Nobīdes no plānotā bijušas ļoti lielas. ”Putins sabojāja svētkus visā pasaulē, paralēli vēl kovids iekodās mūsu orķestrī. Divus gadus bijām kā Dieva ausī, neviena saslimušā, bet tieši uz šīm programmām, kas prasīja lielu sastāvu, atkrita diezgan daudz mūziķu. Nācās lūgt palīdzību lietuviešu kolēģiem. No Viļņas uz pirmo programmu brauca vijolnieki, uz otro programmu ieradās pirmais obojists,” viņš pastāsta.

Programmā bija jāievieš izmaiņas pēdējā brīdī. Nevarēja ierasties vijolniece Baiba Skride, ļoti paveicās, ka viņas vietā varēja tikt Vineta Sareika. ”Otrs – saslima diriģents. Normunds Šnē varēja tikt, un pēc tam viņš izteicās – kāpēc mēs tomēr neatstājām Maskata pirmatskaņojumu?

Bet, kad es zvanu diriģentam un saku, ka pēc divām dienām koncerts ar retu programmu, iespējas procents, ka viņš teiktu jā, samazinātos milzīgi,” uzsver U. Lipskis.

Artūra Maskata Trīskāršo koncertu LSO kopā ar solistiem Ditu Krenbergu, Ivetu Apkalnu un Reini Zariņu LSO atskaņos jaunās sezonas atklāšanā septembrī, tā atdodot klausītājiem parādu.

Par spīti visam svētku sajūta orķestra vadītājam un mūziķiem bijusi, jo izdevies nodrošināt jubilejai atbilstošu augstvērtīgu programmu. ”Mums bija divkāršs morāls pienākums piedāvāt ļoti labu festivālu. Viens aiz cieņas pret visiem 30 gadiem un festivāla dibinātāju Imantu Resni. Otrs – pret mūsu atbalstītājiem Liepājas domi un Valsts kultūrkapitāla fondu, kuri bija jubilejas finansējumu iedevuši. Bija tik daudz labu mākslinieku, jo mēs varējām tos atļauties,” norāda U. Lipskis.

Pārdomas un diskusijas par to, vai un kā turpināt rīkot šo mūzikas pasākumu, bijušas jau pēc 10. un 20. festivāla, kad notikusi izvērtēšana, vai vēl esam aktuāli, vai cilvēki grib to, ko piedāvājam. Jubilejas festivāls šīs šaubas esot pilnīgi izklīdinājis.

Kaut arī uzstājās pasaules mēroga zvaigznes, zāles bija pustukšas. ”Zinu, kā iet mūsu kolēģiem, nekas daudz spožāks nav arī galvaspilsētā. Festivāla apmeklējums bija virs normālā šodienas apstākļos,” skaidro U. Lipskis.

”Esam gandarīti par cilvēkiem, kuriem kultūra tik ļoti vajadzīga pat tad, kad psiholoģiskā komforta līmenis ir samazinājies, viņi nāk pēc tā labuma, ko var dot mūzika.”

Viņš prognozē, ka no ierobežojumu atcelšanas paiešot vēl trīs četri gadi, līdz, ja nebūs citas krīzes, atgriezīsies tāds apmeklējums, kāds bija pirms pandēmijas. ”Tas tomēr nav maizes veikals, lai arī cilvēks nepārtiek no maizes vien. Kultūru cilvēki lielā mērā bauda tad, kad jūtas drošībā. Pa šiem gadiem ir mainījušies paradumi, daudzi ir atraduši citus veidus, kā piepildīt dvēseli un atrast mieru. Trieciens tradīcijai kuplā pulkā apmeklēt pasākumus ir ļoti dziļš. Kurš ieguldīs naudu biļetēs koncertam, kas notiks pēc gada, ja viņš nezina, cik rīt benzīns maksās?” atzīmē LSO vadītājs.