Latvijas valsts dzimšanas dienā – 18.novembrī – pulksten 21.25 LTV1 skatītājiem piedāvās šā gada rokoperas “Lāčplēsis” iestudējumu. Ar jauno koncertuzvedumu, kas šovasar 20.jūnijā notika Burtniekos, atzīmēja 20 gadus kopš Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes rokoperas “Lāčplēsis” pirmizrādes. Tagad “Lāčplēsis” skan citādāk, jo mainījies laiks un mainījušās izjūtas. Mūzika un teksts runā paši par sevi, tagad tajos ieraugāmi citi zemteksti, bet pāri visam – īsts ideālisms un neviltots patriotisms.

Asaras mūziķu un klausītāju acīs. Latvijas televīzijai bija iespēja iemūžināt arī šo “Lāčplēsi” tieši tāpat, kā tas notika pirms 20 gadiem. Iestudējumā piedalījās lieliski solisti: blakus tiem, kuri “Lāčplēsī” dziedāja pirms 20 gadiem, – Igo, Nikam Matvejevam, Aivaram Brīzem, Jānim Sproģim, Imantam Vanzovičam, nu līdzās stājās arī jaunās dziedātājas Zane Dombrovska un Ieva Kerēvica. Vēl piedalījās Gunāra Kalniņa koris “GG Choir”, grupas “Remix” un “Opus”.

Rokoperas “Lāčplēsis” libretu pēc A.Pumpura eposa motīviem 1986. un 1987. gadā veidojusi Māra Zālīte. “Varonis. Lāčplēsis ir varonis. Ļoti vilinoši ir, ķeroties pie kāda vispārzināma sižeta, pagriezt to ar kājām gaisā. Deheroizēt varoni. Šeit tas nav darīts. Lāčplēsis ir varonis, taču viņa mītiskā izcelsme nav uzsvērta (arī Rainis neuzsver Lāčplēša dzimšanu no lāčumātes), tomēr viņa spēks ir ausīs. Ne tāpēc, ka tās ir lāča ausis, bet tāpēc, ka tās ir dzirdīgas ausis. Lāčplēša ausu spēks ir tas, ka viņš dzird savu tēvzemi. Dzird tās sāpes un ciešanas, gaviles un vaimanas. Dzird, jūt, zina, saprot. Lai palīdzētu savai zemei, vispirms ir jādzird tās palīgā sauciens, lai mīlētu to, ir jādzird, jājūt. Lāčplēsis ir dzirdīgs pret skaistumu, pret netaisnību. Viņš dzird savu zemi un izsaka to. Viņš tēvzemi dzird tagadnē, pagātnē un nākotnē. Dzird savu laiku, ļaužu sāpi. Personificēts dzirdīgums. Kamēr viņš dzird, ar viņu netiek galā. Padarīt Lāčplēsi kurlu – “bez acu, bez ausu, bez valodas” – ir viņa pretspēku mērķis. Padarīts nedzirdīgs (ir taču tik daudzi kurluma veidi), viņš tiek atrauts no zemes, zaudē saikni ar to un kļūst vājš, tāpat kā Antejs – viņa grieķu radinieks,” – tā Māra Zālīte.

“Kurzemes Vārds”