– Kā īstens latgalietis nokļuva Liepājā?

– Jāsaka, ka īstenais latgalietis ir kārtīgs pasaules blandoņa un staigātājs, tai skaitā arī Latvijas staigātājs, jo ir strādāts un dzīvots Rēzeknē, Varakļānos, Jēkabpilī, Rīgā. Ģeogrāfiju plešot plašāk, ir kārta Liepājai.

Tas notika pēckovida sajūtās, kad šķita, ka pārāk daudz atgriežas ierastais vāveres ritenis. Bija skaidrs, ka ar manām problēmām pateikt cilvēkiem “nē” ir jāpaiet nostāk.

– Te varēja noslēpties no Rīgas un Rēzeknes?

– Ne slēpšanās bija svarīgākā, bet tas, ka ir svētīgi paskatīties no malas uz visu, kas notiek.

Šī ir laba iespēja, jo it kā vairs neesmu iekšā visā, kas notiek tur, bet, ja nu kas, esmu piecarpus stundu brauciena attālumā.

– Kā izskatījās dzīve, paskatoties no malas?

– Piesātināta. Latvija ir tāds ūnikums –

mēs mazajā 64 tūkstošu kvadrātkilometru platībā spējam būt ar citādiem uzskatiem un dzīves redzējumu pat pāris kilometru attālumā.

Ir kaut kas tāds, ko latgaliešiem būtu vērts paņemt no liepājniekiem, kurzemniekiem.

Man liekas, ja savienotos kārtīgs kurzemnieks ar kārtīgu latgalieti, tad šis latvietis būtu krietni veiksmīgāks un dzīve ietu uz augšu.

– Ko pozitīvu ieraudzīji šejienes ļaudīs?

– Liepājnieks un arī kurzemnieks apzinās savu vērtību un māk to pasniegt.

Latgaliešiem bieži vien ir nospiestības sajūta, roku nolaišanās – “ā, nu, jā, ko tur Rīga pateiks?”. Liepājā ir tā: ja Rīga par mums nedomā, tad mums tā nav vajadzīga.

Spīts, māka par sevi pastāvēt, apzināties savas vērtības, saprast to, kas mēs esam.

Te jūtu, ka ir bijuši hercogistes laiki, milzīgs eksports un ceļojumi, ir plašāks tvēriens. Ļoti liela mīlestība pret savu vietu!

Esmu redzējis ģimnāzijā, kā jaunieši izdzied dziesmas “Liedagā” vai “Pilsētā, kurā piedzimst vējš”. Liepāju līdz pēdējam turēs sevī iekšā un nekad nepalaidīs.

– Bet latgaliešiem nav līdzīgi, kad dzied “Rūžeņu”?

– Ir, bet ekonomiskie apstākļi un valsts politika visu laiku bijusi tāda, ka mēs ļoti dalām Rīgā un perifērijā.

Ik pa laikam latgalietis ir īstenākais patriots, bet jūtams, ka cilvēki ir piekusuši no visa tā, kas ir apkārt, un skatās ar krietni depresīvāku skatījumu.

Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc es devos uz šejieni. Man bija par daudz tā, ka cilvēki apkārt vairs nav atvērti milzīgiem lidojumiem, jo visu laiku atsitas pret problēmām un trūkumiem.

– Kā bija ar mītu, ka kurzemnieki uzreiz nepieņem svešiniekus?

– Man izglītības un profesijas dēļ nācies daudz braukāt apkārt un uzstāties, satikt dažādus cilvēkus – gan folkloras jomas pārstāvjus, gan mūziķus, arī doties ekspedīcijās un iepazīt vietējos.

Man nebija sajūtas, ka būtu ļoti grūti ielauzties.

Skaidrs, ka jebkurā vietā var ļoti labi iedzīvoties, bet savējais nekļūsi nekad. Tomēr šeit cilvēki ir pieņemoši, ja tu nāc patiesi, godīgi, ar vēlmi darboties, vari kaut ko dot un pienest.

