Liepājā viesojās literatūras, publicistikas un vēstures žurnāla “Domuzīme” redkolēģija, lai iepazīstinātu ar izdevumu un aktualizētu diskusiju par kultūras periodikas nepieciešamību un lasīšanas paradumu kopšanu.

Žurnāls “Domuzīme” iznāk kopš 2015. gada marta reizi trijos mēnešos. Tajā tiek atspoguļots aktuālais process literatūrā un sabiedrībā trīs tematiskajos blokos – literatūra, publicistika un vēsture. Tiek publicēta gan oriģinālliteratūra, gan tulkojumi un atdzejojumi, tāpat jaunākās literatūras recenzijas un raksti par literārajiem procesiem un personībām. Būtiska nozīme rakstiem par Latvijas vēsturē būtiskiem posmiem un jautājumiem, padomju laika izvērtējums.

Literāras ievirzes kultūras publicistika Latvijā, šķiet, nekad nav bijusi tik nabadzīga kā pašlaik. Nav vairs žurnāla “Karogs”, laikrakstu “Literatūra un Māksla”, “Kultūras Forums”. Kopš pērn pārtrauca iznākt žurnāls “Latvju Teksti”, “Domuzīme” diemžēl ir vienīgais literārais žurnāls Latvijā. “Bet mēs neesam sajūsmā par šo situāciju. Mūsuprāt, tā ir diezgan absurda situācija. Cerams, ka tā mainīsies,” atzina žurnāla redaktore, literāte Rudīte Kalpiņa. “No otras puses, tas ir arī apliecinājums zināmai noplicinātībai literatūrā. Ļoti ceram, ka to baudas sajūtu, kas bija pazīstama mūsu paaudzei, kad tu saņem literāru žurnālu pastkastītē, iepazīs arvien jauni cilvēki. Varbūt tomēr kaut kāda pēctecība noturēsies. Tāpēc žurnāla devīze ir: turpini lasīt!”

Dzejnieks un redaktors Jānis Vādons, izvērtējot pēdējo desmitgažu notikumus ar kultūras periodiku, secināja: “Pirmkārt, mēs redzam, kādā situācijā ir latviešu literatūra, proza, dzeja, kas lielā mērā ir periodikas neesamības dēļ. Esam situācijā, kad rakstnieki un dzejnieki neraksta vai raksta nelielos apjomos. Otrā ne visai jaukā lieta – periodikas lasīšana nenoliedzami ir saistīta ar psiholoģiskiem procesiem, un viens no šiem procesiem ir ieradums. Un es piekrītu argumentam, ka šajos divtūkstošo gadu sākumā pazuda ieradums lasīt kultūras periodiku. Ieradumus atgūt nebūt nav viegli,” uzsvēra J. Vādons. “Treškārt – saikne starp rakstītāju un lasītāju. Neesot šai periodikai, kur redzam ikdienas procesus, aktuālo dzejoli, kas pēc tam grāmatā būs rediģētā un mainītā formā, lasītājs un rakstītājs ir lielākā attālinājumā. Mēs redzam, ka aktualizējas literāro pasākumu process, kas, man liekas, atkal tomēr lasītāju ar rakstītāju saved kopā. Mēs ļoti ceram, ka “Domuzīme” arī savu labumu šajā procesā dod. Viens no pozitīvajiem aspektiem būtu, ka lasītājos atgrieztos ieradums patērēt, izmantot, lasīt interesēties par kultūras periodiku ikdienas līmenī.” Vēsturnieks un redaktors Mārtiņš Mintaurs uzsvēra, cik būtiski ir literāru tekstu žurnālā nodrukāt, tādējādi ļaujot tam tikt saglabātam ilgstoši, kamēr interneta publikāciju nākotne nav paredzama, jo, kā sacīja R. Kalpiņa, “interneta medijiem nav skaidras un tālredzīgas arhīvu sistēmas”.

“Mēs mēģinām runāt par lietām, kas varētu būt svarīgas un interesantas. Mēs mēģinām noskaidrot, kāpēc vēsture joprojām ietekmē mūsu dzīvi. Domāju, ka vēstures sadaļas uzdevums ir nevis uzbāzties ar pagātni mūsdienu cilvēkam, bet palīdzēt tikt galā ar mūsdienu situācijām, paskatoties pagātnē, paskatoties uz savu pieredzi. Atgādināt par tām lietām vēsturē, kas ir joprojām svarīgas, lai atspertos pret pieredzi un ietu tālāk,” vēstures sadaļas nozīmi žurnālā “Domuzīme” akcentēja M. Mintaurs.

Arī Liepājas literātiem ir iespējas publicēties žurnālā “Domuzīme”. Piemēram, žurnāla iepriekšējos divos numuros lasāma Janas Egles proza un Guntas Šnipkes dzeja.