Saruna nevar notikt, nepieminot diriģentu, pedagogu Valeriju Šestilovski. Tieši viņš pirms tam ilgus gadus vadīja pūtēju orķestri “Liepāja”.

– Par to, ka esmu Liepājā, man laikam jāpateicas tieši Valerijam. Viņu satiku, šķiet, pirms 11 gadiem. Mēs vasarā kopā strādājām bērnu pūtēju orķestru nometnē kā pedagogi. Uzreiz bija labs kontakts.

Es pats esmu trompetists, tāpēc viņš mani ik pa laikam uzaicināja kādreiz kaut kur izpalīdzēt – vai uz kādu ārzemju braucienu vai kā citādi. Kaut kas pamazām mani uz Liepāju vilka.

Pirmo reizi šeit ierados 2018. gadā. Iepriekš te nebija būts vispār. Nodomāju: “O, cik forša pilsēta! Varētu šeit dzīvot.”

– Un domas materializējušās?

– Vispār šī ir otrā reize šeit iedzīvoties. Pirmo reizi Liepājā strādāju pirms četriem gadiem un paliku tikai vienu gadu. Kaut kā īsti nesanāca.

Strādāju mūzikas skolā, Valerijs izvēlējās mani par savu labo roku, ja tā var izteikties. Vēl piestrādāju Aizputes Mūzikas skolā un Pāvilostā. Bet kaut kā viss beidzās… Es aizbraucu atpakaļ uz Cēsīm.

Pirms pusotra gada pēkšņi saņēmu zvanu no LMMDV direktores Ingas Auziņas:

“Klau, tev ir sešas stundas laika izdomāt, ko darīsi ar savu dzīvi. Vai tu nāksi uz Liepāju vai nē.”

Vajadzēja trompetes spēles skolotāju, un es piekritu piedāvājumam. Tas bija interesants, negaidīts pavērsiens. Bet Valerijs jau pirms tam teica, ka vajag nākt atpakaļ.

Jābūt labam iemeslam, lai savu dzīvi pārceltu uz pilnīgi citu pilsētu 330 kilometru attālumā (pasmejas).

– Vai tagad esat iejuties?

– Jā, viss kaut kā notika pats no sevis. Acīmredzot tā bija pareiza izvēle. Strādāju par trompetes spēles skolotāju, palīdzēju Valerijam ar blakus darbiņiem. Līdz ar to sanāk, ka orķestrī biju iesaistīts jau labu laiku.

– Un tad daudz kas mainījās, uzzinot, ka kolēģis devies mūžībā…

– Jā, tā bija ļoti negaidīta ziņa. Sākās mācību gads, strādājām kopā, un pēkšņi…

– Vajadzēja domāt, kurš stāsies viņa vietā.

– Daudz jau nebija, ko domāt, tas bija vienkārši jādara. Daudzi mani zināja, ātri pieņēma. Es jau pirms tam biju stājies pie diriģenta pults, kad Valerijs mani lūdza, tāpēc orķestrim nebiju svešs cilvēks.

Tagad es strādāju kopā ar Uldi Locenieku. Viņš ir otrais, bet es pirmais diriģents.

Pārsvarā  stāvu pie diriģenta pults, savukārt Uldis palīdz ar dažnedažādām organizatoriskām lietām, sākot no visādiem sīkumiem līdz spēlēšanai.

Uldis ir fantastisks mūziķis. Viņš ir klarnetists, bet prot spēlēt arī citus instrumentus. Ja vajag, paņem jebkuru citu instrumentu, kura tajā brīdī trūkst, un nospēlē. Viņš ir arī ļoti labs diriģents.

– Vai jūsu darba stils atšķiras no priekšgājēja?

– Jā, noteikti ir atšķirīgs nekā Valērijam. Mēs neviens taču neesam vienādi. Katrs strādā pilnīgi citādi, katram ir savas idejas, kā orķestrim vajadzētu skanēt.

Valerijs bija ļoti darbspējīgs cilvēks. Viņš vienmēr strādāja ar ļoti lielu aizrautību, pilnīgi dega par to, ko darīja. Orķestris – tas bija viņa!

Dažkārt strādāja no agra rīta līdz vēlam vakaram, domāja par orķestri – ko darīt, kur spēlēt, kur braukt. Tā bija visa viņa dzīve. Tas bija kā bērns, ko viņš izaudzināja no nekā.

