Liepājas 27. starptautiskais zvaigžņu festivāls noslēdzies sestdienas, 16. marta, vakarā ar klausītāju stāvovācijām un gavilēm pēc Liepājas Simfoniskā orķestra (LSO), valsts akadēmiskā kora “Latvija” un solistu izpildītās angļu komponista Edgara Elgara oratorijas “Gerontija sapnis”. Ar stāvovācijām Liepājas publika neskopojās visos aizvadītās nedēļas koncertos, sajūsminoties arī par kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” un klarnetista Gunta Kuzmas, kā arī iemīļotā pianista Vestarda Šimkus sniegumu.

Liepājas festivāls ir ārkārtēji ievērojams un atbalstāms notikums, Sinfoniettas dalību šeit izvērtēja orķestra vadītājs Normunds Šnē. “Domāju, ka Liepājā tam ir kolosāla nozīme, tas turpina leģendāro Pianisma zvaigžņu festivālu tradīcijas, kas bija Imanta Rešņa auklējums un sirdslieta,” saka diriģents. “No vienas puses, man ir žēl, ka Pianisma zvaigžņu festivāla vairs nav. Tas bija unikāls arī pasaules kontekstā, jo nav daudz tādu un šeit bija īpaša aura. No otras puses, katrai lietai ir jāattīstās. Ja kolēģi redz, ka kādas iespējas ir izsmeltas, ir jāmaina konteksts un jāiet tālāk.” Ja klausītājus programma aizrauj, tad viss ir kārtībā. Nav citu kritēriju, kāpēc vispār notiek festivāli, atzīmēja N. Šnē.

Vestards Šimkus solo koncerta klausītājus iepazīstināja ar savu programmu. “Baham patika improvizēt, spēlējot korāļus, un par to viņš dabūja brāzienu no mācītājiem,” korāļu prelūdiju pirmsākumus raksturoja pianists. “Tās ir ārkārtīgi grūti spēlējamas, tāpēc ka pianistam ar rokām vien jānospēlē tas, ko ērģelnieks spēlē ar divām rokām un divām kājām,” teica V. Šimkus. Koncerta otrajā daļā skanēja viņa paša komponētās etīdes “Sapņu ainas”. “Daudz no tā, ko es spēlēšu, izklausīsies pēc improvizācijas, bet tas viss ir nopietni pierakstīts notīs,” viņš norādīja. 

Lai arī V. Šimkus Liepājā šķiet biežs viesis, pianists “Kurzemes Vārdam” atzina, ka Zvaigžņu festivālos esot uzstājies vien reizes trīs. Neaizmirstams viņam esot pirmais koncerts Liepājā 1997. gadā. “Graudu ielas mazajā koncertzālītē bija Pianisma zvaigžņu festivāla Latvijas jauno pianistu koncerts. Publikas atsaucība un tas, kā mans priekšnesums tika novērtēts, bija kaut kas tāds, ko nekad pēc tam neesmu piedzīvojis. Mani izsauca paklanīties sešas reizes, tas ir līdz šim brīdim nepārspēts rekords. Varbūt tas bija tāpēc, ka klausītāji gribēja kādu piedevu, bet es neko nebiju sagatavojis,” smējās pianists.

LSO valdes loceklis Uldis Lipskis festivāla noslēgumā pateicās visiem, kas strādājuši pie tā tapšanas un atskaņošanas, un tradīcijas iedibinātājam Imantam Resnim. Orķestra vadītājs atgādināja, ka šogad apritēs desmit gadi, kopš LSO mainīja statusu no pašvaldības iestādes uz valsts kapitālsabiedrību, un process nebija vienkāršs: “Paldies cilvēkam, kas pirms desmit gadiem stāvējis pie LSO kā valsts uzņēmuma šūpuļa. 2010. gadu orķestra darbinieki būtu sagaidījuši bezdarbnieka statusā. Gada pēdējā darbdienā pusstundu pirms slēgšanas Uzņēmumu reģistrā ieradās kāds vīrs ar dokumentiem, un orķestris varēja turpināt radošo darbību. Šis vīrs bija Sandis Voldiņš, viņš ir zālē kora “Latvija” rindās.”

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 18. marta numurā.

#kvards-20190318-10#

41Skatīt galeriju