzi no šiem skaņdarbiem ir “vienreizējās dziesmas”. Nodzied un nekad vairāk nedzied.

Centrālais jautājums ir par to, kas tie latvieši tādi ir. Principā reāli pajoliņi.

– Kā tad tā?

– Eiropā vācieši ir mēģinājuši dziesmu svētkus rīkot, igauņi. Piemēram, zviedri pandēmijas laikā nedarīja neko. Kas nomira, tas nomira. Un tad iedomājieties, ka visu zviedru nāciju varētu piespiest piecus gadus zaurēt vienas un tās pašas dziesmas? Viņi pasūtītu visus rīkotājus pie velna. Vācieši tāpat. Igauņi taisa tādus demokrātiskākus dziesmu svētkus, bāleliņi dzied, publika staigā ar aliņiem.

Bet šitāda dīvaina tauta latvieši – paklausīgi iet, dzied skatēs, pucējas tautas tērpos, stāv divas stundas pēc gurķa un makaroniem. Dievs dod, lai tas mums saglabātos!

Svarīga ir arī socializēšanās, jo nakts jau nav priekš tam, lai gulētu. Nīcas vīri jau sarunājuši sešus sievu korus, kur mēs varētu ciemos braukt. Taču galvenais – jaunajām paaudzēm arī ir jādzied.

– Tās vēlas dziedāt?

– Liepājā visās vidusskolās bija jauktie kori. Tagad ir tikai Valsts 1. ģimnāzijā, un es nezinu, vai 1. septembrī, kad aiziešu, koris būs vai nebūs.

Kad pateicu, ka mums ir iespēja aizbraukt nodziedāt Dziesmu svētku noslēgumā, uzreiz radās 60 jaunie, pāri par 20 puikām. Bija arī tie, kas dziedājuši 2018. gadā. Tā būtu normāla lieta, ka pievienojas arī tie, kas necik sen skolu beiguši. Ja šitādā veidā, tad ir ok, viss aizies.

Tomēr, kad Dziesmu svētku gājiena diasporas kolektīvi –

mamma mia, tas bija vairāk nekā visa Kurzeme kopā! Tie visi ir latvieši spēka gados, kas grib piedalīties, bet viņi dzīvo citur.

Lielais globālais jautājums ir – mēs varam saturēt savus cilvēkus? Tātad kaut kas nav riktīgi valstī, ja nevaram, ja ir jābrauc prom, lai varētu dzīvot.

– Lielajos koros būs dziedātāji, ir sasparojušies pēc Dziesmu svētkiem?

– Jā, tie, kas dziedāja, būs, plāni ir. Bet, sasaucoties ar to, ka ekonomisku grūtību dēļ aizbrauc prom, – kurš normāls džeks, kam ir sieviņa, divi bērniņi, darīšanas, nāks divreiz nedēļā vakarā dziedāt korī? Nu, ir jau dulli.

Pirms Dziesmu svētkiem atnāca pieci vīri spēka gados uz Nīcas vīru kori. Lielie kori nepajuks, bažas ir par Liepājas jauniešu dziedāšanu.

– Kā klājas jūsu mazmeitai, kura spēlē klavieres?

– Noemi ir Londonā, pabeidza studiju pirmo posmu un iet tālāk. Spēlē un strādā, pasniedz stundas. Ziķeris! Elizabete pabeigs universitāti dizaina jomā. Mazdēls Nikolajs jau metru 90 garš, tenisu spēlē. Romi dzīvo Salvadorā, viņas meitiņai ir divi gadi.

Meita Liene pilnīgi iekšā sportā, skrien un spēlē tenisu trīs četras stundas dienā, dabūja sevi tādā kondīcijā kā jaunībā.

Vizītkarte

Jēkabs Ozoliņš

• Dzimis Liepājā 1945. gada 4. decembrī.
• Mācījies Grobiņas pamatskolā, absolvējis Liepājas Mūzikas vidusskolu un Ļeņingradas Valsts konservatorijā beidzis Nikolaja Romanovska diriģēšanas klasi.
• Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku virsdiriģents un Goda virsdiriģents.
• Strādājis ar Liepājas Simfonisko orķestri, bijis Liepājas Mūzikas vidusskolas pasniedzējs, vairāk nekā 40 gadus vadījis korus, simforoka koncertu aizsācējs Liepājā. Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas kora, kora “Līva” un Nīcas vīru kora vadītājs.
• Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris.
• Valsts kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāts.
• Dēls Ļevs, meita Liene, četri mazbērni.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.