Savā jomā visi zināja, kas ir Liepājas orķestris un ko Liepājas orķestris dara. Latvijā defilē programmas iestudē ļoti maz orķestru. Uz visa valsts fona Valerija vadītais orķestris vienmēr izcēlās ar krāšņu vizuālo tēlu, šovu, ar to, ko citi vispār nedara.

– Vai nebija bail no šīs lielās atbildības – pārņemt Valerija izauklēto orķestri?

– Atbildēšu godīgi – biju nobijies. Nekad nedomāju, ka tik jauns stāšos diriģenta amatā. Bija daudz jautājumu: kā es tikšu galā, kas notiks, vai kāds neaizies.

Šī vasara bija īstenas ugunskristības.

Sākot ar maiju, orķestris devās uz Poliju, Vāciju, Lietuvu. Bija Dziesmu svētki. Bet vasaras beigās finišējām Ungārijā. Tas viss ir Valerija nopelns, jo tieši viņš bija saplānojis darbus, pieteicis orķestri šīs vasaras festivālos.

Man tas viss bija kaut kas jauns, un nācās ar to tikt galā. Ja es izgāztos, par to zinātu visa Latvija, jo Valeriju orķestra diriģenta aprindās pazina ikviens.

Jutu sev pievērstus skatienus, ko varētu skaidrot apmēram tā: “Ko tad jaunais varēs izdarīt, kas tad te būs.” (Pasmaida.)

– Kādas sajūtas ir tagad?

– Ir daudz mierīgāk. Trakums ir mazliet noskrējis. Sākumā jau emocijas ņēma virsroku. Viegli nebija. Bet abi ar Uldi labi tiekam galā. Ar viņu ir viegli sastrādāties. Ja ir vajadzīgs padoms, viņš neatsaka.

– Pastāstiet, kādus mērķus esat izvirzījis attiecībā uz orķestri?

– Gribētu nodibināt vairāk kontaktu, sadraudzības ar šejienes orķestriem, kas ir uz vietas Latvijā. Noteikti šī orķestra neatņemama sastāvdaļa ir defilē programmas, kuras tiks iestudētas arī turpmāk.

Par horeogrāfiju jāsaka paldies Ainai Apenei, kura savu darbu vienmēr paveic izcili! Man tas arī ir pārbaudījums, es to nekad neesmu darījis.

Bet vienmēr ir kas jauns jāiemācās, nevar apstāties.

Protams, plānojam braucienus uz ārzemēm, dalību festivālos. Cerams, ka arī mums kādreiz izdosies izveidot festivālu Liepājā, tieši pūtēju orķestru, un viesi brauks pie mums.

Starp mērķiem ir veicināt orķestra attīstību, lai bērni nāk uz mūzikas skolu, mācītos pūšaminstrumentus. Galu galā – lai viņiem patiktu nākt uz orķestri, lai viņi gūtu prieku no tā.

– Vai nav vērojami atplūdi?

– Gluži pretēji. Mums ir sajūta, ka orķestris paliek lielāks. Šogad bija liels pieplūdums tieši no mūzikas skolas. Manuprāt, atnāca kādi 10 jauni spēlētāji. Orķestris uzreiz kļuva kuplāks.

– Vai visi gribētāji tiek orķestrī?

– Es gaidu visus. Nav tā, ka mēs kādu atsijātu. Bet spēlēt ir jāmāk, jātur līmenis.

– Būšana orķestrī savā ziņā ir arī mācību process.

– Tieši tā, jo pūtēju orķestris ir tā vieta, kur galu galā jaunie mūziķi nostiprina un pilnveido savas zināšanas, to, ko ir apguvuši pirms tam.

Kā teica man viens zināms cilvēks, pūtēju orķestris ir kā pūšaminstrumentu nodaļas gala produkts. Tur visi satiekas un spēlē kopā.

Tieši tā ir vieta, kur  attīsti savas prasmes, pilnveidojies un gūsti prieku no tā, ko dari, – no šīs kopā muzicēšanas.

– Vai ir instrumenti, ko bērni ir iecienījuši vairāk un ko mazāk?

– Manuprāt, tādu instrumentu, ko negribētu spēlēt, nav. Šeit ir ļoti izplatīti koka pūšamie instrumenti – flauta, klarnete, saksofons. Metāla pūšamistrumentu ir mazāk. Un to esmu novērojis visā Kurzemē.

