Lai atgādinātu par “Baltijas ceļu”, kas saliedēja un vienoja trīs valstis – Latviju, Lietuvu un Igauniju –, kā arī lai turpinātu vienotību stiprināt caur kultūras prizmu, pirms sešiem gadiem radusies ideja par festivālu “Via Baltica”. Šogad festivāls no 18. līdz 27. augustam noris Kuldīgā un Liepājā.

Koncertzālē “Lielais dzintars” festivāla muzikālo programmu ievadīja igauņu a capella grupa “Estonian Voices”, kas ar savu profesionālo sniegumu jau kļuvusi populāra un pieprasīta Eiropā un koncertējusi arī Ņujorkā. Koncerta ievadā, pēc nodibinājuma “Via Cultura” valdes priekšsēdētājas Daces Bluķes uzrunas, dziļdomīgu jautājumu uzdeva Pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks Gunārs Ansiņš – ja pirms nedēļas Čakstes laukumā skanēja “Latvian Voices” un tagad ir iespēja klausīties “Estonian Voices”, kur palikušas “Lithuanian Voices”? Jā, kur? Jo tas taču būtu viens lielisks koncerts, kurā skanētu visu triju Baltijas valstu dziedātāju balsis, apliecinot, ka nekas no 1989. gada 23. augusta kopības izjūtas un spēka nav zudis.

Taču šoreiz igauņu sekstets jau ar pirmo dziedājumu pārliecinoši demonstrēja ne tikai katra dalībnieka balss skanīgumu un savdabību, bet arī to saderību, un tas nemainīgi izpaudās arī turpmāk, klausītājus pārliecinot gan ar Arvo Perta skaņdarba interpretāciju, gan tautasdziesmu apdarēm un oriģinālkompozīcijām. Izcils vokālais skanējums uz it kā mūzikas instrumentu radīta fona, ko ar savām balsīm atdarina grupas dziedātāji, un tas viss augstā muzikālā līmenī visa koncerta garumā kā nopietnos, tā drastiskos un humorpilnos sacerējumos. Gribas pat teikt, ka dalībnieki nevis vienkārši dzied, bet drīzāk rada mūziku, piepilda telpu tā, ka, aizverot acis, šķiet, muzicē liels kolektīvs, nevis seši mākslinieki. Klausoties, kļūst skaidrs, ka viņi ir lieliski sadziedājušies un prot sastrādāties, citam citu papildinot, ne velti kopā muzicē jau kopš 2010. gada Ziemassvētkiem, kad satikās Igaunijas džeza festivālā. Mazliet garlaicīgi kļuva vienīgi tāpēc, ka koncerta ritms bija nemainīgs – pieteikums, izpildījums, aplausi, pieteikums, izpildījums, aplausi, un tā līdz beigām. Nē, mūzikas noteikti nebija par daudz, to varētu klausīties vēl un vēl, īpaši a capella dziedājumu igauņu valodā, kas pati veļas un plūst salīdzinājumā ar angļu valodu, šķiet, kopējo noskaņu saraustīja aplausi un muzikālo gabalu pieteikumi, kaut gan arī tas, ko mākslinieki stāstīja par sevi un katru nākamo kompozīciju, bija izsmeļošs, saturisks un pat emocionāls. Un varbūt vienkārši, kamēr viens runāja, pārējie mazliet atvilka elpu pirms nākamā dziedājuma, jo neviens no tiem nebija viegli notrallināms. 

“Estonian Voices” koncerts bija enerģētikas pilns atgādinājums par “Baltijas ceļa” notikumiem, un tieši tāpēc gribējās ne tikai ļauties mākslinieku lielisko balsu varai un skatuves valdzinājumam, bet kaut nedaudz redzēt vēl kaut ko, kas papildinātu atceri par triju tautu spēku un spītu. Patriotiskas emocijas noteikti nevairoja zaļganbrūnās lapotās čupiņas uz podestiem. Doma, iespējams, bija kaut nedaudz atdzīvināt fonu aiz māksliniekiem, bet šoreiz tas traucēja. Tāpēc labi, ka mūzikai piemīt burvju spēja nolīdzināt visus sīkos negludumus.