Raimonda Kārkliņa ir ne tikai leģendārā latviešu flamenko ģitārista Andra Kārkliņa atraitne, bet arī radoša un darbīga rokdarbniece. Jau ieejot viņas izveidotajā memoriālajā muzejā “Andres El leton” Kaltenē, acu priekšā paveras skaista, balta, viņas pašas dizainēta lina auduma kleita ar attēlu, kas tapis uz zīda un ir ar roku uzšūts linam.

Muzejs vīram par godu

Andra Kārkliņa memoriālajā muzejā var aplūkot ievērojamā mākslinieka un visādi citādi daudzšķautņainās personības dažādos dzīves krājumus un mantojumu, kas iepriekš atradies viņa paša čemodānos. Te katrai lietai ir savs stāsts par tās īpašnieku un notikumiem viņa dzīvē.

Mājā, kur tagad atrodas muzejs, senāk pirmajā stāvā bijusi kūts, bet otrajā — pussagruvis šķūnelītis, kā saka pati saimniece, un, kad 1993. gadā abi ar Andri apprecējušies, tieši šeit, Kaltenē, jūras krastā, pārim gribējies izveidot savu mīlas ligzdiņu.

Vecā kapteiņa māja, kas ir blakus, kādreiz bijusi visdižākā ēka, bet tagad ir diezgan nožēlojamā stāvoklī, taču ir cerība, ka to varētu saglābt. Savukārt tagadējā muzeja māja bijusi iecerēta kā vasaras māja māksliniekiem, kur varētu notikt radoši pasākumi.

Lins ir Raimondas mīlestība, un “Zušu” mājas otrajā stāvā atrodas viņas darbnīca.

Rokdarbniece izjauc ierastos stereotipus par to, kādam jābūt šuvējam. Viņas darbi rāda, ka redzējums un darba lauks var būt tik plašs, cik tam pats darinātājs atļauj būt.

Latviskais nepaliek tikai tautastērpos un villainēs. Robežas ir plašākas.

Raimonda cītīgi seko līdzi modes tendencēm un, saliekot visas vērojumos dzimušās idejas kopā, rada ko jaunu. Rokdarbniece ne vien šuj tautastērpus, bet izveidojusi arī savu zīmolu “Rakstu raksti”, kas spēj remdēt arī mūsdienīgu apģērbu, aksesuāru un apavu cienītāju vēlmju izsalkumu.

Vienam galdauts, citam – mētelītis

Māksliniece rāda krāšņu lina mētelīti ar skaistu ziedu apdruku un pastāsta, ka citi tādu audumu izmanto galdautu šūšanai, bet viņa nav spējusi atturēties no mēteļa radīšanas. Tas padevies gaumīgs un ir ar savu “rozīnīti”. Un, kā saka Raimonda, ir tādi īpaši interesanti ļaudis, kas šāda tipa mētelīšus arī iegādājas.

Tērpu darinātāja atklāj, ka sadarbojas gan ar audējiem, gan izšuvējiem. Tāpat Raimonda pastāsta, ka atkarībā no tā, kāds tautastērps jādarina, tiek apzināti konkrētās vietas audēju spēki. Viss top pēc pasūtījuma.

Viņa pacilā Zemgales villaini, kas atmiņā pēkšņi atsauc visiem zināmo tautasdziesmu par tautumeitu, kuras tikums ir kā balta villaine. Pašlaik tiekot darināti Zemgales brunči.

Šuvēja savā darbā iesaista arī citus amatniekus, jo viens to nemaz nevarot izdarīt. Viņa saka: “Tā mēs arī sildām ekonomiku.”

Raimonda sadarbojas ar diviem apavu meistariem un zeķu adītājām, kā arī ar uzņēmumu “Klippan-Saule”. Meistare pērk dabīgus vilnas materiālus un šuj siltas vestes un mēteļus.

Cilvēki tos labprāt pasūtot. Raimondas krājumos ir arī skaistas sedziņas, kas paredzētas mazuļiem ratiņos.