– Vai sanācis saskarties ar to, ka lielākā daļa kurzemnieku neko nesaprot latgaliski?

– Vairāk nākas saskarties ar mītiem. To redzu arī medijos, ka uz šejieni par Latgali nāk tikai negatīvās ziņas. Pozitīvais nāk ļoti maz, un tad arī viedoklis par Latgali šeit ir kā par galīgi svešu un neatklātu zemi, lauciniecisku.

Tā tiešām nav, Latgalē ir tāds pats asfalts, luksofori un interneta ātrums. Mazpilsētiņas ir tikpat sakoptas kā Aizpute vai Grobiņa. Taču stereotipi ir, un nākas tos salauzt.

– Kā veidojusies tava latgalieša pašapziņa? No bērnības vides?

– Jā, bet man nekad tas nav bijis uzspiests. Ģimene nebija vērsta uz pompu, izrādīšanos. Folkloras ritus mēs neturējām, tomēr viss tā loģiski nosēdās.

Kad sāku studēt Rīgā, tad, nedēļas nogalēs aizbraucot uz pasākumiem Latgalē, radās sajūta, ka te ir patiesums, ka cilvēki ir ļoti atvērti, izpalīdzīgi, ar sirdi domājoši. Tas nostiprināja to, ka esmu viens no viņiem.

Nekad negrasos atkāpties no savas latgaliskās identitātes, vienalga kur dzīvodams.

Tās ir manas saknes, mana ģimene, mana pieredze.

– Kā radās interese par folkloru?

– Mājās vectēvs dziedāja, mamma ar krustmāti dziedāja. Skolā darbojos dažādos pulciņos, saskare ar folkloru bija.

Pa īstam sākās Rēzeknes bērnu un jauniešu kopā “Vīteri”, kur pavisam nejauši nokļuvu 7. vai 8. klasē.

Jo es viņiem netīšām salauzu vienu instrumentu…

Tad man bija izvēle, vai nu pirkt jaunu vai iet ar viņiem kopā uzstāties. Izvēlējos par labu paša iesaistei.

Tur tiešām bija aktīvākie, latviskākie un spējīgākie jaunieši no dažādām skolām, bija uzstāšanās, braucieni un ballītes. Tad, kad patīk vide, kad sāc apzināties, ka šis ir unikālais, caur ko varam iznest savu stāstu, viss pamazām saslēdzas.

Arī “Rikši” tapa tāpēc, ka mums patika kopā spēlēt. Lielākā daļa sastāva aizgāja uz Rīgu studēt, un gribējām arī tur kopā noturēt šo foršo sajūtu.

Mūzikas akadēmijas laikā sastapu vēl vairāk cilvēku, kas ar to nodarbojas, tā izpratne, dziļums un mīlestība tā arī izveidojās.

– No pragmatiskā viedokļa varētu šķist – bet ko tad dzīvē iesākt ar etnomuzikoloģiju?

– Otrajā kursā gāju pie mūsu klases vadītājas un prasīju, ko es varēšu darīt nākotnē? Viņa ieskicēja, ka šī joma nepiedāvā uzreiz gatavu profesiju un darbu, bet tiek iedots pētniecības, pedagoģijas un skatuves mākslas pamats, kas ļauj izvēlēties un savu ceļu kaldināt.

Laima Jansone, Kristīne Kārkle- Kalniņa, Asnate Rancāne, piemēram, ir etnomuzikoloģes un katra savu nišu ir atradušas. Tradicionālā kultūra un mūzika ir viens no produktiem, ar kuriem varam iziet pasaulē. Daudzas grupas to pierāda.

Festivālos, konkursos un meistarklasēs esmu redzējis, ka cilvēkiem ārzemēs patīk mūsu folklora, viņi brīnās, kā tas viss spēj vēl aizvien dzīvot.

Jo rietumu sabiedrība zaudē šo izteikto identitāti, lokalitāti. Mums tā ir jānotur.

Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks” žūrijā allaž ir diskusija par to, vai Latgales zīme ir folklora, kas bieži vien stereotipiski ir “vecu tantiņu dziedāšana”, varbūt vajag meklēt kaut ko jaunu un unikālu.

Jā, ir jāizdomā, kā unikāli un moderni pasniegt, bet jāiet ar to, kas mēs esam. Tikai tad, ja cilvēks ir pilnīgi patiess, arī citiem patiesums nolasās un sagādā baudu. Un tālāk arī naudu un labklājību.

– Tomēr šodien runājam jau par postfolkloru. Jo nav vairs agrārā dzīvesveida viensētās.

– Tur tā lieta. Arī talkās vairs neejam. Ir cilvēki, kas cenšas ritus turpināt un lielu daļu ievērot, taču pati folklora arī ir mainījusies gadsimtu ietekmē.

Tepat, Dienvidkurzemē, daudzbalsības paveids “leiši” skaidri rāda ietekmi no dienvidu kaimiņiem. Latgalē visa vēlīnā daudzbalsība ir veidojusies no poļu katoļu baznīcā dzirdētā.

Ir jābūt vietām, kur notur absolūtu autentiskumu, gribētos teikt – iekonservētu, bet es neesmu konservācijas piekritējs, gribu, lai tas dzīvo.

Postfolkloras vārda autores Ilgas Reiznieces apzīmējums man ir vismīļākais, viņa to traktē kā tulku darbu, kas bagāto mantojumu pasniedz cilvēkam, kuram ikdienā tas nav tik tuvu.

– “Rikši” vēl darbojas un uzstājas?

– Darbojas. Procesi kļuvuši nedaudz sarežģītāki, jo divi no mums ir Rīgā, divi – Rēzeknē un viens Liepājā. Taču viss ir izplānojams.

Arī agrāk, īpaši Jāņu laikā, varēja gadīties, ka sešos ir koncerts Balvos, deviņos jāspēlē Aizkrauklē, bet divos naktī – Rīgā. Mēģinājumi tagad ir retāki, bet ilgāki un kuplāki.

Pašlaik ceļam godā bērnu dziesmas. Veidojam programmu sadarbībā ar Rīgas vokālo studiju “Dzeguzīte”, būs dziesmas latgaliski, un arī atradām analogus tekstus latviešu literārajā valodā.

Reizē būs mācību līdzeklis, lai arī Kurzemē var klausīties, kā dziesma skan, un paralēli izlasīt latvisko tekstu vai otrādi un kaut ko jaunu iemācīties.

– Ko domā par izplatīto viedokli – beidziet ar to savu latgaliešu valodu, tā jau esam sašķelti!

– Tas ir vēl tāds padomju gājiens: viena valoda, cilvēki kā viena masa, viens pelēkums. Ļoti labi, ka ir normēta literārā valoda, kurā varam sazināties, bet katram sava īpatnība ir jānes.

Dienvidkurzemes izloksnes, ventiņmēle, lībiskais – viss ir jātur.

Jau tā šajā globalizācijas laikmetā paliekam par viendabīgāku masu, tā mēs vienkārši pazudīsim.

Esmu par to, ka nesam katrs savu un turam cieņā cits citu, otra kultūru, valodu. Tad arī varēsim sazināties.

Mūzika to pierāda. Julgī Stalte kopā ar mani spēlē līvu dziesmas. Cilvēki nesaprot ne vārda, bet viņi pienāk un precīzi pasaka, par ko bija dziesma. Jo pāri vārdiem ir emocionālā sajūta, kas ir daudz svarīgāka.

– Tu šeit arī studēji – mūzikas terapiju.

– Vairs ne. Iesāku studijas, bet tad izvērtēju, cik daudz man ir laika un spēka un kas ir tas, ko gribu darīt. Sapratu, ka šajā brīdī drīzāk gribu būt uz skatuves, spēlēt, dziedāt, runāties ar cilvēkiem.

