Šogad Liepājas cukurfabrikai būtu apritējusi 80. gadskārta. Tā bija jaunākā no trim Latvijas cukurfabrikām. Vecākā un jaudīgākā ir 1926. gadā celtā Jelgavas cukurfabrika. Liepājas cukurfabrikai vajadzēja sasniegt 1932. gadā uzbūvētās Krustpils fabrikas jaudu – diennaktī pārstrādāt 600 līdz 700 tonnu cukurbiešu, saražojot ap 100 tonnu cukura. Taču jau 1938./ 1939. gada sezonā Liepājas fabrika spēja pārstrādāt diennaktī 1186 tonnas cukurbiešu.

Kur būvēt?
1932. gada sākums. Ir jāizvēlas vieta, kur Lejaskurzemē būvēt Latvijas trešo cukurfabriku. Galvenais priekšnoteikums – labas satiksmes iespējas.

Un sākas diskusija: Liepāja vai Skrunda? Tiek izteikts viedoklis, ka augsne Skrundas apkārtnē cukurbiešu audzēšanai piemērota un satiksmi nodrošina gan dzelzceļš, gan lielceļi, kā arī Venta. Argumentētu rakstu “Kurzemes Vārda” slejās publicē agronoms A. Benušs. Viņa viedoklis: “Skrunda kā jaunās cukurfabrikas vieta neiztur kritiku!”  Beidzot 1932. gada 8. jūnijā Liepājas pilsētas valdes sēdē Finanšu ministrijas pārstāvis ziņo, ka jaunā cukurfabrika tiks celta Liepājā. Kara ostā nodala 74 hektārus lielu teritoriju. Līdz ar galveno ražošanas ēku celtniecību, cukurfabrikas vajadzībām nolemj pārbūvēt un piemērot Kara ostas mīnu un zemūdens stāpeļa darbnīcu ēkas, kā arī  jau esošo dzelzceļa līniju, kas savienotu fabriku ar 3,5 kilometrus attālo Liepājas staciju.

Lēmumi un līgumi
1933. gada 20. martā Liepājā ierodas Latvijas Ministru kabineta izveidotā cukurfabrikas būves komisija. Tajā tādas prominences kā Latvijas cukurfabriku galvenais direktors  Laše, fabrikas būvdarbu vadītājs Holcmanis, Valsts kontrolieris Vanags, Vācijas firmas “Hallesche Maschinenfabrik und Eisengieserei”, kas atrodas Hallē, galvenais direktors Kenigs un citas personas. 21. martā “tiek noskaidroti vairāki jautājumi attiecībā uz cukurfabrikas būvi Liepājā”. Komisija nodod pasūtījumus Kara ostas darbnīcām un Drāšu fabrikai par fabrikai nepieciešamo būvmateriālu piegādi. Tiek nospraustas pievedceļu vietas, lai dzelzceļu virsvalde nekavējoties varētu ķerties pie sliežu ceļu izbūves, pa kuriem pievest būvmateriālus un sākt rakt kanālu no Tosmares uz jauno fabriku.

Šajā pat datumā “Hallesche Maschinenfabrik und Eisengieserei” iesniedz Latvijas Finanšu ministrijai galīgās garantijas par iekārtu piegādi. Līgums stājas spēkā nekavējoties. Halles firma iekārtas nosolījusi par 10,5 miljoniem Francijas franku. Nomaksas laiks – četri gadi, iemaksājot 10 procentus no kopējās mašīnu vērtības. Pamatojoties uz līgumu, Liepājas cukurfabrikai līdz 10. aprīlim jādod garantija par daļu fabrikas iekārtu pasūtīšanu Latvijas uzņēmumiem. Vēlāk to veica Liepājas kara ostas darbnīcas, Valsts elektrotehniskā fabrika (VEF), Rīgas metālapstrādes rūpnīca “Fēnikss”.

