Pirmdiena, 27. janvāris Ildze, Ilze, Izolde

Par Šveriniem varētu runāt vien sienas

Par Šveriniem varētu runāt vien sienas
Foto: Ģirts Gertsons
06.12.2019 12:19

Linda Kilevica, "3K"

Atslēgvārdi

Alšvangas grāfu Šverinu mantojums Alsungai ir dārgs, taču skaistais mīlasstāsts daudziem Latvijā ir atklājums. To šogad tautās nes gan Liepājā pirmatskaņotā Riharda Dubras opera “Suitu sāga”, gan Daces Priedes romāns “Kur sarkanas ogas auga”. Takas, kuras savulaik ieminuši Jēkabs fon Šverins ar kundzi un viņu dēls Johans Ulrihs ar sievu Barbaru, Alsungā var izstaigāt, taču vēsturisku liecību gandrīz nav.

Vajag restaurāciju

“Nav jau nekas saglabājies,” šo atbildi viesiem bieži sniedz Alsungas Tūrisma informācijas centra vadītāja Inga Bredovska. Tūristi vaicājot, ko Šverini ēda, kā Barbara satika ar savu vīru, taču nav avotu, uz kuriem balstīt atbildes. “Tagad varam izlasīt, kā Dace to atspoguļojusi savā grāmatā,” saka Inga.

Alsungas pilī Šverini saimniekojuši 200 gadus. Pēdējais Šverins visu esot nolaidis līdz kliņķim, nācies pili pārdot Kurzemes hercogam Ernstam Johanam Bīronam. “Viņš pats šeit nedzīvoja, izdeva to kā īres namu. Šverinu laikā pilī ir lielas, skaistas dzīvojamās istabas, bet Bīrona laikā visu sadala mazākās. Tā arī stāstām, ka komunālie dzīvokļi nav radušies padomju laikā. Kad Kurzemi pievienoja Krievijai, pili atkal izīrēja. No Šverinu laikmeta liecībām nekas nevarēja palikt, kā tikai grīdas un griesti, jo īrnieki promejot visas vērtīgās lietas paņēmuši sev līdzi, arī skaistās podiņu krāsnis un kamīnus,” pastāsta I. Bredovska. Pils ekspozīcijā skatāmi tikai to fragmenti un uz sienām – vēsturiskie gleznojumi no 17. gadsimta un šī laika oriģinālās durvis un eņģes. Arī 20. gadsimtā pilī dzīvoja cilvēki, to izmantoja saimnieciskām vajadzībām, ierīkoja skolu. Pils telpās daudz kas aizkrāsots, ar naglām sabojāts.

Pils tornī uzņem Alsungas viesus, te notiek laulību ceremonijas un cilvēki raksta mīlestības vēstules. Tūristiem stāsta leģendas par Johana Ulriha māsu Mariju, kura izlēkusi pa logu, protestēdama pret to, ka jāpieņem katoļticība. “Ja šis tornis mācētu runāt, varētu visu izstāstīt par Šverinu dzimtu,” saka Inga. Tornī novietoto manekenu ar 17. gadsimta stilizēto tērpu nosaukuši par Barbaru. Skolnieces, kas vasarās strādā pilī, velk šo tērpu, kad pavada viesus.
Leģendas stāsta, ka zem pils esot trīs slepenas ejas un vienā apslēpta manta. “Mēs ļoti ceram to uziet, jo tad mums pietiks visas pils restaurācijai,” saka I. Bredovska. “Dzīvojamam korpusam ir veikti glābšanas darbi, bet vajadzētu arī restaurāciju. Sapnis ir vienu telpu restaurēt tādā veidolā, kāda tā bija 17. gadsimtā, kad šeit dzīvoja Šverini. Pārējais lai paliek, lai var pilī uziet dažādu gadsimtu pēdas.”

Nostāsti dzīvi

Alsungas muzejā uz ziemu novietots elegants mēbeļu komplekts. Rūpnīca Polijā tādus ražojusi no 19. gadsimta vidus. “Tas būtu varējis nākt no pils. Mēbeles dabūjām patiešām ļoti sliktā stāvoklī un restaurējām. Lai cik skaisti skanētu, nedrīkstam melot, ka tās piederējušas Šveriniem,” atzīst I. Bredovska. Arī veco trauku kolekcija, ko pilī sanesuši vietējie iedzīvotāji, nav piedzīvojusi Šverinu laikus, tomēr ir bagātīga vēstures liecība. “Sezonas laikā mēs turam uzklātu galdu un stāstām, ka gaidām kungu atpakaļ, par spīti tam, ka Johans Ulrihs esot Reģu muižā noindēts,” saka Inga.

