liepajniekiem.lv
Dienā, kad tiekamies, viņš tikko atgriezies no aprūpes centra Iļģos, kur uzstājās kopā ar Grobiņas senioru ansambli “Tev un taviem draugiem”. Koncertuzstāšanos Guntim Vītolam daudz.
– Ko jūs protat mūzikā?
– Jebko, ko vajag. Mana izglītība ir kordiriģents, esmu beidzis konservatoriju.
Kamēr Rīgā studēju, man jau bija mazi darbiņi. Kad mācības beidzās, vakaros kopā ar vēl vienu čalīti, kas arī studēja kordiriģentos, braucu uz Ainažiem. Tur bija jauktais koris, kuru vadīja diriģents, es strādāju par kormeistaru. Tāpat braucu arī uz Staiceli.
Šajos abos koros izgāju, var teikt, savu pirmo praksi.
Kad mēģinājumus beidzām, bija jau deviņi, desmit vakarā, un autobuss no Ainažiem uz Rīgu vairs negāja. Tā mēs turpat palikām, uz Rīgu braucām atpakaļ piecos, sešos no rīta, tad taisnā ceļā – uz lekcijām.
Ko tikai mēs Ainažos pa nakti nedarījām! Ēdām, spēlējām bumbu, klausījāmies maģi, lai neaizmigtu un nenogulētu autobusu.
– Pēc konservatorijas beigšanas atgriezāties Liepājā?
– Jā, jo te bija vecāki. Pēc tam mani iesauca armijā. Kad atgriezos no dienesta, Liepājas Mūzikas skolā pastrādāju korī.
Mūzikas skolas korim vajadzēja daudz zēnu, lai būtu labs skanējums, un vadītājs ņēma no malas korī klāt pazīstamus dziedātājus. Pāris gadu es biju tur.
Pēc tam sākās viss, kas tagad turpinās, – Vērgale, Grobiņa, Medze. Ansambļus vadu jau daudzus gadus.
Vienmēr esmu strādājis ar senioriem, tas ir mans aicinājums, un man patīk.
Ar viņiem viegli strādāt, jo viņi grib dziedāt, grib izbraukt ārā no savas pilsētas, pagasta, uzstāties. Patīk dibināt draudzības saites ar citiem dziedātājiem, tad brauc ciemos.
– Kādā ģimenē uzaugāt?
– Mani vecāki ir liepājnieki, esmu vienīgais bērns un jutos labi. Kas nekaiš, kad ne ar vienu nav jādalās? (Smejas.)
Tētis bija muzikants, spēlēja klavieres un akordeonu. Viņam bija pašam sava grupa – trīs muzikanti, kuri brauca haltūrās. Spēlēja kāzās, dzimšanas dienās. Akordeons, saksofons, bungas; tētis un bundzinieks arī dziedāja.
Es viņus ar moskviču aizvedu uz turieni, kur vajadzēja.
Kamēr spēlēja, es sēdēju turpat pie galdiņa un klausījos, starplaikos kopā ēdām. Kad beidza spēlēt, tad vedu atpakaļ mājās. Pamatā viņi brauca uz Priekuli.
– Vai spēlējāt ar tēti kopā?
– Nē. Es nekad neesmu bijis balles muzikants. Taču tagad – varbūt par tādu kļūšu.
Mēs, četri cilvēki, esam izveidojuši ansambli “Grobiņas zēni”, kas labprāt muzicē, esam jau šur tur bijuši dzirdami. Spēlējam sintezatoru, akordeonu, bungas un dziedam. Repertuārā – šlāgeri.
– Kad bijāt zēns, labprāt mācījāties spēlēt klavieres?
– Jā, mani neviens nepiespieda. Pats gāju uz bērnu mūzikas skolu, pabeidzu klavieru klasi, tad – mūzikas vidusskola, konservatorija.
Tētis arī savā laikā mācījās mūzikas skolā, tā ka, var teikt, gāju viņa pēdās.
Es ne par ko citu nebūtu varējis kļūt, jo bija tikai mūzika.
Mamma arī bija blakus, bet mūzikā viņai nebija tik liela loma kā tētim.
– Pats esat dziedājis kādā kolektīvā?
– Jā, strādāju vīru korī “Dziedonis” par kormeistaru un arī tajā dziedāju pie diriģenta Miervalda Ziemeļa, tad – Valda Aivara. Man patīk gan dziedāt, gan vadīt.
