liepajniekiem.lv
“Ja jau piešķir balvu par mūža ieguldījumu, vai tas nozīmē, ka viss cauri, jābeidz?” vakar labdabīgi pasmējās grupas dibinātājs Valdis Skujiņš, kurš kopā ar liepājniekiem Verneru Bokumu, Jāni Šteinbergu, Edgaru Silacērpu, kā arī citiem mūziķiem šovakar kāps uz skatuves kā vecais, labais “Credo”.
“Protams, prieks par atzinību, par to, ka atcerējās mūs,”
saka septiņdesmito gadu vidū Liepājā dzimušās mūziķu apvienības pārstāvis.
Visticamāk, kopā ar liepājniekiem uz skatuves kāps arī Guntis Veits un mūziķi, kas tagad muzicē apvienībā ar nosaukumu “Credo”.
Kā sacīja V. Skujiņš, tā bijusi džentlmeniska vienošanās, ka G. Veits turpinās nest “Credo” vārdu.
Andras Alksnes sarakstītās grāmatas “Credo” ievadā ir šādi vārdi:
“Laiku nevar noķert un nevar panākt, nevar pierunāt un nevar piemānīt. Tāpat kā likteni.”
“Credo” sākās 1974. gada 4. oktobrī Liepājā, kad par jaunas grupas veidošanu vienojās Valdis Skujiņš, Gina Burkēvice un Aivars Liepiņš.
Valdis ar savu basģitāru jau bija uz skatuves kāpis kopā ar Jura Pavītola “Līviem”.
“Tieši 4. oktobrī esmu vienu zāli Liepājā pieteicis. Kopā ar klausītājiem vajadzētu satikties uz atmiņu vakaru un nelielu muzicēšanu. Tie būs “Credo” jeb, kā paši pēc pirmajiem burtiem tulkojam, “Kopā reti esošu draugu organizācija”,” skaidroja V. Skujiņš.
Ja nedaudz atceras grupas pirmsākumus, tad augošo panākumu pamatā bijuši vairāki būtiski aspekti, stāsta “Credo” dibinātājs.
Grupā dziedāja divas enerģiskas čigānietes Irēna un Gina, kuru dabiskums un temperaments publikai patika.
Vēl būtiski tas, ka gadus trīs apvienība aktīvi spēlējusi dejas estrādē “Pūt, vējiņi!”.
Bijušas nedēļas nogales, kad dejas nācies spēlēt pat trīs pasākumos. Kur nu vēl labāks variants, kā parādīt sevi publikai un slīpēt muzicēšanas meistarību!
Par stabilu atbalsta vietu uz daudziem gadiem vokāli instrumentālajam ansamblim kļuva Liepājas uzņēmums “Baltija”, kurā ražoja gan sērkociņus, gan mēbeles.
Rūpnīcas kluba zāle bija laba vieta mēģinājumiem, koncertiem un arī ballēm.
1978. gada vasarā notika vēsturiskā “Credo” tikšanās ar komponistu Raimondu Paulu, kas aizsāka auglīgu sadarbību.
Grupas nosaukums “Credo” patiesībā radās krietni pēc tam, kad muzicējošais kolektīvs bija ieguvis noturīgu popularitāti.
Kad solists Raivis Krūms devās dienēt padomju armijā, tika ataicināts Guntis Veits.
Joprojām ik pa laikam atkal un atkal radio atskan pa kādai “Credo” dziesmai. To patiesībā ir ļoti daudz, un katram klausītājam cita būs pati vismīļākā.
Kāds sajūsmā par “Ziņģi par bailēm”, kuru sarakstīja un grupai “Credo” uzdāvināja Jānis Grodums. Cits nebeidz slavēt Edgara Silacērpa melodisko “Vecais draugs” vai Guntara Breča smeldzīgo dziesmu “Lietus”.
Smaidi garantēti, atskanot Armanda Alkšņa “Ūsainajai puķei”. Kur nu vēl daudzie Maestro skaņdarbi, tanī skaitā saldi romantiskā “Meitene ar kallu ziediem” un nopietnie dziesmu cikli “Melnais kliedziens” un “Austrumu motīvi”.
A. Alksne raksta:
“Un ne jau mēs, bet laiks būs tas, kas saliks pieturzīmes gadu un likteņu teikumos.
Mums tikai jāattop, ka laiks ir visvērtīgākā šīszemes dāvana. Dodot cilvēkiem savu laiku, mēs atdodam daļu savas dzīves. Tāpat kā viņi – “Credo” – to dāvājuši mums.”
Klausītāju stāsti
Māksliniece Ginta Stavrovska:
– Nu jau neatceros visos sīkumos, kad un kāpēc, bet mēs ar Lindu Stepīti bijām tās, kuras uzkrāsojām grupas nosaukumu “Credo” uz trīsstāvu dzīvojamā nama sienas Celtnieku ielā. Iespējams, tādēļ, ka netālu atradās grupas birojs.
Ar mani ir tā, ka mūzikā vispār maz kas sajūsmina un sevi nesaucu par “Credo” fani.
Taču ir viena dziesma, kas tiešām patīk, “Meitene ar kallu ziediem”. Viena mana klasesbiedrene gan bija ļoti samīlējusies solistā Guntī Veitā. Ģība vai nost un bučoja viņa bildi.
Fotogrāfs Jānis Vecbrālis:
– Vienas no skaistākajām atmiņām saistās ar manu jaunību un laiku, kad “Credo” Pūtiņos spēlēja dejas. Viņiem bija daudzi tādi lēni gabali, kad dejojot varēja meiteni cieši spiest klāt…
Grupas puiši bija par mani nedaudz vecāki, bet kaut kā ar dažiem sapazināmies, sākām sveicināties, jo bijām no vienas Raiņa 6. skolas. Pazinu arī solistes Irēnu un Ginu.
Tajos laikos laba latviešu mūzika bija kaut kas!
Kad “Credo” sāka rādīt pa televizoru “Mikrofona” aptaujas noslēguma koncertos, bija tāds lepnums un prieks par liepājniekiem, mūsējiem. Patika viņu funktieris un pozicionēšanās kā liepājniekiem.
Normunds Niedols, “RAS” valdes loceklis:
– Ja “Credo”, tad manas jaunības elki, topa grupa. Saucām viņus par krediņiem. Koncerti, tusiņi, dejas, kļošenes, vējš garos matos! Un tas viss uz tādas latviskas nots. Vienkārši – mūsu grupa.
Indra Štāle, Liepājas Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja:
– Atceros, cik grupas puišiem savulaik bija skaisti, pamanāmi, balti skatuves tērpi! Viņu koncertus pieaugušā vecumā esmu klausījusies, bet
jaunībā mani, lauku meiteni, uz dejām pilsētā gan nelaida.
Zinu, ka daudzas sievietes sajūsminājās par Veitu, bet ne es. Man labāk patika Skujiņš, kurš bija un ir grupas dvēsele, jeb – dzirdu vārdu Valdis Skujiņš, domāju “Credo”. Dzirdu vārdu “Credo”, domāju Skujiņš.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
