– Daugalis. Rets uzvārds?

– Uzvārds Daugalis vispār ir unikāls. Ja es nekļūdos, tēvam dzimtas uzvārds bija Dauguļi, bet kļūdas dēļ viņam dzimšanas apliecībā ierakstīja Daugalis, un tā tas arī palika. Tā nu mēs esam pieci šī uzvārda nesēji – vecais, mamma, mans brālis, es un mans dēls Gustavs.

– Tavas dzimtas saknes meklējamas Aizputē?

– Esmu dzimis Aizputē 1977. gadā, bet ar to arī mans stāsts šajā pilsētā noslēdzās. Man gan tur ir daudz draugu. Tur dzīvoja manas vecmammas māsīca. Visu dzīvi esmu pavadījis Liepājā. Gājis te bērnudārzā un vēlāk mācījies 1. ģimnāzijā, Liepājas augstskolā.

– Dēls gan nedzīvo Liepājā?

– Jā, viņš dzīvo ar mammu Jēkabpilī. Satiekamies, cik vien ir iespēja, ne tikai brīvlaikos. Viņam ir 11 gadi. Bez mācībām skolā Gustavs mācās Jēkabpils Mūzikas skolā klavieres, spēlē arī florbolu. Mana nostāja ir tā, ka bērnam jāļauj pašam izvēlēties, ar ko viņš vēlas nodarboties. Manuprāt, katra piespiešana ir ceļš uz “negribu”.

Gustavs gan gāja arī mākslas skolā, tomēr slodze pieauga un nācās izvēlēties. Man šķiet, ka viņam ļoti labi padevās māksla, bet viņš izvēlējās mūziku. Ja viņš gribēja, tātad viņš gribēja. Piespiest un bakstīt neiet kopā, tad tu grauj cilvēka personību jau bērnībā.

Attiecības mums ir tuvas, protams, dvēsele sāp, ka viņš ir tik tālu, bet viņš aug, un viss paliek mazliet vienkāršāk.

Ļoti lepojos ar viņu, tagad viņš spēlē Latvijas čempionātā savā vecuma grupā, es sekoju līdzi. Divās grupās U12, U13. Nupat guva arī pirmos vārtus. Arī “PopRok” skolas koncertā ar savu klavierspēli viņš ir uzstājies.

Es tur redzu ļoti foršu draudzību, ne tikai tēva un dēla attiecības. Kad viņš ir Liepājā, atnāk ar mani kopā uz futbolu. Varbūt viņam tik ļoti neinteresē, bet viņš man atnāk līdzi. Svarīgākais, kas man dzīvē ir, – Gustavs.

– Pazīstams kā mūziķis, bet roku esi iemēģinājis dažādās jomās?

– Taisnība. Man ir maģistra grāds pedagoģijā un sociālā pedagoga specialitāte. Desmit gadus biju sociālais pedagogs skolā, sākoties finanšu krīzēm, slodžu samazināšanām, no šī darba aizgāju. Esot bezdarbniekos, iestājos pavāru kursos. Tā nu divus gadus nostrādāju arī “Promenade Hotel” restorānā “Piano”.

– Bija forši būt jaunietim deviņdesmitajos?

– Es pat varbūt būtu gribējis piedzīvot vēl kādu laika soli atpakaļ. Kad skatāmies filmas par “Pērkonu” un citām grupām, tā cīņa ar pastāvošo iekārtu un bohēma šķiet vilinoša. Bet deviņdesmitajos arī bija interesanti.

Tas bija laiks, kad izveidoju grupu “Tumsa”, 1991. gadā. Toreiz bija pašam jākuļas un jāaug, nebija nekādas “Okartes akadēmijas”, “PopRok” skolas. Cik tu pats organizējies, tik arī bija.

– Ideja dibināt grupu 13 gadu vecumā ir drosmīga.

– Tas bija laiks, kad sāka parādīties pirmie ieraksti, mēs ar bērnības draugu fanojām par “Depeche Mode”, daudz klausījāmies, lai arī tas nu nekādi neasociējas ar “Tumsas” mūziku.

Pirmos ierakstus taisījām uz mazā bērnu sintezatora, divatā darbojāmies un ietekmējāmies no viņiem.

Tas bija mūsu pirmais impulss, gribējām, lai mums sanāk kā viņiem. Bija doma par baigo naudu un popularitāti. Protams, viss izmainījās, parādījās roks.