Izvērtējot prioritātes, muzicēšanas prieks aizgāja pa priekšu visam.

Tas arī iemesls tam, ka atvados no “Lielā dzintara”. Gribas pilnīgi aiziet brīvmākslinieka statusā. Liepāja ir vide, kas iedvesmojusi uz šādu soli.

Cilvēki man teikuši, ka tad jau es tagad varot doties citur, bet man patīk te! Liepāja ir visrietumnieciskākā un viseiropeiskākā Latvijas pilsēta.

Jūtos šeit ļoti ērti, patīk, ka 15 minūšu attālumā ir jūra. Man kā absolūtam ezeru un pakalnu cilvēkam šobrīd ir posms, kad jūra un šī vide ir mīļa, negribu to zaudēt.

– Kur Liepājā dzīvo?

– Ezerkrastā. Visa ikdienas dzīve sanāk šaipus kanālam, ļoti izbaudu to, ka pēc darba varu iet mājās kājām. Ceļā no centra līdz Ezerkrastam ir ļoti daudz privātmāju.

Eju pa trešo lielāko Latvijas pilsētu, bet vakarā tā smaržo pēc malkas.

Liepāja māk būt ļoti dažāda un katram sava.

– Ko devis darbs koncertzālē?

– Pieredzi aizskatuves darbā, jo pamatā esmu bijis otrā pusē. Ļoti daudz iespaidu, tiekoties ar augsta līmeņa mūziķiem.

Man patīk, ka “Lielais dzintars” strādā ar apziņu, ka mēs esam 21. gadsimta Eiropas koncertzāle, līdz ar to ir stalta mugura un kvalitātes latiņa apvienojumā ar lielu cilvēcību un draudzību. 

– Vai ir kādas ieceres mākslinieciskajai darbībai?

– Lielus plānus plānot nav vērts. Jo 22 gadu vecumā biju pārliecināts, ka dzīvošu un strādāšu Rēzeknē. Cilvēks domā, Dievs dara.

Vēji pūš, es vienkārši ļaujos.

Zinu, ka Liepājā kā Eiropas kultūras galvaspilsētā arī tradicionālajai kultūrai tiks atvēlēta loma, ar lielu prieku esmu gatavs nest savu artavu.

Pirms daudziem gadiem Latgalē pirtiņā satiku liepājnieci, kura teica, ka ar vēju esot tā – lai tas nesaldētu, ir vai nu jāskrien pa vējam, vai jātrīc pretī. To atceros, pie jūras izejot, tiešām palīdz.

– Kā mums vēl pietrūkst līdz kultūras galvaspilsētai?

– Vēl pagrūti komentēt. Es biju nedaudz iesaistījies Daugavpils pieteikuma gatavošanā. Padzīvojot šeit, jāsecina, ka Liepāja bija vairāk pelnījusi šo statusu, jo šeit jau ir daudz tradīciju, kultūras un mūzikas pērļu.

Ir vienkārši jāturpina, jāļaujas idejām un jāsaprot, ka Liepājai vienmēr bijusi liela saikne ar citām Eiropas zemēm. Liepājai jābūt tiltam, kas stāsta tālāk Latvijas iekšzemē, kas ir jauns un ko ir vērts izmantot.

Vizītkarte

Ēriks Zeps

• Dzimis Varakļānos 1993. gadā.
• Etnomūziķis, vokālais pedagogs, dziedātājs.
• Projektu vadītājs koncertzālē “Lielais dzintars”.
• Studējis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Etnomuzikoloģijas klasē.
• Postfolkloras grupā “Rikši” un grupā “TKP/tā kā pērn” dzied, spēlē akordeonu un veido dziesmu aranžijas.
• Vadījis tradicionālās mūzikas nodaļu Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolā.
• Bijis latgaliskā raidījuma “Kolnasāta” vadītājs Latvijas Radio.
• Hobiji – ceļošana un pārdesmit kilometrus garas pastaigas, prāta spēle “Prāta rokenrols”.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.