Kāpēc izraudzīta Halles firma? 1933. gada sākumā bija paredzēts, ka Liepājas cukurfabriku ar iekārtām apgādās tas pats uzņēmums, kas Krustpili – Vācijas firma “Bukau”. Taču noskaidrojas, ka Krustpilī iekārtas ir tik konstruktīvi nepilnīgas, ka uzņēmumam jācieš lieli zaudējumi. Un prese neklusē. Pēc rūpīgas visu trūkumu un zaudējumu analīzes “Latvijas Sargs” 20. februāra numurā raksta: “..ieteikumos uzņemts pats minimālākais un jācer, ka ļaunākā gadījumā vismaz to ievēros un mums nebūs jāpiedzīvo otra Krustpils. Pretējā gadījumā būs jārunā par apzinātu cukura skandālu!”

Par cukurbietēm un ūdeni
1. aprīlī Finanšu ministrijas cukurfabriku pārvalde sāk slēgt līgumus ar lauksaimniekiem par cukurbiešu piegādi  rudenī. Nedēļā noslēgti tik daudz līgumu, ka cukurbiešu pietikšot visām trim fabrikām. Iespējams, ka Kurzemē vēl atjaunošot līgumu slēgšanu, jo šeit reģistrēts maz cukurbiešu sējumu. Nepatīkami būs Zemgales lauksaimniekiem – šogad nāksies cukurbiešu sējumus ievērojami samazināt vai arī pilnībā pārtraukt cukurbiešu audzēšanu.

10. aprīlī Liepājā ierodas amatpersonu un speciālistu komisija, lai lemtu, kur novadīt nākamās fabrikas izlietoto ūdeni, kuru pievadīs no Tosmares ezera pa Halles fabrikā izgatavotām caurulēm. Ir trīs varianti. Pirmais – Kara ostas kanāls. Taču to nevar darīt, jo filtrkaļka piemaisījums rada lielu smaku. Otrs variants: “Visizdevīgāk būtu netīro ūdeni pa speciālu ūdensvadu ielaist jūrā, bet tas iznāktu stipri dārgi”. Pieņem lēmumu, līdzīgi kā citās cukurfabrikās, veidot plašus atūdeņošanas laukus, kur “lielu daļu ūdens uzsūks zeme”.

Būvdarbu izsole
Liepājas uzņēmēji lolo cerības, ka “sacensībā visizdevīgāk būs piedalīties vietējiem uzņēmējiem, bet Rīgas uzņēmējiem attāluma dēļ izdevumi attiecīgi sadārdzinātos”. Finanšu ministrijai tiek iesniegts pat attiecīgs lūgums. Taču liepājnieki piedzīvo vilšanos. Izsoles laiks ļoti nokavēts – tā notiek 21. aprīlī, tādēļ darbus nevar sadalīt, bet tie jāveic vienlaikus. Izsolē piedalās četri solītāji: būvuzņēmējs Ludvigs Neiburgs, inženieris Eglītis un kompānija, Liepājas kara ostas darbnīcas un Liepājas uzņēmējs Vinkmans. Ir pretrunīgas ziņas, ka bijuši vēl citi izsoles dalībnieki. 26. aprīlī ministru kabineta sēdē, kā ziņo prese, izlemj jautājumu, kas būvēs Liepājas cukurfabriku. Šo darbu uztic būvuzņēmējam Ludvigam Neiburgam. Viņš uzcēlis jau Jelgavas un Krustpils cukurfabrikas. Fabriku uzbūvē rekordīsā laikā – vienā būvsezonā. Taču sabiedrība ir vērīga un prese atkal neklusē. Šoreiz tā ir avīze “Pēdējā Brīdī”. 21. maijā  virsrakstam “Likumīga iedzīvošanās” seko šādas rindas: “[..] Un kā Neiburgs būvē? Viņš iesāka 20 dienas ātrāk, nekā viņam dod tiesības ministra paraksts uz līguma. [..] Sistemātiski sabiedrības nauda peļņas veidā tiek pārpumpēta viena cilvēka kabatā”.

Būvniecība
Būvdarbus tiešām uzsāk ļoti strauji. Strādnieki strādā divās maiņās no pulksten 4 līdz pulksten 21. Ja nepieciešams – virsstundu darbs. Liepājā trūkst kvalificētu mūrnieku. Viņus nolīgst Latgalē un Rīgā, pie cukurfabrikas būves patlaban strādā 530 strādnieku, ieskaitot meistarus.