Pie sava zīmola Raimonda nonākusi pakāpeniski – vispirms izvēlējusies kultūras darbinieka profesiju, pēc tam iemēģinājusi roku floristikā, kuru apguvusi pie meistariem Šveicē, līdz radusies doma par savu apģērbu līniju.

Šūt viņai paticis jau no mazotnes, bet tad kādā brīdī sirdī iekritusi tautastērpu darināšana. Muzejos un citās vietās, arī grāmatās smalki iepazīta to darināšanas tehnika, un vēlāk pati ķērusies pie šūšanas darbiem. Iesākusi ar brunčiem, tad apgūta kreklu šūšana.

Lai gan tagad ienesīgāks Raimondai šķiet tūrisms un ēdienu gatavošana, arī tautastērpi netikšot atmesti.

Viņa neslēpj, ka valstī daudz kas būtu jāpārkārto, lai radošam cilvēkam labi veiktos tajā, ko viņš dara. Māksliniece ir iepraktizējusies arī pērļu vainadziņu un rotu darināšanā, taču šai nodarbei pagaidām īsti neatliekot laika.

Nenoskrieties

Raimonda Kārkliņa ir aktīva dažādu tirdziņu dalībniece. Viņu visbiežāk var satikt Kalnciema un Āgenskalna tirdziņos, bet palaikam arī citur.

Klienti viņu atrodot arī, piemēram, ar UNESCO mantojuma fonda ieteikuma palīdzību, par ko viņa ir pārsteigta. Izrādās, ka viņas vīra vecāmāte arī bijusi liela rokdarbniece, un iespējams, ka tieši šīs nolūkotās sievas prasmes arī piesaistījušas vīru.

Par Raimondu zina daudzi, un viņu atrod bez īpašas reklamēšanas. Mūsu ciemošanās reizē viņa jau ir sagatavojusies nākamās dienas rudens tirdziņam Rojā un atver sakravātos čemodānus, rādot gan pastalas un lina auduma zābakus ar ziedu apdruku, gan vilnas šuvumus un lina tekstila darinājumus.

Svētkos īpašā godā esot galdauti. Vēl piedāvājumā ir dažādi T krekli ar uzgludinātām zīmēm.

Raimondai ir arī lina apģērbi bērniem, kur īpaši izceļas koši apdrukātās vestītes, bet internetā redzamas arī šikas žaketītes. Smalkā un platā lina šalle ar firmas zīmi, uz kuras ir pašas Raimondas sacerētās rindas, ne viena vien kārumnieka acīm noteikti liek iemirdzēties.

Daudzi brīnoties par Raimondas mieru tad, kad citi ir nobažījušies un stresā. Viņa atklāj, ka tas esot tāpēc, ka dzīvē noteiktas pareizās prioritātes: “Es nenoskrienos, tas nav pareizi. Pirmā vieta ir manai mīlestībai – Dievam, otrā prioritāte esmu es pati, tad ir bērni, mamma un māsa, un tikai tad sekoja vīrs. Vīrs gan var būt arī pirms māsas… Mēdz teikt, ka vīram jābūt pirmajā vietā, bet mēs labi redzam, ka daudzas sievietes vīru dēļ ir nodzinušās un sev nav dzīvojušas itin nemaz.

Sievietei par sevi ir jārūpējas. Dzīve ir īsa. Ir tāds teiciens: “Man ir liels netikums – es mīlu dzīvi un baudu to.” Tas ir par mani.

Es vienmēr pateicos Dievam, ka varu baudīt dzīvi. Skriešana neko labu nedod. Priecājos, ka varu arī kādu iedvesmot ar savu dzīves un vērtību modeli.”

Latvijas ziemu Raimonda cer kā gājputns pārlaist ārzemēs, bet pavasarī atkal atgriezties ar jaunām radošām idejām, un nav šaubu, ka tādas atkal būs.