Vidzemes pusē, no kurienes nāku es, metālpūšamo tomēr ir vairāk. Nezinu, kāpēc tā.

Būtu jauki, ja mūzikas skolā bērni vairāk izvēlētos metālpūšamos instrumentus, tieši zemos pūšaminstrumentus – tubu, trombonu. Lai orķestrim augtu jaunā maiņa.

– Kā jūs sadraudzējāties ar trompeti?

– Man muzikālās gaitas aizsākās diezgan agri. Es mācījos Cēsu 1. pamatskolā, un šī skola vienmēr ir bijusi ar mūzikas novirzienu. Ikvienam, kurš tur mācās, ir jāspēlē kāds mūzikas instruments jau no 1. klases.

Bet 1. klasē neviens par pūtēju vēl nevar būt, jo bērns fiziski vienkārši vēl nav attīstījies. Kamēr zobi mutē nomainās, paaugas rociņas, plaušas…

Es sāku ar klavierēm. Un domas par citu instrumentu it kā nebija. Bet mana klavieru skolotāja pārcēlās uz dzīvi Rīgā, un bija jāspēlē kaut kas cits. Pat nezinu, kā, bet sanāca, ka nonācu pie trompetes.

Bērnu mūzikas skolā es iestājos, kad mācījos 7. klasē. Acīmredzot man padevās tā lieta, nesagādāja lielas zobu sāpes. Pienāca  brīdis, kad beidzu 9. klasi. Ko darīt tālāk?

Mans skolotājs Aivars Radziņš mudināja nākt uz Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolā, kur pats arī pasniedza stundas. Lai arī nebiju pārliecināts, tomēr iestājos. Veiksmīgi mācījos, un turpinājums pēc tam jau bija Latvijas Mūzikas akadēmijā pie Jāņa Porieša, kurš tikko bija atgriezies pēc doktora disertācijas aizstāvēšanas ASV.

Vislielākais nopelns ir manam skolotājam, pie kura jau no bērnu kājas mācījos līdz vidusskolas beigšanai. Viņš laikam arī mani ir pastūmis tajā virzienā.

– Vai ģimenē neviens nav mūziķis?

– Ir gan, jā. Gan no tēva, gan mammas puses. Tā jau saka, ka pagale viena nekad nedeg.

Mammas māsīca šobrīd spēlē operas orķestrī, māsīcai māsa savukārt dzīvo Berlīnē, ir pianiste, ērģelniece, komponiste. Vecmamma kādreiz mācījusies mūzikas skolā par pianisti. Māsīca šobrīd ar vīru muzicē grupā “Franco Franco”.

Arī mans brālis ir tubists, kurš, ja vajadzīgs, vienmēr atbrauc muzicēt kopā ar Liepājas pūtēju orķestri.

Patiesībā man no abām pusēm ģimenē ir trāpījušies mūziķi. Arī tālāk dzimtas saknēs. Ja pareizi atceros, tad vecvecmammai brālis vai tēva brālis bijis tieši pūtējs.

– Nav gribējies kādā brīdī izvēlēties ko pilnīgi pretēju mūzikai?

– Nē, laikam nē. Bet esmu mēģinājis aiziet prom no mūzikas. Nedarīt šo lietu vispār. Taču tik vienkārši nemaz nevar. Nevar ņemt un pazust.

Pienāk brīdis, kad tevi sāk meklēt, zvanīt un vilkt atpakaļ.

Izkāpt no tā vilciena ir teju neiespējami, ja esi zināms cilvēks attiecīgās aprindās.

– Bet skolas laikā nemēģinājāt?

– Protams! Bija brīdis, kad pret trompeti izjutu dziļu nepatiku. Bet tas ātri pārgāja. Domāju, ka tādu brīdi izjūt ikviens cilvēks, kurš mācās mūzikas skolā. Vienmēr uznāk apnikums, pat riebums. Tā nu tas ir,  un tam ir jāpārkāpj pāri.

Vecāki arī teica: “Ja reiz esi iesācis, tad ir jāpabeidz. Nevar atstāt lietas pusratā. Ir jāizdara līdz galam.” Turklāt es taču pats aizgāju uz mūzikas vidusskolu, mani neviens nespieda.

– Ko jūs studējāt augstskolā?