Pēc līguma fabrikas darbnīcu ēka jānodod 1. jūnijā, taču Neiburgs galveno ēku un visas piebūves nodod jau 26. maijā. 12. jūlijā kanāla rakšanas darbu izsolē ir tikai viens solītājs – Ludvigs Neiburgs. Jau nākamajā dienā kanālu sāk rakt 40 Liepājas bezdarbnieku.

No Liepājas dzelzceļa mezgla cukurfabrikas transporta vajadzībām pieslēdz trīs dažādu platumu sliežu ceļus 10,5 kilometru kopgarumā.

1933. gada 7. oktobrī notiek Liepājas cukurfabrikas iesvētīšana.

Trešā tejkarote Latvijas cukura
Fabrikas nominālā jauda ir projektēta 800 tonnu cukurbiešu pārstrādei diennaktī, taču jau 1934./35. gada sezonā tā sasniedz 996 tonnas, nākamajā sezonā – 1046 tonnas, bet 1936./39. gada sezonā pārstrādā diennaktī 1186 tonnas. Krustpilī tai pašā laikā 932 tonnas, Jelgavā  1210 tonnas cukurbiešu. Liepājas cukurfabrikā ir ap 50 cilvēku liels administratīvais un tehniskais personāls, bet sezonas laikā iekšējos darbos strādā ap 400 amatnieku un strādnieku, dažādos ārējos darbos – ap 550.   

1939. gadā Liepājas cukurfabrikā iekārto pirmo biešu graizījumu kalti Latvijā, nodrošinot lauksaimniekus ar augstvērtīgu lopbarību.

Tālākā gaita
1945. gadā, vācu karaspēkam atstājot Liepāju, izved lielu daļu cukurfabrikas iekārtu. Taču fabrika turpina attīstīties. Līdz 1956. gadam cukuru ražo tikai no cukurbietēm, 1960. gadā ražošanas process pārkārtots no Kubas saņemtā jēlcukura pārstrādei. 1972. gadā tiek pabeigta iekārtu montāža un gada nogalē uzsākta ražot šķīstošā kafija.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, pārdzīvojot smagu krīzi, tiek veikti liela apjoma rekonstrukcijas darbi un nomainītas novecojušās ražošanas iekārtas. Akciju sabiedrība “Liepājas cukurs” uzplaukst.

2007. gadā cukura ražošana pārtraukta, iekārtas demontētas, lielāko daļu ēku paredzēts nojaukt.
  
Ieteikumi pēc 2007. gada
Vēsture  prasa, lai to cienītu un saglabātu. Profesionāliem pamatojumiem seko industriālā mantojuma pētnieka A. Biedriņa ieteikumi: “Veicot rekonstrukciju, bruģētie laukumi būtu saglabājami. Nav iebildumu pret galveno ražošanas ēku kopojuma nojaukšanu, izņemot tajā inkorporēto mehānisko darbnīcu ēku un šobrīd brīvi stāvošo dūmeni, tas būtu saglabājams kā sava laika liecība un atgādinājums par Liepājas cukurfabriku. Mehānisko darbnīcu ēku un iekštelpu interjeru tās dienvidu galā ieteicams saglabāt un atjaunot, piemērojot to citai funkcijai. Pakotavas ēku ieteicams saglabāt kā raksturīgu Liepājas rūpnieciskās arhitektūras paraugu.

Ņemot vērā, ka Liepājas cukurfabrikai bija liela nozīme Latvijas ekonomikā, veicot teritorijas rekonstrukciju, ieteicams paredzēt kādu informatīvu piemiņas zīmi par šo uzņēmumu un iespējams cukurrūpniecību kopumā.”

Raksts sagatavots, izmantojot Liepājas zonālā valsts arhīva materiālus, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas tehnikas un  industriālā mantojuma speciālista A. Biedriņa izpētes atskaiti un preses materiālus: “Kurzemes Vārds”, “Pēdējā Brīdī”, “Latvijas Sargs”.