Kaut kādus pirmos koncertus mēs toreiz nospēlējām. Iespējas mēģināt bija minimālas, pirms koncertiem mēģinājām manā dzīvoklī, piecstāvu mājā, ar bungām un visu pārējo. Aiz sienām dzīvojošie nebija sajūsmā. Viss bija tāds knapi sagrābstīts, vēlāk lēnām augām.

Bet pēc 1993. gada “Mēs Liepājai” koncerta es nokāpu no skatuves un teicu – esmu gatavs taisīt plastisko operāciju. Tieši tik slikta bija mūsu uzstāšanās. Toreiz es vēl nespēlēju basu, biju vokālists. Pēc tam arī grupas sastāvs mainījās.

– “Tumsu” dibināji tu, bet tās seja bija Mārtiņš Freimanis. Kā grupas ziedulaikos tas lika justies tev?

– Tā ir 99% gadījumu, kad grupas seja un līderis, ko parasti pamana vairāk, ir tieši vokālists. Tas ir jebkurā grupā, pārējie vairāk vai mazāk paliek fonā. Par sevi gan īsti to nevaru teikt, jo dziedāju arī bekvokālu, biju skatuves priekšā, kopā ar Freimi braucu uz intervijām utt.

Jaunības gados, jā, bija ļoti nozīmīgi, lai visi tevi pamana, lai meitenes uz tevi skatās.

Gribējās visiem būt vienādi slaveniem, bet, kad tu pieaudz, saproti, ka tas ir loģiski, ka tas tā ir. Atpazīstamība jau bija visiem.

Freimis papildus vokālam bija arī visu tekstu autors. Lielākais misēklis šajā sakarā bija ar mūsu otro albumu, kuram uz vāka rakstīts “Mārtiņš Freimanis un grupa “Tumsa””. Tas bija tajā brīdī, kad Freimis bija visas uzmanības centrā, arī “Kaupēnā”, un producenti savā darbā ļoti labi apzinās, ko viņi dara. Šī iemesla dēļ “MicRec” izcēla Mārtiņu.

– Mūziķim nevaru nepajautāt, kā ar faniem? Bija kādi dulli gadījumi?

– Zini, 30 gadus spēlējot, grūti izcelt kādu vienu gadījumu, bet bijis visādi. Ir stāsti, kas jāpatur sev. Liepājā meitenes skrēja klāt un prasīja autogrāfus, lai gan viņas bija atbraukušas no citām pilsētām ar klasi ekskursijā.

Viens no tādiem “wow” bija, kad aizbraucām uz Baltkrieviju uzstāties un man, pēc ilgiem laikiem kāpjot uz skatuves, trīcēja kājas. Viņiem toreiz bija neatkarības diena un pilsētas svētki, Ļeņina laukumā notika svētku koncerts, un tur bija 45 tūkstoši cilvēku. Pirms tam bija spēlēts jau kādus 15 gadus, bet kas tāds nebija piedzīvots.

Mēs dziedājām latviski, kaut ko arī angliski, zinājām, ka viņi daudz no tā visa nesaprot, bet tas cilvēku pūlis bija milzīgs spēks.

Vispār tā ir baigā bohēma, kas vijās tam visam cauri, stāstu ir daudz, bet ne visi stāstāmi.

– Latvijas mērogā arī tikāt novērtēti. Laba sajūta, ne?

– Jā, tā ir sava veida mistika. Lielākoties mēs tikām ļoti daudz kur nominēti, bet balvas tā arī nesaņēmām. Ok, vienu gan saņēmām, laikam par radio singlu vai par radio visvairāk atskaņoto dziesmu, tiešām neatceros, bet tā bija pirmā reize, kad mēs visi nebijām tur uz vietas, Freimis viens aizgāja pēc balvas. Mēs pārējie vienkārši skatījāmies notiekošo pa TV. Man pat ir bilde, kur es klanos pie televizora, jo nu nekad nebija bijusi balva un pēkšņi ir (smejas).

Arī “Muzikālajā bankā” reiz bija 3. vieta. Freimis visvairāk pārdzīvoja, ja netikām līdz balvām. “Liepājas dzintarā” dabūjām 1. vietu 1998. gadā.

Jā, dzīve uz skatuves vispār ir kaut kas īpašs.

Tagad, kad pēc divu gadu pārtraukuma kāpām uz skatuves ar jauno sastāvu “Pēc tumsas”, sapratām, ka ir baigi grūti nebūt tur tik ilgi. Kad tu uzkāp, nav pat tik būtiski, vai zālē ir 100 vai 3000 cilvēki, tas moments, ka tu esi uz skatuves, jau ir… tu elpo pavisam citādāk.

