Piektdienas vakarā skatītāju pilnā Latviešu biedrības
nama lielajā zālē izskanēja Liepājas Simfoniskā orķestra koncerts “Ungāru
dejas” ciklā “Dzintara skaņas zvaigznājs”. Klātesošie orķestrim veltīja
sirsnīgas ovācijas un par to saņēma arī lieliskas muzikālas piedevas.

Šajā koncertā sanākušajiem bija iespēja ieklausīties divu
ungāru 19. gadsimta komponistu – daudzu apjūsmotā Johannesa Brāmsa un
mazāk zināmā Franča Doplera – daiļradē. Pirmajā daļā izskanēja J. Brāmsa
piecas pēdējās “Ungāru dejas” no 21 deju garā cikla, kā arī, pēc
vakara konferansjē Emīla Dreiblata vārdiem, pasaules ilgu laiku ignorētā
F. Doplera skaņdarbs, proti, “Ungāru pastorālā fantāzija”, kuras
flautas solo aizrautīgi un atdevīgi izpildīja orķestra flautu grupas
koncertmeistara vietniece Anita Barlote. Otrajā daļā klausītāji varēja baudīt
tā paša J. Brāmsa gandrīz stundu garo Pirmo simfoniju.

Ja “Ungāru deju” un “Pastorālās
fantāzijas” atskaņojums to garuma dēļ līdzinājās komētai, kas uzliesmo un
izgaist brīdī, kad skatītājs tik tikko pievērsies skanējumam, tad
J. Brāmsa Pirmā simfonija ļāva aizmirst telpu, kas ne visiem šķiet
piemērota simfoniskās mūzikas koncertu norisei, un iegrimt orķestra izpildījumā
un saplūst ar to. Atšķirībā no iepriekšējā koncerta orķestranti gan
savstarpēji, gan komunikācijā ar diriģentu šķita saprotamies bez vārdiem.
Skanējums bija piesātināts, un īpaši uzrunāja stīgu un pūšamo instrumentu
sasaukšanās.

Lai gan par Simfoniskā orķestra kopējo varējumu
klausītāji ir pārliecināti un zina, ko no tā sagaidīt, tomēr reizēm arī viņus
ir iespējams pārsteigt. Šoreiz daudziem pārsteigumu sagādāja A. Barlotes
flautas solo, tāpat kā pats mazāk zināmā komponista F. Doplera skaņdarbs.
Uzstāšanās laikā mākslinieces ķermeņa valoda un sejas izteiksme liecināja par
pilnīgu atdošanos skaņdarbam, un pirkstu plastika, tiem skrienot pāri flautas
taustiņiem, norādīja uz augstu meistarību. Bija jūtams, ka flautiste strādā
ārkārtīgi izjusti, ar lielu atbildību un patiesi novērtē viņai doto iespēju.
A. Barlotes vizuālais tēls ar rozēm matos vedināja skatītāja fantāzijā
uzburt to tēlu, kura romantiskās izjūtas rādīja flautas spēle, paužot vieglas
skumjas, ilgas un kaisli. Flautiste pelnīti saņēma daudzkārtējus bravo
saucienus un ziedu klēpjus un, kā rādīja viņas sejas izteiksme, par tādu
publikas reakciju bija patiesi pārsteigta.

Ungāru mūzikas vakars izvērtās emocionālā notikumā,
diriģentu Bjarti Engesetu publika nevēlējās laist prom, neskatoties pat uz sviedriem,
kas lija pār viņa seju. Kopumā izvēlēto skaņdarbu, orķestra un diriģenta
savstarpējā harmonija zālē radīja pozitīvas enerģētikas caurstrāvotu noskaņu.

Šāda noskaņa bija jūtama arī skatītāju rindās. “Biju
noilgojusies pēc simfoniskās mūzikas. Un Liepājas orķestrī līdz šim nav nācies
vilties,” izteicās skolotāja Inese Burmistre. Viņa pastāstīja, ka uz
simfoniskās mūzikas koncertiem dodas regulāri un īpaši iecienījusi festivāla
“Liepājas vasaras” kamerkoncertu ciklu. Taču, kopš cēlušās biļešu
cenas, Inese mūzikas vakarus apmeklē izlases veidā.

Guntis Beļskis strādā SEZ pārvaldē un uz Simfoniskā
orķestra koncertiem nāk bieži, lai gan reizēm to liedz komandējumi. Ja vien ir
iespēja, viņš atved līdzi arī savus ārzemju kolēģus un draugus, jo ar orķestri
patiesi lepojas. “Iespaidi ir ļoti pozitīvi. Nākot uz koncertu, jau bija
skaidrs, ko varētu sagaidīt, bet patīkami pārsteidza soliste,” uz
negaidītiem iespaidiem norādīja vīrietis.

Arī bijusī pedagoģe Ludmila Radionova ir simfoniskās
mūzikas cienītāja un LSO koncertu regulāra apmeklētāja. Šoreiz viņa bija
ieradusies kopā ar draudzeni un ļoti priecājās par vakaru. “Mums ļoti
patika. Mēs vispār mūsu simfoniskā orķestra koncertus neizlaižam, un visas
programmas mums patīk,” mīlestību pret pilsētas orķestri pauda Ludmilas
kundze. “Lai gan neesam profesionālas mūziķes, tomēr esam šīs mūzikas
cienītājas. Tiešām priecājamies, ka mums ir tāda vieta, kur pulcēties
koncertiem. Un ļoti gaidām jauno koncertzāli.”

Pateicīga par iespēju ielūkoties Franča Doplera daiļradē
bija picērijas vadītāja Laura Cērmane, kas pēc koncerta atzina, ka ar viņa
daiļradi nav bijusi pazīstama. “Simfoniskais orķestris mani saintriģēja
iepazīt komponista daiļradi plašāk,” viņa sacīja. Tāpat Laura priecājās
par flautistes A. Barlotes izpildījumu: “Lieliski, ka orķestrantiem
ir iespēja sevi parādīt solo priekšnesumos. Tā ir atzinība māksliniekiem.”
Laura LSO koncertus cenšas neizlaist un šādu mūziku labprāt klausās ikdienā.
Viņai tīkamāki ir lielas formas darbi, kā simfonijas. “To klausīšanās ļauj
izdzīvot visu emociju gammu, ko nevar izjust dažu minūšu garos
skaņdarbos,” uzsver picērijas vadītāja. Tāpēc viņa īpaši priecājās par
iespēju noklausīties J. Brāmsa Pirmo simfoniju un, pa pusei jokojot,
aicināja orķestri klausītājiem piedāvāt arī pārējās trīs.

Patīkamos ungāru mūzikas iespaidus nedaudz aizēnoja gaisa
trūkums. Vai pie vainas bija “Ungāru deju” kaisle vai biedrības nama
neskopošanās ar apkuri, taču koncerta izskaņā patiesi bija sajūta kā piepildītā
un pieelpotā deju zālē. Publikai, nemaz nerunājot par orķestri un diriģentu,
bija karsti gan pārnestā, gan tiešā nozīmē.