Tomēr jāatzīst, ka ar vīriem strādāt vieglāk, jo ar viņiem var runāt brīvi, reizēm pasakot arī kādu rupju vārdu. Neviens ļaunā neņems. Ar meitenēm tā nevar, jāuzmanās, ko saka.
– Droši vien esat ilggadējs Dziesmu svētku dalībnieks?
– Jā, kopš studiju laika. Pēdējie Dziesmu svētki, kuros piedalījos, bija nevis pagājušajā vasarā, bet iepriekšējie. Dziedāju korī “Kursa”, ko vada diriģente Ilze Āboliņa.
Patiesībā – līdzīgi kā jaunībā mūzikas skolas korī, tā arī tagad pievienojos, lai stiprinātu skanējumu; esmu bass. Protams, ka gāju uz mēģinājumiem tāpat kā pastāvīgie koristi.
Nu, un Rīgā – kā jau parasti. Kopīga nakšņošana, agri jāizbrauc uz mēģinājumiem, bet pa naktīm negulēja. Ko darījām? Tusējām tāpat kā skolēni savos Dziesmu svētkos, te nu nekādas atšķirības. Sanācām, dziedājām un, ja kādam bija dzimšanas diena, tad svinējām.
Ne jau kordziesmas skanēja, bet tautas repertuārs – “Bēdu, manu lielu bēdu”, “Pie dzintara jūras” un citas melodijas.
Izgulējāmies, kad no svētkiem pārbraucām.
Protams, ka man vairs nav agrākās izturības, bet diezgan norūdīja braukšana uz ārzemēm, kad dziedāju ansamblī “Lauma”, ko vadīja Mirdza Paipare.
90. gados braucām lielākoties uz Vāciju, Darmštati, tur dziedājām veco ļaužu pansionātos un uzstājāmies baznīcās, vairāk ar sakrālo mūziku.
Vienmuļi nebija – mainījām valūtu, gulējām pa ceļam autobusā, un galā bija jānonāk svaigiem.
– Strādājat ar senioriem un esat koncertmeistars bērnu un jauniešu ansamblim. Šīm paaudzēm ir kas kopīgs?
– Nē, viņiem pilnīgi atšķirīgs repertuārs un intereses. Jauniešus taču neinteresē šlāgeri, kas patīk maniem ansambļu dziedātājiem.
Jāieklausās bērnos, ko grib dziedāt, un tādas dziesmas arī jāmāca, citādi viņi nenāks, nebūs interesanti.
Par pašiem jaunākajiem dalībniekiem, kam pieci seši gadi, gan varu teikt, ka viņi jebkādu dziesmu mācās un dzied ar aizrautību. Prieks klausīties.
– Vērojot ansambļu dziedātājus, esat sapratis, kāds jaukums ir vecumam?
– Labestība. Cilvēkiem ir vēlēšanās, lai būtu rezultāts darbam, ko dara.
Mani dziedātāji, vienalga, kādos gados, bet grib izdarīt labi, kaut ko sasniegt. Un mēs arī cenšamies nedziedāt vienbalsīgi, bet vismaz divbalsīgi, īpaši Grobiņas ansamblī “Tev un taviem draugiem”, kur ir arī zēni.
Strādājam nopietni, pareizi elpojot un skaidri izdziedot vārdu galotnes. Gribas panākt, ka tembrālais skanējums ir tīkams.
Man svarīgi, lai dziedātu labi.
Taču dažreiz ir teikts, ka esmu par maigu, vajadzīga stingrāka nostāja, būt prasīgākam. Tajā pašā laikā es saprotu, ka cilvēki ansambļos nāk arī tāpēc, lai būtu kopā. Viņi satiekas, aprunājas, cits citu uzklausa un atbalsta.
Dažs dziedātājs ir lielos gados, un es nevaru uzspiest savas stingrās prasības. Cenšos būt patiess pret saviem ansambļu dalībniekiem.
Kad jāgatavojas skatei, tad, protams, strādājam vairāk. Taču galvenais – ka viņiem patīk dziedāt.
– Vai jums ir mīļākā dziesma?
– Es nezinu, kāpēc man visu laiku ir galvā šī Imanta Kalniņa komponētā – “Dziesma, ar ko tu sāksies?”. To arī reizēm mācām bērniem.
Man patīk, kā dzied aktieri. Viņi vairāk atdod sevi, izjustāk un no sirds. Atmiņā Jānis Paukštello kopā ar Hariju Spanovski. Un kā “Upē naktī pīles kliedz” dziedāja Edgars Liepiņš.
Profesionālis nekad tā nenodziedās kā viņš.