– Un tad nāca grūti un skumji laiki.

– Laiks, kad Freimanis aizgāja, bija grūts ne tikai grupai, bet arī mums kā draugiem un līdzcilvēkiem. Cilvēku nostāja bija tāda, ka “Tumsa” ir Freimanis un neviens cits tur neko nedrīkst. Tomēr jāsaprot arī tas, tiem, kuri paliek, ir jāturpina dzīvot un radīt.

Nevienam nav noslēpums, cik mums bijis traģiski ar vokālistiem. Tā vienkārši notika, tur neko nevar izdarīt. Kad grupai pienāca klāt Valča, kurš nebūt nebija mazāk populārs mūziķis kā Freimis, tomēr pagāja ilgs laiks, kamēr viņu pieņēma.

Skatoties pasaules mūzikas mērogā, arī “Queen” nebeidza savu pastāvēšanu tādēļ, ka Merkūrijs bija miris. Merkūrija balss bija unikāla, un to neviens nemaz nevarētu atkārtot. Arī Latvijā – ”Linga” turpina spēlēt, “Opus Pro”, “Dakota” turpina, “Līvi” spēlē jau vairākus mūžus.

Redzot, cik grūti nācās pieņemt šīs pārmaiņas, sapratām, ka pēc Valčas aiziešanas mēs to vairs neturpināsim tādā formātā kā līdz šim.

Mēs ar ģitāristu Hari izdomājām, ka varētu tālāko muzikālo darbību turpināt ar nosaukumu “Pēc tumsas”. To var uztvert gan kā dabas parādību, gan kā grupas “Tumsa” turpinājumu. Nu kurš vēl varētu spēlēt ar Freimi un Valču kopīgi radītās dziesmas, ja ne mēs?

– Tomēr komentāru jūra gāzās pāri jums?

– Pārejas posmā no Freimja uz Valču man likās, cilvēkos ir tik daudz nežēlības iekšā. Kas tikai nebija jādzird… Nevienam nekas netiek uzspiests, ja tev nepatīk, neklausies, dari savas lietas vai klausies to, kas tev patīk. Mēs darām savas lietas.

Man ļoti patika, kā par to izteicās mūsu ģitārists Haris –

izdari lietu vismaz tikpat labi, kā tas cilvēks, par kuru tu komentē sliktu, un tad dalies ar savu viedokli.

Tas ir tas drausmīgākais, kas cilvēkos ir iekšā, un man žēl, ja viņi neapzinās, ka viņi to dara.

Aiz šiem ļaunajiem viedokļiem cilvēki pat nesaprata, ka mēs esam zaudējuši ne tikai grupas biedrus, bet arī draugus. Viņi nesajuta un neiedomājās, ka grūts laiks ir arī pārējiem dalībniekiem.

– Vai šī apziņa pabojāja sajūtu uzstājoties?

– Laikam jau nē, skatuve tā ir cita pasaule. Acīs jau neviens neko nesaka, tikai no dīvāna, slēpjoties aiz segvārda.

Vispār esmu laimīgs, ka varu būt tikai mūzikā, ka tas ir bijis manas dzīves sapnis un ka varu dot to arī citiem. Pēdējos piecus gadus esmu tikai ar mūziku.

– Kas šobrīd notiek ar grupu “Pēc tumsas”?

– Ir ierakstītas divas dziesmas, tiek strādāts pie vēl jauniem gabaliem. Vizītkartē esam minējuši, ka turpināsim spēlēt arī “Tumsas” dziesmas – tiem klausītājiem, kuriem tās mīļas, un godinot un pieminot Mārtiņu un Valteru.

Tās dziesmas nedrīkst pazust. Tāpēc domājam ar laiku veidot divas programmas, vienā būtu koncerti ar “Tumsas” repertuāru, otrā ar “Pēc tumsas” tagadējā sastāva darbiem vai arī abas kopā, kā tas notiek pašreiz.

Mūsu vokālists strādā Zviedrijā, un mēģinājumi sanāk retāk, nekā gribētos, bet tiekamies, pamazām visu kustinām un sākam spēlēt.

Mēģinājumi bieži notiek naktīs, jo citu laiku sanākt kopā nevaram atrast, bet esmu ļoti pateicīgs, ka šobrīd manā dzīvē ir tikai mūzika.

