“Neticami, ka aizritējuši jau desmit gadi,” pārsprieda klausītāji, daudzi no kuriem bija klāt koncertzāles atklāšanā 2015. gadā.

“Desmit gadi ir pagājuši ļoti ātri, un Liepāja vairs nav iedomājama, kāda tā būtu, ja nebūtu “Lielais dzintars”,” stāsta liepājnieks Artis Strautmanis.

Viņš bija uz koncertzāles atklāšanu un pa šiem gadiem arī šeit dziedājis kora “Laiks” sastāvā.

“”Lielais dzintars” nu jau ir ne tikai pašu liepājnieku lepnums, bet lepnums visā Latvijā, pie mums brauc arī ārvalstu viesi klausīties mūziku,”

saka Artis.

Viņu visvairāk saista simfoniskā mūzika. “Mūsu simfoniskais orķestris spēj sniegt īstu gardēžu baudījumu,” viņš uzsver.

Rīdzinieces Zane un Sarmīte ik pa laikam brauc uz pasākumiem “Lielajā dzintarā”.

“Fantastiska skaņa!” koncertzāli novērtē Zane. “Tikai žēl, ka šo zāli būvēja laikam tie, kas ne no sirds juta. Man vienmēr par to ļoti sāp sirds. Pie jums šeit ir ļoti labs menedžments, ļoti labi pasākumi regulāri notiek. Rēzeknē ir otrādi – ļoti jauka koncertzāle, ko mūsējie paši ir būvējuši, bet programma gan tā…

Liepājā lielisks piedāvājums ir no pašiem pirmsākumiem un, arī mainoties vadībai, tas ir ļoti labs,”

vērtē Sarmīte. 

Koncertzāles tapšanas laikā Atvars Lakstīgala bija Liepājas Simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents un diriģēja “Lielā dzintara” atklāšanas koncertus.

“Es biju klāt un atceros pat to brīdi, kad traktors šeit iebrauca un būvlaukumā iedūra pirmo lāpstu.

Man bija laime dzīvot tepat netālu un ikdienā vērot procesu. Tiklīdz viens jauns stāvs tapa, man bija iespēja izstaigāt visu, man tiešām ļoti rūpēja katra nianse, katra detaļa. Izdevās arī ietekmēt kādas mazas detaļas,” viņš stāsta. 

Diriģentam ir ļoti liels gandarījums par koncertzāli. “Mans lielākais prieks ir par to, ka šī zāle ir sevi attaisnojusi, pat ne par simt, bet daudzkārt vairāk.

Jo daļa sabiedrības toreiz teica – kam mums tik liela zāle vajadzīga, kas tur nāks, vajag pieticīgāku…

Taču man bija pārliecība, ka ikdienā šeit būs pilnas zāles. Dažādā mūzika, kas šeit skanējusi, mākslinieki no visas pasaules, kas šeit uzstājušies, tas tiešām ir kaut kas vienreizējs!” pauž A. Lakstīgala.

Viņam prieks arī par to, ka jauna publika pa šo laiku ir atklājusi klasisko, akadēmisko mūziku, kas ir dvēseles valoda un spēja sevi intelektuāli papildināt. 

“Lielā dzintara” vadītājs Timurs Tomsons labi atceras dienu pirms desmit gadiem, kad viņš koncertzāles atklāšanas koncertā sēdēja 9. rindā 13. vietā.

“Tā ka uzmanīgi cilvēkam, kas sēž šajā vietā, jo var kļūt par koncertzāles direktoru,”

viņš brīdina.

“Lielais dzintars” nav radies tukšā vietā – to sildīja simfoniskais orķestris, Liepājas opera un tautas konservatorija, T. Tomsons uzsver, ka koncertzāle ir pilsētas muzikālo tradīciju mantiniece.

“Pateicoties Imantam Resnim un vēl dažiem trakiem cilvēkiem, koncertzāle ir kļuvusi par pilsētas enkuru,

mainot 90. gadu tēlu no militārās, metalurģijas, rūpnieciskās un roka pilsētas uz moderni domājošu un uz attīstību vēstu valstspilsētu,” saka “Lielā dzintara” vadītājs. 

Pirmskoncerta sarunās I. Resnis atklāj, ka draugi un paziņas viņu tikko apsveikuši – tavs sapnis ir piepildījies. “Es teicu, ka tā ir tikai viena daļa no sapņa,” atbildējis diriģents.

Viņš gribētu piedzīvot koncertzāles projekta pilnīgu pabeigšanu, jo pašlaik apmeklētāji nenāk pa publikas ieeju, kas netika izbūvēta otra stāva līmenī, bet pa “ķēķa durvīm”.

I. Resnis piemina koncertzāles idejas uzticīgākos atbalstītājus – toreizējo Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, jo patroneses vārds bija ļoti svarīgs “pretsvars tā laika valdībai un Kultūras ministrijai, kas bija stipri vien pret koncertzāles būvniecību”, arī Uldi Pīlēnu un Ainaru Kreicu.  

“Lielā dzintara” zālē diriģents zina visas kļūmītes un nepilnības, piemēram, to, ka “notiek klavieru stumdīšana, lai gan skatuves centrā bija jābūt liftam, kas tās noved lejā”.

Toties dzirdamība laba visos līmeņos un stūros. “Ar manu varbūt nepilnīgo dzirdi visās vietās skan labi,” atzīst I. Resnis.

“Agrāk šajā vietā bija padomju sērijveida kinoteātris, bet tagad te ir, iespējams, pasaulē lielākais Dzintars,”

pauž koncertzāles mākslinieciskais vadītājs Orests Silabriedis.

Jubilejas pasākumu vainagojums ir “Gurres dziesmu” atskaņojums, un O. Silabriedis citē tā vadītāja, diriģenta Modesta Pitrena teikto – ja nu mūsu civilizācijai vajadzētu sūtīt kaut ko kosmosā kā zīmi par to, kas esam, tad “Gurres dziesmas” noteikti būtu viens no labākajiem paraugiem. 

Uzziņai

Liepājas koncertzāles 10 gadi

• Uzņemti vairāk nekā 1,7 miljoni apmeklētāju. 
• Vairāk nekā 2000 notikumu. 
• Ieskaņoti vairāk nekā 60 mūzikas albumi.
• 2021. gadā izveidota pirmā digitālā koncertzāle Latvijā. 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.