Gribi zināt, kas vēl man patīk populārajā mūzikā? Kā dzied Antra Stafecka, Liene Šomase, “Līvi” – tajā posmā, kad bija Aivars Brīze un Jānis Grodums.
Mēs ar Grodumu mācījāmies vienā kursā muziķenē. Par viņu tikai pozitīvas atmiņas, lai gan mācības, man liekas, neuztvēra pārāk nopietni.
– Ko vēl jums patīk darīt, izņemot muzicēšanu?
– Man patīk labi paēst. Nopietni! Garšo pelmeņi. Nesmejies, ne tikai ar krējumu. Tur ir vēl – arī etiķītis, pipariņi un mārrutki. Vajag pamēģināt, baigi forši! Un no zupām – soļanka.
– Kuras vietas Liepājā mīļākās?
– Jūrmala, “Pūt, vējiņi!”. Cik nav iets uz koncertiem estrādē! Kādreiz, kad tur notika vokāli instrumentālo ansambļu skates, bija kolosāla gaisotne. Ja dikti gribēja, varēja padejot. Tur brīnišķīgi iederējās Imanta Kalniņa dziesmas.
Es domāju, ka nekas nav mainījies, man arī tagad patīk “Pūt, vējiņi!”, tur lieliska akustika.
– Koncertus apmeklējat?
– Pārsvarā “Lielajā dzintarā”. Man ļoti patīk gospeļi, blūzs. Un, kad gribas kaut ko jautrāku, paklausos mājās rokenrolu, vecos ierakstus, piemēram, Pitu Andersonu. No ārzemniekiem – Ēriku Kleptonu.
Patīk arī “Deep Purple”, “Def Leppard” – vecie metālisti. Man tā ir diskos. Kad neviena nav mājās, uzlieku tos riktīgi skaļi.
Smagā mūzika, blūzs un šlāgeris – varu klausīties un klausīties, tikai jābūt atbilstošā noskaņojumā. Nekad tā nav bijis, ka melodijas mani noskaņo; es piemeklēju tās savam dvēseles stāvoklim.
Man mūzika vajadzīga, es bez tās nevaru.
Jau no rīta piecēlies, ieslēdzu maģīti. Kamēr ko daru – klausos.
– Kā jums iesākas diena?
– Izlaižu ārā sunīti un kaķīti – Hārliju un Miku –, pats eju līdzi. Viņiem iedodu paēst, tad sev taisu brokastis. Dzīvnieki man ir pirmajā vietā, man tie patīk. Vakaros kopā skatāmies televizoru. O, jā, gultā viņi drīkst ielēkt.
Ja man jābrauc prom no mājām, piemēram, nākamajā dienā uz Rīgu, es jau iepriekšējā vakarā jūtos slikti. Domāju, kā gan abiem draugiem klāsies, kad paliks bez manis. Vienmēr gaida mani pārnākam.
Jau no bērnības man patikuši dzīvnieki, bez tiem nevaru iedomāties savu dzīvi.
Vēl rītos ienesu malku krāsnij un plītij, iekurinu. Dzīvoju vecāku mājā, pats pirmajā stāvā, bet otrajā ir citi cilvēki.
– Kam vēl atliek laiks?
– Braucu ar ričuku – pa visu jūrmalu.
– Kas, pēc jūsu domām, ir laime?
– Mīlestība. Un mīlestība ir laime. Tās pazīt var tikai ar sirdi – jūtot. Man apkārt ir daudz labu cilvēku, tie visās vietās, kur strādāju. Atbalsta un dod padomus, iesaka, kad nepieciešams. Es neesmu viens – tā arī ir laime.
Man ir tā, ka pietiek vien reizi satikt cilvēku, un es jau saprotu, ko pret viņu jūtu. Tāpēc arī saku citiem “tu”, un man dīvaini dzirdēt sevi uzrunājam uz “jūs”.
Attiecības cilvēkam ar cilvēku ir vienkāršas, tāpat izturēšanās, ja vien viņi ir patiesi.
Vizītkarte
Guntis Vītols
- Liepājnieks, 64 gadus vecs, pēc horoskopa – Zivs.
- E. Melngaiļa Liepājas Mūzikas vidusskolā apguvis klavierspēli, Latvijas Valsts konservatorijā ieguvis kordiriģenta diplomu.
- Ir otra pusīte un dēls.
- Par svarīgāko uzskata mīlestību pret ģimeni.
- Paša dzīves atziņa – darbs rada prieku.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