Pērn bija divi koncerti, tomēr pandēmija ieviesa savas korekcijas, šogad jau bija pieci seši un vēl ir plānoti. Nākamgad domājam uzstāties festivālos. Redzot, ka cilvēkiem tas ir vajadzīgs, tas dod bonusa enerģiju. Protams, mūs turpina asociēt ar “Tumsu”, es zināju, ka tā būs. Jebkurā gadījumā tas ir vienots organisms.

– Pamatdarbs gan ir “PopRok” skolā?

– Jā, esmu ļoti priecīgs, ka man ir šāds darbs. Grūtāk, ka rīti man ir brīvi un tad es nevaru atrast to piekto stūri. Bija pierasts iet uz darbu ar normēto darbalaiku, bet te visu atsver radošais. Tu audz līdzi saviem audzēkņiem.

Manī ir vecais roks, bet jaunieši man atnes tik daudz jaunu mūziķu, jaunu dziesmu. Tas ļoti bagātina. Te man paralēli privātajām nodarbībām ir vēl piecas grupas, ar kurām arī dodamies koncertēt, un es varu būt blakus ar savu padomu.

Par to ir īpašs prieks – katru reizi, kad viņi nospēlē, man iet tirpas cauri, sirds pukst divreiz straujāk, kad manējie uzstājas.

Man vajag, lai viņiem viss ir forši.

Jā, brīvdienās gribas, lai tās ir tikai tev un ģimenei, bet, ja ir pasākums, tad tas ir. Muzikantiem tā vienkārši ir. Ja neatpūtīšos šo sestdien, atpūtīšos citu sestdienu.

Strādājot šeit, es lepojos ar bērniem. Tāpēc man gribas, lai viņi spēlē tajos skolas koncertos. Pat ja tu proti nospēlēt trīs notis, prieks bērna acīs ir neatsverams. Te nav konkurss, kur drīkst uzstāties tikai paši labākie, te drīkst uzstāties visi, tie, kas vēl mācās. Protams, es nezinu, cik procentiem tas turpināsies tālākajā dzīvē, bet ir baigais kaifs iedot to ievadu.

– Iemaņas pedagoģijā noder?

– Pieredze pedagoģijā šajā darbā man dod ļoti daudz. Atnāk bērns pie manis, un es redzu, viņam ir kaut kāda ķeza un nu galīgi negribas spēlēt šodien, tad es iejūtos viņa situācijā, mēs varam izrunāties par jebko. Ir dienas, kad audzēknim vienkārši viss riebjas. Izrunājam un beigās tāpat izspēlējam kaut ko.

Man ļoti patīk šīs individuālās nodarbības, jo katrs cilvēks ir unikāls un tev ar viņu ir jāatrod savs kontakts. Nav jāskatās blociņā, lai atcerētos, kā viņu sauc.

– Pats bērnībā uz mūzikas skolu gāji ar prieku?

– Es biju nikns, ka man bija jāiet uz mūzikas skolu, kamēr mani džeki ārā spēlē futeni vai basīti. Man bija jāatnāk no skolas, jānoliek soma, jāpaņem mapīte un piecas dienas jāiet uz muziķeni. Ja vēl vasarā bija jāspēlē klavieres, es biju nenormāli nikns.

Mamma gan saka, ka es pats esot gribējis iet mūzikas skolā. Nezinu, vai tā ir patiesība vai nē.

Liela škrobe bija, kad 7. klasē man bija jākārto mūzikas skolas gala eksāmeni un man nocirta nost futbola treniņus, lai varētu pievērsties mūzikai.

Visticamāk, es esmu labāks muzikants, nekā būtu bijis futbolists. Tālāk jau bija mana izvēle. Varēju futbolu atsākt, bet tomēr turpināju dzīvot mūzikā. Arī angļu valodu tieši tā iemācījos, klausoties dziesmu tekstus, tulkojot tos. Tā visa bija arī tā fīča, kāpēc esmu te.

– Tomēr ģitāra uzvarēja klavieres?

– Mamma bija mācījusies klavierspēli, un mums bija klavieres, kuras vēlāk spēlēju arī es. Mēs izaugām, brālis mūzikas instrumentu nespēlēja, un mamma piedāvāja man. Es domāju, nu kur es tās likšu? Izmantošu kā plauktiņu svecei? Klavieres pārdeva, un mums ar brāli naudu sadalīja uz pusēm. Par savu daļu nopirku pusakustisko ģitāru, kura man ir joprojām.

Ģitāru mācījos mūzikas skolā kā otro instrumentu. Tad, pateicoties šai jauniegūtajai ģitārai, es atsvaidzināju savas zināšanas un sāku lēnam mācīt citiem. Radiem, draugiem, paziņām, un beigās tas izvērtās manā pamatprofesijā.

