Jau tradicionāli pirmās septembra nedēļas aizritēs Dzejas dienām veltīto sarīkojumu virpulī. Dzeja divu nedēļu laikā piepildīs arī Liepāju, skanēdama no visdažādākajām vietām. Šogad Dzejas dienas ienāks arī Liepājas teātrī, kur ar dzejas uzvedumu “Violets” tiks likti pamati ikgadējai tradīcijai – Dzejas dienu ietvaros iestudēt muzikālu dzejas kompozīciju, izmantojot latviešu autoru dzeju un latviešu komponistu sarakstītu mūziku.

Šogad galvenie varoņi būs dzejniece Austra Skujiņa un komponists Jānis Lūsēns. Bet uz sarunu esmu aicinājusi vienu no uzveduma dalībniekiem – dziedātāju Zigfrīdu Muktupāvelu.

– Kā veidojusies jūsu sadarbība ar Jāni Lūsēnu un Liepājas teātri?
– Viss sākās ar telefona zvanu kādā dienā 1985. gadā dežurantei Liepājas Mūzikas vidusskolā, kurā tolaik mācījos. Zvanītājs bija Jānis Lūsēns, kurš uzaicināja mani piedalīties Jevgeņija Jevtušenko poēmas “Māte un neitronbumba” iestudējumā, kurai viņš komponēja mūziku.

– Kāds toreiz bija Liepājas teātris un kāds tas ir šodien?
– Var nodalīt Liepājas teātri kā ēku ar savu vēsturi, auru un vizuālo izskatu un Liepājas teātri kā trupu ar repertuāru. Tad bija pilnīgi citi laiki. Galvenais režisors bija Oļģerts Kroders, un teātrī valdīja bohēmiska un disidentiska gaisotne. Tas bija viens no periodiem, kad Liepājas teātris piedzīvoja patīkamu radošo augšupeju. Savukārt teātris kā ēka bija bēdīgākā situācijā.

Viens no jaukiem radošiem pacēlumiem bija rokopera “Kaupēn, mans mīļais”, kad atkal visi sasparojās, taču tad iestājās atslābums. Šobrīd ir sajūta, ka teātris atkal ir ceļā uz augšu un jau tuvākajās sezonās sasniegs augstu māksliniecisko līmeni. Liepājas teātris kā ēka tagad ir perfektā stāvoklī. Tā ir brīnišķīga vieta, kur man vienmēr ir patīkami iegriezties, taču teātrim varētu vēlēties lielāku noslogotību.

– Kā uzņēmāt šo uzaicinājumu piedalīties?
– Vienīgās pārdomas bija par izbraukāšanu, jo es dzīvoju tālu no Liepājas. Liepājas teātris man ir ļoti, ļoti īpašs un sadarbība ar Jāni Lūsēnu man izraisa tikai prieku un patīkamas emocijas. Es ceru, ka šis būs tāds kārtējais posms manā dzīvē, kas man sagādās atspēriena punktu. Ik pa laikam teātris parādās, un tad tiek sperts solītis uz priekšu. Tā bija ar iestudējumiem “Māte un neitronbumba” un “Kaupēn, mans mīļais”. Jācer, ka ar “Violetu” arī tā būs.

– Vai dzejas uzvedumi varētu iedibināties par tradīciju?
– Padomju laikos ļoti populāri bija dzejas lasījumi. Tagad tie ir ja ne pilnīgi izzuduši, tad ļoti stipri izsīkuši. Ļoti reti kur var aiziet un paklausīties dzeju. Pāris gadu kopā ar operas solisti Kristīni Zadovsku piedalāmies koncertprogrammās, kurās izpildām dziesmas no Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes muzikālajiem darbiem. Zāles vienmēr ir pilnas un skatītāji vēlas, lai dzejniece pēc iespējas vairāk lasītu savu dzeju. Publika vēlas atkal dzirdēt dzeju, tāpēc tā varētu kļūt par skaistu tradīciju, jo dzeja ir milzīga vērtība, kuru nepilnīgi novērtējam. “Violets” nebūs piesātināts ar teatrālām darbībām. Uzveduma pamats būs dzeja, kuru papildinās mūzika.

– 2002.gadā iznāca jūsu pirmais soloalbums “Violets” ar Austras Skujiņas dzeju un Jāņa Lūsēna mūziku. Kāda ir šī dzeja jums?
– Albums ir pamats iestudējumam. Kopā ar Jāni Lūsēnu ilgi domājām par vienojošo solo albumam, pēc kāda brīža nonācām pie slēdziena, ka vienojošais varētu būt viens dzejnieks visām dziesmām. Austras Skujiņas dzeja bija Jāņa Lūsēna izvēle. Es esmu no tiem, kas gribētu nodalīt viņu kā personību un dzeju, ko viņa raksta, lai gan nezinu, cik daudz to vispār var nodalīt. Viņas dzeja ir ārkārtīgi brīnišķīga, tā uzrunā mani un man ir viegli to izpildīt. Ceru, tā ir saprotama arī citiem, jo viņa runā par cilvēciskām vērtībām, kuras nav saistītas ar laiku, tāpēc būs aktuālas vienmēr. Jūtas, mīlestība, domas par dzīvi un nāvi − tās ir mūžīgas tēmas.

– Viņas dzeja ir ļoti traģiska…
– Tāds bija viņas skatījums uz dzīvi. Pavisam nesen lasīju grāmatu, kur publicēta viņas dienasgrāmata. Lasot to, ko viņa par dzīvi rakstījusi 13 − 14 gadu vecumā, brīžiem paliek neomulīgi, jo tas ir diezgan baisi. Caur dzeju gan es nestāstu dzejnieces domas un likteni. Es to transformēju caur sevi un ar tiem vārdiem es varu izteikt arī to, ko es domāju. Manas domas diezgan radikāli atšķiras no dzejnieces domām.

Daudzi cilvēki bija pārsteigti, tostarp arī es pats, ka Jāņa Lūsēna skatījums uz Skujiņas dzeju lielākoties ir melanholiski gaišs un pozitīvs. Lasot dzeju varētu ieslīgt depresijā, bet viņš saskatīja šo antidepresīvo, un iznākums ir ļoti jauks.

– Vai gadu gaitā attieksme pret šo dzeju mainās?
– Dzeja kā jebkura māksla ir katra indivīda personiskas attiecības, kas mainās nemitīgi, jo mainās pati dzīve − gadi iet, bagātinās dzīves pieredze. Dažas dziesmas albumā “Violets” komponētas jau krietnu laiku pirms tā iznākšanas un, dziedot šīs dziesmas, zināma artava nāk klāt nostalģijai, atceroties laiku, kad dziesma tika dziedāta pirmo reizi, taču šajā iestudējumā būs arī pilnīgi jaunas komponētas dziesmas.

– Jūs iestudējumā runāsiet arī dzeju?
– Vienu dzejoli. Vismaz tā ir paredzēts. Un varbūt tas būs tik briesmīgi, ka šo priekšnesumu atcels.

Anna Jozauska,
Liepājas teātra padomniece literāros jautājumos

Jāņa Deinata foto

Dzejas dienas šogad pārkāps arī Liepājas teātra slieksni Jāņa Lūsēna un Austras Skujiņas muzikālā dzejas uzveduma “Violets” izskatā. Uzvedumā piedalīsies arī dziedātājs Zigfrīds Muktupāvels.