Muzejā ir paliela tautastērpu kolekcija. Viesiem šeit izrādīs, cik lakatu galvā suitu sievai un kā pareizi jāuzsien ragi, lai stāvētu uz augšu. Alsungā dzīva ir leģenda, ka krāšņos tērpus ieviesuši tieši Johans Ulrihs ar Barbaru, jo gribējuši, lai viņu ļaudis tērpjas kā Eiropas galmos. Luterticīgie katoļus saukājuši par “Šverina svītu”, no kā arī radies suitu vārds. Vēsturnieks Agris Dzenis savā pētījumā gan raksta, ka šie nostāsti ir “dokumentāri nepamatoti”.

J. U. Šverins veica Alsungas rekatolizāciju. Luterāņu baznīca tika pārbūvēta krusta formā. “Šī ir īpaša vieta, te arī padomju laikā ir gājuši, pirms skolas ieskrējuši palūgties,” par Alsungas Svētā erceņģeļa Miķeļa Romas katoļu baznīcu stāsta I. Bredovska.

Šoruden Svētā Miķeļa svētkos pie Alsungas pils mūra atklāta piemiņas plāksne Johanam Ulriham fon Šverinam. Reizē ar plāksnes atklāšanu svinēta arī D. Priedes grāmatas “Kur sarkanas ogas auga” atvēršana.

Vajag sakopt kriptu

“Kāpēc stāsts par Šveriniem tik ilgi gulējis aizmirstībā? Tie taču kaklakungi. Kā var celt gaismā katoļu kungu luterāņu valstī?” uzskata D. Priede. Viņasprāt, Latvijā esot daudz tādu stāstu, kurus gaismā celt ir ļoti darbietilpīgi, un pamatā to dara vēsturnieki. “Ja man nebūtu vēsturnieki palīdzējuši grāmatas tapšanā, es to tādu nevarētu uzrakstīt. Tur ir 120 atsauces un minētas 14 grāmatas. Es bez viņiem nebūtu dabūjusi šīs grāmatas. Es tikai apdarināju vēsturnieku darbu,” saka romāna autore.

Viņa ir pārliecināta, ka mums vajadzētu citām acīm paskatīties uz savu vēsturi. “Esmu padomju laika produkts, esmu luterānis. Atklāt faktus, kas bijuši noslēpti, man bija liels izaicinājums, ko centos darīt pēc labākās sirdsapziņas. Kā es to pasauli redzēju, tā arī romānā rakstīju. Palīdzēja tas, ka, savu pirmo romānu “Saule špagas asmenī” rakstot, nācās daudz pētīt Francijas vēsturi šai pašā laikā – 17. gadsimta pirmajā pusē,” stāsta rakstniece.

“Kas var atcerēties 1600. gadu?” saka D. Priede, atbildot uz jautājumu, vai uzklausījusi arī Alsungas iedzīvotāju nostāstus. “Operas veidotāji ņēma par pamatu to, ko cilvēki savā laikā runājuši. Diemžēl tas nesaskan ar to, ko es atradu vēsturē. Cilvēki stāsta arī to, kas konkrētajā laikā nemaz nebija iespējams. Lai viņi man piedod, es ļaužu domas vērā neņēmu, bet balstījos uz konkrētiem faktiem.”

Autore atzīmē, ka Alsungā nav tiešu vēsturisku liecību par šiem laikiem un cilvēkiem: “Izņemot Šverinu, viņa sievu un bērniņu baznīcas kriptā, nekā cita nav. Kripta ir aizmūrēta, aizbērta ar akmeņiem, tur ir liela nekārtība. Es saku – ārkārtīgi vajag sakopt kriptu un dot suitu valdniekam viņam pienākošos cieņu.”

Vairāk lasiet: Agris Dzenis “Alsungas novada 13.–18. gs. vēsturiskā izpēte” vietnē alsunga.lv.

Foto galerija

Sadarbībā ar

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēlu failus un novieto tos šeit. (Foto jābūt JPG formātā, max 5MB)