– Redzu, arī pie vizuālā tēla piedomā?

– Savu identitāti veidoju tā, lai nebūtu tāds pats kā citi. Ja kāds pēc tam kopē mani, lūdzu, bet man negribas citus kopēt. Mēs katrs esam unikāls cilvēks. Neesmu māņticīgs, bet viss, kas ir, man ir svarīgs, tas viss runā par mani.

Tetovējums labās rokas garumā man bija jaunības dullums, bet nu to klāj citi tetovējumi. Tas bija vienkārši nekas. Ieraudzīju katalogā, un man likās forši.

Pirmie pārdomātie tetovējumi bija čūska un vēzis, jo esmu Čūskas gadā dzimis Vēzis. Man ir skaitlis 7, kas ir mīļākais cipars, arī personas kodā man ir 777, tāpat te man ir Liepāja, Aizpute, latvju zīme, Gustava dzimšanas gads – Kaķis un mēnesis – Lauva, Gustava vārds, neizbēgami arī Tumsa. Un latviskais ugunskurs, ozollapas vainags.

Netetovējos uz kakla un delnu virspusēm, ja nu man pēkšņi jākļūst par Valsts prezidentu, nu kas zina (smejas). Gredzeni man ir astoņi, dāvināti vai arī taisīti pie rotkaļa ar man īpašiem simboliem. Esmu sudraba cilvēks.

– Pavārprasmes vēl pielieto?

– Man ļoti patīk gatavot. Citreiz tas uzdzen besi, ja kaut kas nesanāk, bet savējiem es to daru ar lielu prieku. Kad vari to darīt čiliņā, tas ir forši, no manas dzīves tas nav pazudis, bet profesionāli es to darīt nevaru, man nav tie tempi.

Pašam ļoti garšo zupas, tāpēc ar tām es eksperimentēju visvairāk. Cepeši arī ir manējie, un darbā, kad mums ir pasākumi, vienmēr taisu šašliku, ko kolēģi novērtē. Gaļa, zivis, zupas – jebkādā izpausmē – tas ir mans.

Ēst ir jāgatavo, ja tev tas patīk, ja nepatīk, uzvāri cīsiņus, pelmeņus vai uztaisi desmaizi. Man patīk eksperimentēt virtuvē.

– Izklausās, ka tev nepieciešama sava kafejnīca?

– Tu esi uzķērusi to stīgu, kas ir manas dzīves mērķis. Jā, es ļoti gribu savu muzikālo kafejnīcu. Viss varētu notikt, bet pagaidām viss brūk – krīzes, pandēmijas. Taču tas varētu notikt un būt. Pirmkārt, es pats varētu tur spēlēt, otrkārt, man ir ļoti daudz muzikālu draugu, kuri varētu tur izpausties.

– Ja noliekam malā mūziku, pedagoģiju, virtuves mākslas, kas vēl paliek?

– Ļoti labprāt apmeklēju sporta pasākumus – futbols, hokejs, basketbols. Esmu sporta fans. Arī pikniki ir manējie, un ne tikai vasarā. Arī ziemā ir ļoti forši patusēties ārā, uzcept gaļu. Tāpat patīk staigāt, bet tikai, ja ir kompānija. Nepatīk vienam. Patīk daba, nepatīk nīkt mājās. Nesen nopirku savu bērnības dienu spēļu konsoli ar “SuperMario” un citām tā laika spēlēm. Pagaidām gan esmu uzspēlējis tikai divas reizes.

Patīk kompānijas, draugu lokā pavadīts laiks. Pat uz sportu eju tikai tad, ja kāds nāk ar mani, esmu sabiedrības cilvēks, nevaru būt vienpatis. Nevaru, drīzāk negribu iet un darīt kaut ko viens. Vienpatis esmu individuālajās nodarbībās, bet arī tur mēs esam divi.

VIZĪTKARTE

Jānis Daugalis

• Dēvēts arī par Jančuku vai Mazo.
• Mūziķis, sociālais pedagogs, pavārs.
• 13 gadu vecumā nodibinājis grupu “Tumsa”.
• Pasniedz ģitārspēli un basģitāru “PopRok” skolā.
• Tētis dēlam Gustavam.
• Izveidojis muzikālo apvienību “Pēc tumsas”, šobrīd koncertē.
• Sapņo par savu kafejnīcu.
• Sevi sauc par kompāniju un sudraba cilvēku.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.