– Tieši trompetes spēli Jāņa Porieša trompetes spēles klasē. Tur man bija iespēja uz neilgu laiku doties uz Helsinkiem, uz Sibeliusa akadēmiju. Pamācījos pie fantastiskiem pedagogiem. Tas bija ļoti labs laiks, tur es ieguvu ļoti daudz.

Apguvu arī baroka trompetes spēli, ko jau kādu laiku gribēju, bet Latvijā nebija tādas iespējas spēlēt tieši uz autentiskā instrumenta, kāds bija baroka laikā.

– Tas ir citādāk?

– Jā, absolūti. Instruments krietni atšķiras no mūsdienu modernās trompetes. Nav nevienas pogas. Arī vizuāli ļoti atšķiras. Tāda salocīta metāla caurule, un viss.

Vienīgais no pūšaminstrumentiem, kurš ir ļoti tuvu tam izskatam, kāds bija pirms vairākiem simtiem gadu, ir trombons. Pārējie gan ir piedzīvojuši evolūciju. 

– Ko jūs teiktu tiem, kas apgalvo: “Kādēļ diriģents vispār priekšā vajadzīgs? Var taču iztikt.”?

– To varētu salīdzināt ar ceļu policiju (smejas). Ja nebūs kontroles uz ceļiem, katrs darīs, kā ienāks prātā. Nebūs absolūti nekāda kopsaucēja, un būs vienkārši bardaks. Ir jābūt cilvēkam, kurš savāc visus kopā.

Bez diriģenta vienkārši nevar pavisam vienkārša iemesla dēļ – kā 30 vai 40, vai 50 cilvēki uzsāktu reizē spēlēt, ja nebūs neviena, kurš parāda? Vienam priekšā ir jābūt.

Sākums vai beigas ir jāparāda, citādi nekas nesanāks.

Diriģentam ir jāparāda ļoti daudzas lietas. Esi viens no retajiem, kurš kontrolē lielāku cilvēku pūli. Tu esi tas, kurš savāc to visu kopā.

– Vai piedomājat pie tā, kā jūs redz citi?

– Es esmu vērojis un pētījis ļoti daudzus diriģentus jau diezgan agrā vecumā. Pusaudžu gados daudz piedalījos pūtēju orķestru nometnēs, tāpat bija dažādi braucieni, bija viesdiriģenti. Un es vienmēr ar interesi skatījos, kā viņi strādā, kā izskatās, ko viņi ar rokām dara.

Es pats ļoti cenšos piedomāt pie tā, kā es izskatos publikas priekšā. Sākot ar apģērbu, beidzot ar sejas mīmiku, ko tu dažkārt neapzināti rādi.

Cilvēki jau redz daudzas lietas no malas, kuras tu pats nekad nepamani. Un ar kaut kādām neapzinātām darbībām, es domāju, diriģents var iemantot dažnedažādas iesaukas.

– Jums arī kāda ir?

– Es neesmu dzirdējis (smejas). Diriģents ir tas, kuru redz visi – gan orķestris, gan skatītāji. Tādēļ es cenšos piedomāt pie tā, kā uzvedos uz skatuves, līdz niansēm.

Būtu veselīgi kādreiz koncerta laikā maliņā nolikt kameru, lai apskatītos, kādas ir tieši manas kustības, ko es daru, jo sevi ir grūti novērtēt, pateikt, ko tu dari un kā tu dari.

Diriģents ir darbs, ko mācies visu dzīvi.

Tāpat kā instrumentālais mūziķis – visu dzīvi ir jāmācās, nemitīgi jāpilnveidojas, lai nekristu atpakaļ.

Katram diriģentam ir savs rokraksts. Vienmēr jau ir tā, ka tu no kāda kaut ko uzsūc – vienu vai otru lietu, kaut kripatiņu paņem. Es domāju, ka sīkumi ir tie, kuri tevi veido, kas tu beigās būsi.

Vizītkarte

Matīss Smiltiņš

• Dzimis 1995. gada 3. decembrī Cēsīs.
• Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā (LMMDV) pasniedz trompetes spēli.
• LMMDV, Liepājas Bērnu un jaunatnes centra, kā arī Liepājas Karostas mūzikas skolas apvienotā pūtēju orķestra “Liepāja” diriģents.
• Mācījies Cēsu 1. pamatskolā, Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolā.
• Latvijas Mūzikas akadēmijā iegūts diploms trompetes spēlē.
• Neprecējies.
• Vaļasprieki: ceļošana, auto lietas, atpūta pie dabas.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.