Juris Pavītols neatlaidīgi nolēmis pierādīt, ka pirms “Līviem” arī bija “Līvi”. Viens no soļiem – piektdienas vakarā Latviešu biedrības namā notikušais koncerts, kas pieteikts kā “NLM – nezināmā, neieteicamā grupas “Līvi” mūzika 72–83″.

“Es jūs ievedīšu septiņdesmitajos,” koncertu sākot, Juris Pavītols saka bezierunu tonī. Laiku nevar pagriezt atpakaļ, nodod paša Pavītola, bundzinieka Jura Gabaliņa, ģitārista Aivara Hermaņa sirmums matos, arī taustiņinstrumentālista Ritvara Kneša un basista Alda Žimanta vaibstos laiks ievilcis rievas. Tāpēc balsis atdotas jaunajai paaudzei – Raivim Bružim, Baibai Dēķenai un Lindai Stiebrei.

Tiesa, vismaz vienu reizi Juris Pavītols nenoturas, un, kamēr Raivis Bružis gatavojas nelielai improvizācijai, dziesmas autors, šķiet, nesagaidījis īsto vārdu noskanam īstajā vietā, nodzied to pats. Varbūt pie vainas tas, ka pārāk maz šajā sastāvā kopā mēģināts – to publikai atzīst pats komponists –, bet īstu kaismi no skatuves nejuta. Oglīte cerīgi iegailējās tikai Baibas Dēķenas stiprajā balsī, un viņas duetā ar Raivi Bruži bija sajūtams kāds asums.

Vienam klausītājam “Līvi” sākušies ar “Dzelzsgriezēju”, citam ar ziņģēm. Viss atkarīgs no paaudzes – kādam sākums bija “Cīruliņ, mazputniņ”, ko septiņdesmitajos gados Juris Pavītols sacerēja, pamatā ņemot Māra Čaklā dzeju. Tieši tāpēc šādam atskatam vēsturē, ko komponists sarīkojis, ir būtiska nozīme.

Tomēr īstas kulminācijas piektdien nebija. Publika gan iekustējās, aplaudējot līdzi, kad skanēja “Sev paņem līdzi pa pagalei” – tas no “Ievada “Līviem””. Un “Vairogi” reti kuru vispār spēj atstāt vienaldzīgu. Tomēr koncerts beidzās apmēram tikpat rimti un apcerīgi, kā iesācies.

Dina Belta,
“Kurzemes Vārds” 

Aiz mūziķu mugurām visu koncerta laiku cita citu nomainīja dažas melnbaltas fotogrāfijas. “Jums tās apniks, bet tā tam jābūt,” laika garu uzturēt centās Juris Pavītols (no labās). Uz skatuves arī Aldis Žimants (no kreisās), Aivars Hermanis un Raivis Bružis.